Dažiem bijušajiem čekas virsniekiem raksturīga smīkņāšana, ka, lūk, tieši viņi bijuši tie, kas bīdījuši visus procesus – Atmodu, barikādes, neatkarības kustību. Tautas patriotisko noskaņojumu viņi iztēlo par lētticīgu muļķību. Pretstatā tam Johansons tomēr ar cieņu atminas tautas pašaizliedzību Atmodas un barikāžu laikā. Bet pašas VDK iekšienē viņš atklāj apjukumu, kur augsti profesionālas inspirācijas un notikumu kontrole mijās ar cilvēciskām vājībām.
Johansons netaisās par varoni. Viņš godīgi atklāj, ka juku laikos pirms neatkarības pats bija ļoti piesardzīgs (varētu pat teikt – bailīgs) cilvēks, kurš nemitīgi laipojis starp savu priekšniecību Maskavā un topošo neatkarīgās Latvijas varu. Taču starp rindām var izlasīt, ka tādi paši laipotāji bijuši arī Latvijas "gaišie spēki". Janvāra barikāžu un augusta puča viskritiskākajos brīžos tie piemirsuši savu stingrās nacionālās stājas bravūru, un atkal bijuši pieglaimīgi čekai. Jo īpaši tas izpaudies rajonu vadības līmenī. Intervijā TV raidījumam "Viss notiek" Johansons to apzīmē gan kā dzīvības saglabāšanas instinktu, gan kā divkosību, kas izpaužoties līdz pat šai dienai.
Jūtams, ka čekas ģenerālim palikušas mieles no tautas attieksmes, kas VDK iztēlojās par lielo ļaundari, bet dažus bijušos komunistus, kas pārgāja nacionālajā nometnē, cēla slavas saulītē. Johansons raksta: "Pirmos sekretārus nosacīti varēja uzskatīt par Latvijas VDK politisko vadību. VDK darbības aspektus visos laikos noteica kompartijas funkcionāri, un izpildītājiem – VDK darbiniekiem – tos nācās rūpīgi ievērot. (..) Diemžēl mūsdienās daudzi "pārkrāsojušies" politiķi to ir paguvuši aizmirst."
Viens no jūtīgākajiem jautājumiem, kuram savās ģenerāļa piezīmēs pieskaras Johansons, ir norādes, ka čeka diezgan veiksmīgi ir strādājusi arī ar trimdas latviešiem. Cik veiksmīgi, to ģenerālis neatklāj. Viņš tikai norāda, ka daudzi trimdas latvieši notverti, kad slepus braukuši ārpus Rīgas. Tad, lai atpirktos no lielākām "ziepēm", lai saglabātu iespēju arī turpmāk satikties ar radiniekiem, čeka no šiem mēģinājusi izspiest kādu vajadzīgo informāciju. Cita līmeņa spēle ir bijusi zinātniski tehniskā spiegošana, taču par to čekas ģenerālis nav pārāk runīgs.
Varbūt temats par trimdas latviešu vervēšanu ir tikai provokatīvs mājiens? Vismaz tādā nozīmē, ka var uzjundīt jaunus asumus Latvijas un ārzemju latviešu attiecībās. Tā to var iztulkot, taču nedomāju, ka šajā gadījumā tas ir apzināts mērķis.
Daudzi to pašu notikumu aculiecinieki čekas ģenerāļa aprakstos atklās dažus kļūdainus faktus, tāpat jūtams, ka par dažu labu Atmodas laika parādību ir aprakstīta tikai leduskalna redzamā daļa, jo Johansons paliek uzticīgs klusēšanas zvērestam neizdot aģentūru.
Johansona grāmatā var atrast arī komiski interpretējamus citātus. Piemēram, jaunā čekista atklāsme pēc brauciena uz VFR par sociālisma sistēmas pārākumu pār kapitālismu: "Ja kāds tevi uzaicina uz restorānu, tad tas nenozīmē, ka tev restorāns tiek uzsaukts – katrs pats samaksā savu rēķinu. Arī tas bija viens no iemesliem, kādēļ manī saglabājās pārliecība par mūsu iekārtas iespējām."
Taču visi šie sīkumi nemaina lietas būtību. Nevar arī no Johansona grāmatas gribēt to, par ko bijušos čekistus piemeklē nelabs gals. Katrā ziņā Johansona "pieļaujamās" atklāsmes ir kas vairāk nekā līdzšinējās diskusijas par čekas maisiem. Priekšvārdu savai grāmatai Johansons nobeidz ar vārdiem:
"Tiem, kuriem riebj VDK, iesaku šo grāmatu nelasīt, jo tā uzdzīs vēl lielāku riebumu. Jums patiesi nepatiks stāsts par to, kā komitejas operatīvie darbinieki savulaik rīkojušies jūsu dzīvoklī. Tāpat jums nepatiks lasīt par to, kā tikāt izsekoti un kā tika noklausītas jūsu telefona sarunas un kontrolēta jūsu korespondence."
Es gan iesaku šo grāmatu izlasīt arī tiem, kuriem riebj VDK.
Interviju ar Edmundu Johansonu skatieties Hansa Media TV raidījumā Viss notiek pirmdien 21.55 LTV 1.