Eiropas Komisijas maijā ierosinātajam kvotu principam (Latvijai tad būtu jāuzņem 737 personas) valdība nepiekrita un uzstāja, ka palīdzībai Itālijai un Grieķijai ir jābūt brīvprātīgai un nekādi citādi. Vienlaikus tika atgādināts, ka Latvija jau ir uzņēmusi 700000 imigrantu padomju laikā, kuru dēļ latviešu skaits valstī ir tikai 62 procenti.
Nacionālā Apvienība paplašināja pozīcijas formulējumu, norādot uz iebraucēju lingvistisko piederību. Sak, pietiek! Ar šo mandātu mūsu iekšlietu ministrs aizbrauca uz Briseli, lai piedalītos politiskajā diskusijā ES Ministru Padomes sēdē.
Šī apspriešana vilktos līdz pat Ziemassvētkiem, ja Eiropadome, ES augstākā institūcija, pēc desmit stundu debatēm nebūtu noteikusi: lai valstis izlemj brīvprātīgi. Dariet, kā vēlaties, bet līdz jūlija beigām sadaliet savā starpā 60000 bēgļu! Un šo kategoriskumu var saprast. Eiropas dienvidos notiek humanitāra katastrofa, valda haoss, ar kuru varas iestādes nespēj tikt galā. Mūsu Ministru kabineta locekļi pakasīja pakaušus un nosauca skaitli 250. Tomēr iznāk mazāk.
Un par to šādi trīs spriedumi.
Tā ir bezkaunība. Politiskā elite vēlas izurbināt rozīnes no pīrāga, saņemt Eiropas naudu, sēdēt augstos kabinetos, zīmēties Briseles samitos, bet tomēr izvairīties no Eiropas pienākumiem. Tā nenotiek. Nav iespējams izņemt rozīnes, bet kūku atstāt. Tā nesanāks.
Kāpēc valdība ir satraukta par latviešu etniskās savdabības saglabāšanu, bet neattiecina savas rūpes uz citu Latvijā dzīvojošu tautību savdabību? Izvērtējot Latvijas riskus gadījumā, ja tiks izvietoti pārceļotāji no Magriba, valdība runā tā, it kā Latvijā dzīvotu tikai latvieši, bet uz citu tautību cilvēkiem skatās kā uz interjera elementu, uz mēbelēm. Un uzvedas, kā kuģa kapteinis, kurš prāto, vai pietiks glābšanas riņķu, jā pacelsies vētra, bet skaita tikai pirmās klases pasažierus.
Latvijas valdība nav latviešu valdība vien. Pieļaut citu nozīmē nodarīt kaitējumu latviešiem. Vai valdība to saprot?
Bēgļu izvietošana Latvijā ir patiesības brīdis, pašmāju integratoru teorētiskās un praktiskās gatavības pārbaude. Pasaulē no 20 cilvēkiem 12 ir dzeltenā, 7 ir melnā un tikai vienam ir baltā ādas krāsa. Tā arī dzīvotu, kā gadsimtiem ilgi dzīvojuši. Bet tautas rāpjas no nabadzības, un tehnoloģijas attīstās, top pieejamākas; transports, sakari, televīzija, internets - tas viss arvien biežāk saved mūs kopā vaigu vaigā. Vēl pirms desmit gadu maz ko zināja par sociālajiem tīkliem. Tagad dzīvot līdzās un nemanīt citam citu nav iespējams.
Cilvēkam ar baltu ādas krāsu pašsegregēties nozīmētu tīšām atteikties no mēģinājumiem regulēt dabīgu un tāpēc neizbēgamu kultūru sajaukšanās procesu, atstāt to pašplūsmai un pakļaut briesmām mieru uz Zemes, kurš jau tagad ir trausls. Bet regulēt šo procesu nozīmē pirmām kārtām iemācīties katram saredzēt sev blakus citādo, arī ar citu ādas krāsu. Tā dzīvo visa Eiropa. Mums Latvijā tagad ir iespēja panākt, lai mūsu bērni vismaz pierastu pie tumšādainajiem garāmgājējiem un, uz ielas paietu viņiem garām neatskatoties.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
