Es nepiekrītu Nilam Ušakovam un viņa domubiedriem, ka mudinājumi uz referendumu par krievu valodu tikai veicinās dialogu. Es nepiekrītu Nilam Ušakovam, ka tūlīt pēc referenduma jāsāk jauns dialogs. Tas jāsāk ātrāk. Un gribu nezinātājiem (vai - negribētājiem zināt) norādīt, ka tādam dialogam pamati tiek likti jau labu laiku.
Nepatīkamais ar paaugstinātu bīstamības pakāpi
Vispirms gribu norādīt uz divām īpaši nepatīkamām un bīstamām lietām, kas parakstu vākšanu par krievu valodu izceļ no jau ierastās starpetniskās rīvēšanās politiskās dimensijas.
Pirmā bīstamība ir meklējama ģeopolitiskajā kontekstā. Latvija nebūt nav vienīgā Krievijas kaimiņvalsts, kurā ir inspirēta parakstu vākšana par krievu valodu kā valsts valodu. Tas pats notiek Ukrainā un dažās citās postsovjetiskajās zemēs, (skat. piemēram, http://ejuz.lv/qlz6z).
Es nebūt negrasos visās Latvijas likstās saskatīt tikai un vienīgi Maskavas pirkstu. Jāatzīst, ka arī starpnacionālajā jezgā neesam iztikuši bez latviešu politiķu nejēdzībām. Tāpat savi nopelni ir arī separātiem avantūristiem, kuri uzdodas par visu krievvalodīgi aizstāvjiem. Taču parakstu vākšanas globālāks konteksts un konsekvences arī ir gana skaidri iezīmējušās, lai rastu vietu pamatotām un nepatīkamām aizdomām arī par vienotu destabilizācijas scenāriju postpadomju telpā.
Otra nepatīkamā un bīstamā lieta ir tā, ka referenduma rosinātāji krievu un latviešu attiecības ir pārvilkuši no politikas uz nācijas eksistenciālo līmeni. Daži visādi dievojas, ka nav pret latviešiem, bet tikai atbild uz kādu agrāku nacionāļu iniciatīvu vai arī tikai cenšas pievērst uzmanību problēmai. Pavisam jau nerunājot par to, vai tāds gājiens uzskatāms par adekvātu atbildi politiskās apvienības nepaņemšanai koalīcijā. Jā, "Saskaņas centru" iznesa cauri ar tankiem. Es viņu vietā "izbesītos".
Attiecībā pret latviešiem "labo nodomu" parakstu vācēji un referenduma mudinātāji neapzinās vai arī negrib apzināties, ka ir izvēlējušies ļoti neadekvātu un ekstrēmu soli. To var salīdzināt ar naža pielikšanu pie rīkles, lai it kā tikai pabaidītu vai pievērstu uzmanību. Ar dzīvības draudiem nespēlējas. Runa ir par apdraudējumu valodai, ko latvieši uztver kā vispārnacionālu izaicinājumu.
Domāju, ka eksprezidentes Vairas Vīķes Freibergas intervijā Latvijas radio 17. novembrī teiktais tikai apstiprina latviešu vairuma eksistenciālās bailes : "Ja krievu valodu kādreiz atzītu par otru valsts valodu, tad latviešu valodai būtu ļoti nopietni iznīkšanas draudi." Latvieši spēles ar otras valsts valodas iespējamību uztver kā vislielāko apdraudējumu savi nācijai un Latvijas idejai kā tādai.
Negribu iztēloties situāciju, kas būtu, ja krievu valoda tiktu atzīta par valsts valodu. Bet nevaru arī iedomāties, ka referendums jebkurā gadījumā veicinātu Latvijas sabiedrības starpetnisko saliedētību. Latviešiem jau tā ir traumatiski neuzticīga attieksme pret krievisko. Referendums to tikai pastiprinātu. Tas nu nekādā gadījumā nevairos uzticību dod pilsonību vēl 300 000 patreizējo nepilsoņu.
Par demokrātiju
Parakstu vākšanas un referenduma aktīvie un pasīvie (šie pārsvarā ir dažādi latviešu eksperti) aizstāvji uztrauktos latviešus mēģina atvēsināt sakot, ka viss ir demokrātiski. Tā teikt, valodu un nāciju apdraudēšana, valstu likvidēšana ir demokrātisks process. Vai latviešiem būtu padevīgi jāseko demokrātijai, kas rada apstākļus nācijas iznīcībai?
Pēdējos simts gados Latvijā demokrātijas lozungu aizsegā ir pastrādātas vislielākās netaisnības pret cilvēci, nāciju, personību. Arī 1940. gadā Latvijas valsts varmācīgā sagrāve notika demokrātijas lozungu aizsegā. Šobrīd notiek cīņa par atjaunotās Latvijas valsts sagraušanu, demokrātiskā ceļā cenšoties panākt, ka mums ir pavisam cita, divvalodu valsts.
Manā rīcībā nonāca kāds SKDS sabiedriskās domas pētījums, kas parāda, ka pēdējo 20 gadu integrācijas panākumi bieži vien ir tikai virspusēja šķietamība. Latvijas krievvalodīgo vidū laikā no 2004. līdz 2009. gadam jūtami pieaudzis (no 7% līdz 30%) to cilvēku īpatsvars, kuri uzskata, ka labi zina, kas Latvijā noticis 1940. gadā. Bet šokējošākais varētu būt šīs pārliecības saturs. Ja no veiksmīgas integrācijas viedokļa mēs sagaidītu, ka krievvalodīgo un latviešu uzskati par valsts vēstures būtiskākajiem jautājumiem tuvojas, tad šī aptauja liecina par pilnīgu dezintegrāciju, plaisas paplašināšanos. Piecu gadu laikā krievvalodīgo labākās informētības rezultāts ir tāds, ka pieaudzis to skaits, kuri uzskata, ka Latvija PSRS iestājusies brīvprātīgi - no 44% līdz 54%. Turpretim PSRS iebrukumu Latvijā atzinuši tikai 16,7% krievvalodīgo pretstatā 69,4% latviešu.
Šis ir tikai viens rādītājs, kas atklāj milzīgo plaisu starp krieviem un latviešiem uzskatos par savu valsti. Pilnīgi skaidras, ka pastāvot tik būtiskām atšķirībām integrācijas jeb saliedētības dialogs ir jāsāk no jauna, jāsāk ar situācijas jaunu apzināšanos.
Dosim vaļu maksimālai konfrontācijai līdz referendumam, lai pēc tam labāk saprastos - tā ir ļoti bīstama doma. Kārtīgi izkausimies, tad stiprāk mīlēsim viens otru? Nē, atšķirīgas mentalitātes. Nē, tā konfrontācija atstās ļoti rūgtas mieles.
Par kvalitatīvi jaunu dialogu
Es šim dialogam neizvirzu tik ambiciozu mērķi, lai visos saliedētu zem vienota Latvijas patriotisma karoga rīt uz brokastu laiku. Taču jāsāk soli pa solim. Un pirmie soļi jau ir sperti.
Par kvalitatīvi jauna starpnacionālā dialoga nepieciešamību un tā pamatprincipiem esmu jau rakstījis Delfu 10. oktobra publikācijā http://ejuz.lv/dr8cv . Kopš tā laika notikusi arī praktiska pavirzīšanās uz priekšu. Saeimas Pilsonības likuma izpildes komisija ir pieņēmusi lēmumu pārtapt Sabiedrības saliedētības komisijā, kura organizētu jauna līmeņa starpnacionālo dialogu - vispirms pašu politiķu starpā, tad piesaistītu arī ekspertus, medijus un sabiedriskās organizācijas.
Dialogs komisijas deputātu līmenī jau ir sācies. Kā komisijas vadītājs esmu sastapies ar izteikti pozitīvu attieksmi no visu frakciju, t.sk. arī Saskaņas centra, deputātiem. Šo ziņu gribētu padot arī SC līderim Nilam Ušakovam, kurš pēdējā laikā intensīvi izsakās par tāda dialoga nepieciešamību un pat ir nodibinājis biedrību. Vienlaicīgi sagaidītu aktīvāku ieinteresētību arī no pārējo politisko frakciju vadības. Būtu svarīgi, lai Saeima bez liekas kavēšanās akceptē grozījumus Kārtības rullī, kas pavērtu ceļu jaunās komisijas darbībai. Šobrīd pārveidojamās komisijas priekšlikumi par grozījumiem Saeimas Kārtības rullī ir iesniegti izskatīšanai Juridiskajā komisijā.
*
Neesmu patoloģiskais optimists, kurš uzskatītu, ka starpnacionālās problēmas var atrisināt ar dažiem labas gribas saukļiem. Tāpat to nevar atrisināt tikai politiskajā līmenī vien. Nepieciešama lietpratēju un sabiedrības iesaistīšanās. Bet kādam ir jāsāk un jāizkustina tas samilzušais vezums no vietas.