Taču pagājušā gada rudenī pasauli apceļoja aicinājums rakstīt Ķīnas valdībai protesta vēstules, pieprasot Ngavanga atbrīvošanu. Bija kļuvis zināms, ka viņa veselības stāvoklis cietumā ir strauji pasliktinājies. “Amnesty International” bieži iesaistās līdzīgās lietās, cīnoties par nevainīgi notiesāto atbrīvošanu. Naiva un bezcerīga ideālisma pārņemta darbība. Es arī aizsūtīju e-mailu norādītajai ķīniešu adresei. Izrādās, to izdarījusi arī Enija Lenoksa, tā, kura no “Eurythmics”. Un šobrīd mēs, kopā ar viņu varam teikt, ka esam panākuši maziņu taisnības triumfu šajā bezgala sarežģītajā pasaulē, kurā mūsu valsts prezidente nez kāpēc ir spiesta smaidīt Ķīnas tautas republikas līderim, bet Lindas Leen un Horena dziesma “Stop The War” laikā, kad ASV un Lielbritānijas lidmašīnas bombardē Afganistānu, tiek uztverta kā popkultūras ietvaros dzemdināts nevainīgs joks.
Jūs taču zināt, kāda ir tibetiešu mūzika? Smaga, neklausāma, nesaprotama. Kas tādā bīstams, kontrrevolucionārs? Kas vispār padara mūziku vai, teiksim, dzeju, par neatļautu? Kāpēc, piemēram, Broņislava Mārtuževa bezmaz visu savu dzīvi nodzīvoja, pagrīdē rakstot dzejoļus, noziedzīgus, apkarojamus, iznīcināmus? Kāpēc nerakstīja kā Māris Čaklais vai Imants Ziedonis?
Kad 80. gadu beigās varas mehānismi uzsāka procesu, kas nodēvēts par nevainīgi notiesāto reabilitāciju, es pārdzīvoju vienu no saviem pusaudža gadu šokiem. Es nesapratu - paga, paga, kāda reabilitācija? Tur taču bija pa pilnam cilvēku, kas reāli (vārds no jauno krievu vārdnīcas, nevis loģiskā pozitīvisma arsenāla) cīnījās pret padomju varas noziedzību! Reabilitācijas procesā tiek atzīts, ka vecā padomju tiesa (vai paātrinātā procesa “trojka”) savulaik kļūdījusies, ka cietumam vai izsūtījumam notiesātie cilvēki īstenībā bija nevainīgi. Bet tā taču nebija! Daudzi pa īstam cīnījās pret valdošo nelietību un tika notiesāti par to, par ko tiešām tajā valstī bija jānotiesā. Piemēram, par patiesu vārdu. Vai mūziku.
Uz ASV-Meksikas robežas joprojām darbojas visiem zināmas narkotiku tranzīta mafijas grupiņas, kuras finansu resursi un varas apziņa ļauj izstrādāt visdīvainākos izlēcienus. Tieši šajā īpatnējā vidē esot saglabājusies viena no tām nedaudzajām muzikālajām tradīcijām, kas vēl arī mūsu dienās nevairās no politiski aktuālo tēmu apdziedāšanas. Šos dziedātājus dēvē par “corridistas”, bet mūzikas novirzienu par “narcorridas”. Tur ir kaut kas no koridoriem, kuru ietvaros narkotikas tiek nogādātas no Dienvidiem uz Ziemeļiem. Šis tas nokļūst arī pie mums.
Pēc 11. septembra abpus ASV- Meksikas robežai ātri vien parādījās dziesmas ar klaji pretēju noskaņojumu. Tie balādisti, kas dziedāja Amerikas pusē, nosodīja Bin Ladenu un draudēja viņam ar drīzu sakāvi, bet tie, kas necerēja uz CD izdošanu Losandželosā, dziedāja par Bin Ladena brīnumu un Amerikas pašas vainu šajā lietā. Abās pusēs tapusī mūzika bija nikna un zināmos apstākļos aizliedzama, nosodāma, vajājama, nepareiza, sodāma.
Pie mums, Latvijas sulīgajās ganībās, ir grūti iedomāties protesta mūzikas tradīciju. Lai arī sadzīves līmenī visaptverošs ir sapīkuma un sociālās neapmierinātības motīvs, mūzikas laukā neviens i netaisās to realizēt. Reperu niknums pazūd savstarpējās Ozola Gustavo klanu kaujās. Kaspara Dimitera pirātiskie šlāgeri tā arī noplok joku un ķircināšanās līmenī. Bez maz vai jāsāk domāt, ka sabiedrība, kurā mūziķi nesēž cietumā, ir slima. Bet kā jūs domājat?