Priedes saimnieciskā nozīme ir ļoti plaša. Priežu meži izmantojami gan kokmateriālu iegūšanai, gan arī vides aizsardzībai un rekreācijai – veselības uzturēšanai, atpūtai, sportam, medībām, sēņošanai un ogošanai. Priedes ļoti veiksmīgi pasargā kāpas un jūras piekrasti no vēja postījumiem, jo smilts augsnē tās veido dziļu un spēcīgu sakņu sistēmu. Vairāk nekā piektdaļa Latvijas priežu mežu atvēlēta vides aizsardzībai.

Kara un pēckara periodā tika nopostītas lielas mežu platības, to atjaunošanai trūka kvalitatīva sēklu materiāla. Pagājušā gadsimta vidū mežzinātnieki pievērsās priedes selekcijas pasākumiem – labākā priedes genofonda apzināšanai, koku pavairošanai un sēklu plantāciju izveidei. Pašlaik Latvijā visas meža atjaunošanai nepieciešamās priežu sēklas tiek ievāktas sēklu plantācijās, kas nodrošina efektīva un ģenētiski augstvērtīga reproduktīvā materiāla ieguvi.

Mūsdienās, ieviešot modernās konteinerstādu audzēšanas un stādīšanas metodes, priežu mežu platībām būtu jāpalielinās, tomēr pēdējās desmitgadēs strauji samazinājušās priežu jaunaudžu platības. Iemesli tam ir vairāki:

- pagājušā gadsimta 60. gados piedzīvotas divas postošas vējgāzes, pēc kurām meža atjaunošanā netika izmantotas priedes – tika stādītas egles vai arī izcirtums atstāts dabiskai atjaunošanai;

- pēc 1978.–1979. gada bargās ziemas priežu audzēs aktivizējās dažādas slimības – skujbire, sakņu trupe, zaru vēzis u. c., kas mežkopju aprindās radīja satraukumu par priedes izdzīvošanu;

- 80. gadu beigās priežu jaunaudzēs ievērojamu postu nodarīja aļņi, kas bija lielā skaitā savairojušies;

- pēdējās desmitgadēs mežu īpašnieki nelabprāt stāda priedes tām piemērotā augsnē, jo priedes ieaudzēšana, salīdzinot ar egli, ir sarežģītāka un dārgāka. Priežu jaunaudzes prasa rūpīgāku kopšanu, un tās biežāk bojā pārnadži, kuru skaits ievērojami palielinājies;

- pielietojot pakāpeniskās cirtes, notiek sugu maiņa, platības aizaug ar lapu kokiem un krūmiem, kā arī eglēm.

Pēdējā desmitgadē Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes ierobežotas saimnieciskās darbības joslā sausās minerālaugsnēs augošās priežu mežaudzēs tiek realizētas pakāpeniskās cirtes ar dabiskās atjaunošanās veicināšanu, jo likumdošana šeit nepieļauj kokus cirst un mežu atjaunot kailcirtē. Pieņemot likumu, savulaik meža zinātnieku viedoklis netika prasīts un lēmumu pieņēma bez zinātnes un prakses atziņu izzināšanas.

Pakāpeniskās cirtes ir piemērotas nabadzīgā smilts augsnē augošās dažāda vecuma priežu audzēs, kur izveidojušās paaugas grupas (0,3 ha un lielākas). Turpretī auglīgākā augsnē augošās viena vecuma pieaugušās priežu audzēs tās nav piemērotas. Pēc tam, kad šāda priežu mežaudze tiek izretināta līdz minimālajai biezībai (0,4) un veicināta priedes dabiskā atjaunošanās, mineralizējot augsnes virskārtu, platībā veidojas zālaugu un avenāju sazēlums un iesējas un strauji attīstās lapu koki (bērzi, apses u. c.).

Zinot priedes bioloģiju, gaismas prasības un slimību uzņēmību, šajās platībās zem vainagu klāja kvalitatīvs priežu mežs atjaunoties nevar. Rezultātā – vērtīgas priežu mežaudzes vietā veidojas nekvalitatīva un mazražīga lapu koku audze. Šāda metode nav zinātniski pamatota un Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastē nenodrošina ilglaicīgu priežu mežaudžu apsaimniekošanu un saglabāšanu.

Ilustrācijai – pat samērā lielās kailcirtēs, kur gaismas ir pietiekami, var redzēt, ka priedes neaug zem nenozāģēto lielo ekoloģisko koku vainagiem, un arī cirsmu malās, kur ēnu met lielie koki, jaunās priedes ir sīkākas.

Protams, lēmumu aizliegt kailcirtes radīja vēlme nodrošināties pret iespējamu priežu mežu platību samazināšanos. Taču tieši tas, no kā baidījās, tagad notiek. Meži dabiski noveco, gribam mēs to vai negribam. Priedes, kas aug mežā, mūžs ir aptuveni 200–300 gadi, turklāt skābekli tā aktīvi ražo līdz gadiem 100–120. Tad koki dabiski iet bojā, un tikai mūsu spēkos ir noteikt, vai to vietā augs jaunas priedes vai mazvērtīgi lapu koki. Ja vēlamies priedes, tad savu laiku nodzīvojušie koki ir jāizzāģē, veidojot vismaz 1–2 hektārus lielus atvērumus, un vietā jāstāda jaunas selekcionētas priedītes. Tā kā Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes ierobežotas saimnieciskās darbības joslā vēsturiski ir uzkrātas lielas pieaugušu mežu platības, kas veido pierastu meža ainavu, atzīstams ir meža nozares priekšlikums cirsmas veidot 5–10 reizes mazākas, nekā atļauts pārējos Latvijas mežos.

Neaizmirsīsim, ka viena no Latvijas nozīmīgākajām tautsaimniecības nozarēm ir mežsaimniecība. Latvieši vienmēr zinājuši, ka koki ir jāzāģē, kamēr tie ir lietaskoki, bet pārauguši un krituši koki der tikai malkai. Protams, ir cilvēki, kas samērā nicīgi izturas pret ekonomiku un tās vajadzībām, lepni aicina stāvēt pāri materiāliem apsvērumiem, kas gan pašiem parasti netraucē saņemt algu (un nākotnē arī pensiju) no valsts budžeta, kurā lielu daļu līdzekļu dod meža nozare.

Mežsaimniecībai un mežkopībai Latvijā ir dziļas tradīcijas, mūsu valstī ir veikti nopietni zinātniskie pētījumi, ko nevajadzētu tā vienkārši ignorēt, kad ienāk prātā akli kopēt citu valstu pieredzi, kur ir citas koku sugas, cita augsne un citi klimatiskie apstākļi. Tāpēc atbalstāma ir iniciatīva izbeigt priežu mežaudžu degradēšanu, atgriezties pie profesionālas mežsaimniecības un atcelt kļūdaino aizliegumu veidot nelielas kailcirtes piejūras teritorijās.

Uzskatu, ka, samazinot priežu mežu platības, radīsies zaudējumi gan Latvijas dabai, gan mūsu nākamajām paaudzēm. Aicinu paaugstināt gada koka līderpozīcijas un Latvijas mežos stādīt mūsu pašu izloloto "zaļo zeltu" – RĪGAS PRIEDI!