Latvijai nepieciešams kvalitatīvi jauns dialogs par nacionālo vienotību un identitāti. Tas prasa jaunu domāšanu, kas būtu izaicinājums gan latviešiem, gan krieviem, gan citu tautību Latvijas cilvēkiem.
No vecās integrācijas uz jaunu integrālu pieeju
Līdzšinējā integrācijas bukletu politika, neskatoties uz atsevišķiem panākumiem latviešu valodas jomā, tomēr ir pamatīgi iestrēgusi un aizvien vairāk sasveras kritienam divkopienu valsts strupceļā. Latvieši un "krievvalodīgie" viens otru uzlūko kā statistiskus svešķermeņus. Katra puse "kačā" savas tiesības, kas tikai vēl vairāk attālina no kopīgām vērtībām, kopīgiem mērķiem.
Situāciju varam mainīt tikai ar kvalitatīvi jaunu pieeju. Latvijā pēdējos gados ievērību izpelnījies integrālās pieejas domātājs Kens Vilbers*. Jaunais izaicinājums mums būtu arī latviešu un "krievvalodīgo" attiecībām mēģināt rast risinājumu ar integrālāku pieeju. Runājot Vilbera četru kvadrantu pieejas kategorijās, bez ārējām attiecībām, dialogs prasa iedziļināties arī iekšējos "es" un "mēs" līmeņos.
"Es" līmenis, vienkāršāk izsakoties, nozīmētu mēģināt latvietim iejusties krieva ādā, un otrādi. Tas prasa uzmanīgu un pacietīgu iedziļināšanos patiesajā cilvēciskajā būtībā. To nevar izdarīt bez mierīgas un cieņpilnas sarunas. Tas ļautu labāk izprast, kāpēc cits uzvedas un domā tieši tā. Tad varbūt atklātos, ka ārēji bravūrīgās pozas pamatā ir bailes, aizvainojums vai kādas citas tīri cilvēciskas izjūtas. Šobrīd tas ir seklas un virspusējas politikas parazitēšanas lauks.
"Mēs" līmenis nozīmē skatīt starpkultūru kontekstu. Kas mums varētu būt tas vienojošais, lai daudzmaz saticīgi, raženi un radoši sadzīvotu vienā valstī? Ne jau tas, cik daudz desu varam kopīgi saražot un apēst, mūs vienos. Izšķirošais ir jautājums, vai varam arī veidot kādu kopīgu kultūras un radošā gara pienesumu cits citam un pārējai pasaulei.
Dialoga metode un nosacījumi
Dažos punktos īsi izklāstīšu jaunā līmeņa dialoga metodi un nosacījumus.
Pirmkārt. Jābūt spējīgam mierīgi uzklausīt pretējo viedokli, lai cik tracinošs tas pirmajā mirklī šķistu. Jāatturas uzreiz kliegt par okupantiem vai fašistiem.
Otrkārt. Jāmēģina iejusties nosacītā pretinieka ādā. Tas nepieciešams, lai saprastu viņa argumentāciju un motivāciju. Ne jau tāpēc, lai to uzreiz pieņemtu, bet gan tāpēc, lai labāk pārdomātu, ka varbūt viņa labākai pārliecināšanai tev ir jāmeklē citi argumenti. Labāk iepazīstot citu, tu labāk iepzīsti arī pats sevi.
Treškārt. Dialogs virzās mierīgi soli pa solītim. Tiek konstatēti jautājumi, kuros ir vienprātība, un jautājumi, kuros vēl jāturpina diskusija.
Ceturtkārt. Dialogs prasa skaidru un gaišu valodu. Patiesie nodomi un intereses nav jāslēpj aiz politkorektām frāzēm.
Taču, lai arī dialogam jābūt tolerantam un maksimāli brīvdomīgam, tomēr tas prasītu arī pieturēties dažiem pamatnosacījumiem, bez kuriem tas pazaudēs savu jēgu. Proti, Latvijas valstij jēga ir tikai tad, ja tā pamatā ir latviska Latvija, nevis kaut kas nenoteikts, kas tikpat labi varētu būt Krievija, Vācija, Zviedrija vai kāda cita valsts.
Pasaulei Latvija ir vajadzīga kā savdabība. Tikai jāpiebilst - pastāvēt un globālajā pasaulē konkurētspējīga savdabība.
Mērķu un vērtību nozīmē tas ir dialogs, kā Latvijas cilvēkus, neatkarīgi no tautības vienot zem Latvijas patriotisma karoga. Politiskā nozīmē tas ir dialogs par tās Latvijas, kura tika dibināta 1918. gada 18. novembrī, kontinuitāti mūsdienu mainīgajā pasaulē. Dialogs par Latviju kā nacionālu valsti, kurā ir labvēlīga attieksme pret mazākumtautībām un viņu tiesībām kopt savu etnisko identitāti.
Paredzu, ka latviešiem lielākais izaicinājums būs saprast, kā globālajā pasaulē mainīties nepazaudējot pašiem sevi. Nebūs viegli saprast, ka pasauli nevar ieslēgt atpakaļgaitā uz Ulmaņlaiku Latviju. Latviešiem varbūt pat šokējoši būtu kaut teorētiski pieņemt, ka latvietis var būt arī "citas" ādas krāsas cilvēks, ja vien viņš gana labi apguvis un respektē latviešu valodu, sadzīves tradīcijas un kultūru... Toties citiem varbūt liels izaicinājums būs saprast, ka "krievvalodīgie" nav nedz etniska, nedz kultūras kopiena, bet gan tikai politiskas konjunktūras radīts pretnostatījums latviskajam. Tāpēc te ir svarīgi domāt par Latvijas mazākumtautību etniskās identitātes un latviskā patriotisma stiprināšanu.
No norobežošanās uz atvērtību un iniciatīvas uzņemšanos
Lai arī cik vainīgi būtu citi latviešu likstās, risinājums tik un tā visupirms ir atkarīgs no latviešiem. Pateikt, lai krievi paši domā par savām problēmām Latvijā, tas nav perspektīvs risinājums pašiem latviešiem. Jaunais izaicinājums latviešiem prasa pāriet no norobežošanās uz iniciatīvas pārņemšanu sadarbībai.
Izaicinājuma konceptu par starpnacionālo attiecību jauno domāšanu un rīcību piedāvāju Nacionālajai apvienībai jau priekšvēlēšanu laikā. Tas tika uztverts ar sapratni un atbalstu. Pirmā prezentācija bija interneta TV tiešraides diskusijā. Patlaban šī ideja ir ietverta arī Nacionālās apvienības iniciatīvā Saeimā izveidot Nacionālās vienotības un identitātes komisiju.
Komisijas uzdevums būtu šajā dialogā iesaistīt arī sabiedriskās organizācijas, jo tam jābūt plašas sabiedrības dialogam. Tāpat ir svarīgi iesaistīt dažādu tautību kultūras personības, lai tas nebūtu tikai tirgoņu un politikāņu konjunktūras dialogs. Būtiska ir arī plašsaziņas līdzekļu piedalīšanās. Jo īpaši svarīgi ir iesaistīt krieviski rakstošos un raidošos, lai arī tajos parādās kvalitatīvi jauns domas dziļums un plašums.
***
Mēs varam būt pateicīgi Dievam, ka tas radījis latvisko. Taču mēs nevaram paļauties, ka Dievs latviešiem garantēs mūžīgu un drošu vietu zem šīs Saules. Latviešu tautas un Latvijas valsts pastāvēšana un uzplaukums ir atkarīga no mūsu pašu spējas saglabāt nacionālās pamatvērtības un, kas vēl svarīgāk, spēt mainīties atbilstīgi Universa radošā gara attīstībai.
Pastāvēs tas, kas mainīsies! Mainīsies nepazaudējot pats sevi.
* Latviešu lasītājam Kens Vilbers pazīstams ar divām "Jumavā" izdotām grāmatām - "Visaptverošā teorija" un "Īsa visaptverošā vēsture". Vairāk skat. www.kenwilber.com