A. ĢIMENE – VALSTS ILGTERMIŅA UN ĪSTERMIŅA PRIORITĀTE AR ATTIECĪGU VALSTS ATTIEKSMI PRET ĢIMENĒM UN VECĀKIEM, KAS AUDZINA BĒRNUS.
B. ĢIMENES IZGLĪTĪBA UN ATBALSTS PIEEJAMS JEBKURĀ VECUMPOSMĀ UN LATVIJAS REĢIONĀ.
C. ĢIMENĒM LABVĒLĪGAS VIDES IZVEIDOŠANA LATVIJĀ.
1. Visus valsts politiskos dokumentus, lēmumus, likumus, vienošanās uc. izvērtēt pēc to ietekmes uz ģimeni un bērnu radīšanu.
2. Izglītības, veselības, labklājības, iekšlietu, reģionu, finansu uc. politikas veidot un skatīt caur ģimenes prizmu – ģimeni kā pamatšūnu un cēloni, kas izraisa sekas, un ģimeni kā iespēju, caur ko rast risinājumu. Primāri darbs cēloņu līmenī un tikai paralēli rutīnas darbs ar sekām, jo sekas ir kā cīņa ar vējdzirnavām, kas griežas arvien ātrāk. Mūsu valstij nepieciešama integrēta un kompleksa ģimenes politika.
3. Papildus balss tiesības vecākiem par katru bērnu un bērnu sasaiste ar pensiju sistēmu.
4. Apmaksāts bērnu kopšanas atvaļinājums līdz trīs gadu vecumam, kas nodrošina bērnu pilnvērtīgu attīstību (tātad arī sabiedrības veselību!) un šajā vecumposmā nepieciešamo mīlestības eksistenciālo minimumu, tādējādi izslēdzot emocionālo vardarbību pret bērnu un bērna psihes kropļošanu, kas rodas atšķirtības no mātes rezultātā un vēlāk izpaužas kā uzmanības deficīts, atkarīgi uzvedību modeļi, tieksme uz atkarībām un var atstāt ietekmi uz visu dzīvi. Šis solis atrisina arī bērnudārzu problēmu.
5. Speciālas tālmācības programmas, kas nodrošina iespēju studēt māmiņām, kas atrodas bērnu kopšanas atvaļinājumā. Atbalstīt laulības un bērnu radīšanu agrākā vecumā, radot labvēlīgus apstākļus jauno vecāku studijām, mājokļa jautājumam uc.
6. Ģimeņu mājokļa programma, kā iespēja radīt bērnus agrāk un būtiski neapgrūtina ģimenes budžetu. Veidot saistībā ar ģimeņu piesaisti reģioniem (reģionu attīstību), valsts atbalstu/garantijām un nodokļu sistēmu.
7. Motivējošs ģimenes pabalsts par trešo bērniņu.
8. Ģimenes mācība skolās ar pasniedzējiem laulātu pāri kā pozitīvu piemēru, zināšanu un prasmju (attiecību, laulības, ģimenes veidošanas, konfliktsituāciju risināšanas utt.) nodošanā jaunajai paaudzei un reizē būt bērnu uzticības personām (īpaši būtiski internātskolās un bērniem no nepilnām ģimenēm). Perspektīvā integrēt ar mājturību – ģimenei nepieciešamo darba prasmju apguvi.
9. Pirmslaulību apmācība dzimtsarakstu nodaļās kā elementāro un know-how zināšanu apguve veiksmīgai laulībai.
10. Ģimeņu atbalsta centru sistēma visā Latvijā kā iespēja apgūt, atjaunot vai padziļināt zināšanas jebkurās ar ģimeni saistītās jomās, kā arī saņemt kvalificētu profilaktisku atbalstu, palīdzību krīzes situācijās vai ņemt dalību atbalsta un interešu grupās. Īpaši izmantot lauku uc. skolu potenciālu ģimenes centru veidošanā.
11. Patronāžas māsu dienests kā atbalsts jaunajām māmiņām, kā arī potenciālās agrīnās vardarbības profilakse, konstatēšana un novēršana.
12. Veicināt paaudžu sadarbību un izmantot vecvecāku potenciālu, atbalstu un zināšanas jaunās paaudzes augšanas procesā, valsts atbalstītu bērna augšanu ģimenē un reizē atbalstu pensionāriem.
13. Izveidot sistēmu, kas palīdz sievietei aborta vietā bērniņu piedzemdēt un pēc tam (pieņemt lēmumu) nodot adopcijai.
14. Valsts atbalsts ģimenes biznesa uzsākšanai, izglītībai un izveidei.
15. Valsts TV un radio kanālus izmantot valsts mērķu un prioritāšu sasniegšanai, realizējot ģimenes, paaudžu, dzimtas un nācijas garīgās, morālās un fiziskās turpināšanās un sadarbības vērtību propogandu šā vārda labākajā nozīmē.
16. Veidot ģimenei labvēlīgu kultūrvidi – Latvija – stipru ģimeņu un smaidīgu bērnu zeme.
Esmu pārliecināta, ka iespēju un ideju ir daudz, tomēr, šī valsts un tās vadība guļ letarģiskā miegā vai arī apzināti iznīcina šo tautu, pie kuras pati skaitās piederīga. Tautas valodā to sauc par zara zāģēšanu, uz kura paši sēž, vai konkrētajā gadījumā, uz kura sēž - pašu bērni. Tā ir apzināta (vai neapzināta) nācijas iznīcināšanas stratēģija! Kā zinām, likumdošanas princips ir nest atbildību ne tikai par nodarīto, bet arī par neizdarīto, kā rezultātātā iestājušās konkrētas sekas. Un nekādi apgalvojumi par krīzi, finansu trūkumu (un ar to saistītiem solījumiem piešķirt līdzekļus ne ātrāk par 2014.-2016. gadu) kritiku neiztur, jo šis ir tikai un vienīgi valdības (un valsts) prioritāšu jautājums, kas izriet no konkrētu, pie varas esošu, partiju un cilvēku attieksmes un lēmumiem.
No sarunas ar Jāni Dombravu par Saeimā notiekošo: "Laikrakstam viņš pastāsta par Saeimas pirmajā sēdē dzirdēto divu "Vienotības" deputātu sarunu par dzimstību Latvijā. "Vārdus nesaukšu, viens no deputātiem tagad ir ministrs. Kāds politiķis sūrojās, ka latvieši izmirst un vajadzētu uzlabot demogrāfiju. Uz to otrs atbildēja: jā, bet ne tuvākajos gados, jo tas tikai radīs lielāku slogu budžetam. Pēc pieciem gadiem, kad krīze būs beigusies, tad arī veicināsim dzimstību, bet pagaidām to nevajag."
Jautājums ir VIENĪGI PAR TO, KAS mums kā tautai un nācijai ir svarīgākais? Palasiet budžeta izlietojuma posteņus un jūs redzēsiet: KAS - ŠAI VALDĪBAI IR SVARĪGĀKS PAR BĒRNIEM, ĢIMENĒM UN MŪSU TAUTAS TURPINĀŠANOS, un tās būs konkrētas lietas nevis gaisā kaisīti vārdi.
Šobrīd ir izskanējusi ziņa par demogrāfiskās apakškomisijas izveidi, bet šis ir jautājums par kardinālu un pamatīgu politikas un prioritāšu maiņu, pretējā gadījumā tā ir blusu lasīšana no suņa, kurš sēž ar blusām pilnā pagrabā. Vai šī valdība ir gatava uz šo jautājumu skatīties stratēģiski? Neticu. Jo tā vienbalsīgi pieņēma R.Ķīļa veidoto kosmopolītisko nācijas iznīcināšanas stratēģiju (LV2030), kurā vārds ģimene pat netika pieminēts. Jo tā likvidēja Bērnu un Ģimenes lietu ministriju un tā bija (praktiski) vienīgā, kas tika likvidēta. Jo tā vairākus gadus konsekventi griež nost ģimenēm ar bērniem pabalstus un jaunuzlikto nodokļu slogs sķiet vērsts tieši uz tām, ieskaitot jauno elektrības tarifu. Tāds ir šo valdību kurss, vēršot artilērijas zalves pret bērniem, kas neprot sevi aizstāvēt, un viņu vecākiem, kas, nospiesti pie zemes, svaru kausos nespēj stāvēt pretī pensionāru elektorātam. Tā gadiem ir parādījusi savu ATTIEKSMI pret ģimenēm, liekot tām bēgt no savas dzimtenes atpakaļ neatskatoties un ar aizvainojumu sirdī kā nevajadzīgām. Tās ir izjukušas ģimenes, bērni atstāti dzīvos bāreņos Latvijā, vecvecāki, kas neredz uzaugam savus mazbērnus, zīdaiņi glābējsilītēs, tēti, kas zog, un mammas, kas tirgo narkotikas, lai varētu pabarot savus bērnus un šie ir - fakti.
Šī izšķiršanās ir ļoti simboliska - tā ir izšķiršanās starp pagātni un nākotni, starp pazušanu vai dzīvību. Vai šī valdība uz tādu ir gatava? Vai ir iespējams pilnās burās aisbergam virsū braucošu Titāniku pagriezt pretējā virzienā? Neticu. Es neticu, ka to izdarīs cilvēki, šajā Titānikā esoši un augstākās klases izpriecu gaisotni un labumus baudoši. Jo pagriezt Titāniku pretējā virzienā nozīmētu atteikties no saviem plāniem un interesēm to dēļ, kuriem laivas nepietiks. Jo tas nozīmētu atzīt, ka Titāniks nav nenogremdējams un savas kļūdas. Jo tas nozīmētu iziet no paralēlās realitātes eiforijas un ieklausīties savā sirdsapziņā. Jo tas nozīmētu apzināties, ka tie, kam laivas nepietika, tika atstāti – noslīkt.
Ieva Leinasare