Lai sabiedrisko mediju pārvaldība beidzot kaut tikai tuvotos Lietuvas un Igaunijas līmenim, šobrīd teju, teju izdevies nodefinēt sen atliktās reformas mediju nozarē. To mērķis — sistemātiski paaugstināt sabiedrisko raidītāju neatkarību gan no politiķiem, gan atbrīvot no atkarības no reklāmdevējiem.
Divas uzraudzības padomes — kā citās valstīs
Praktiski visās Eiropas valstīs raidorganizāciju uzraudzībai ir divas atsevišķas padomes, pretstatā mūsu Nacionālajai Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP). Tā kā NEPLP veic uzraudzību pār sabiedriskajiem un komercmedijiem reizē, turklāt padome ir tikai piecu locekļu sastāvā, tā nespēj izsekot līdzi visiem tirgus dalībniekiem, lai kā censtos. Pie kam NEPLP darba apjoms tikai pieaug, jo tagad ir gluži vai ik minūti jāseko līdzi prokremliskajiem kanāliem — vai tikai atkal nerāda kara un vardarbības propagandu Ukrainā, nekurina naidu.
Latvijai piemērotākais šķiet Lietuvas modelis: viena padome uzrauga komerciālos radio un TV, otra — sabiedrisko pasūtījumu. Šajā otrajā darbojas divi locekļi no parlamenta pozīcijas, divi — no opozīcijas (lai būtu līdzsvars), prezidenta administrācijas pārstāvis, kā arī sabiedrisko organizāciju un reliģisko konfesiju deleģētie priekšstāvji. Priekšlikums Latvijas apstākļos izskatītos šādi: NEPLP turpina uzraudzīt komercmedijus, savukārt blakus tiek izveidota Sabiedriskā pasūtījuma padome, kura sastāv no deviņiem locekļiem. Par to, kas varētu kandidēt uz dalību šajā padomē, diskusija vēl sekos, bet jau tagad ir skaidrs, ka viņu vidū nevarēs būt žurnālistu un citu ieinteresēto personu biedrības un arodorganizācijas — citādi iznāktu, ka mediju profesionālās organizācijas uzraudzītu, kā sabiedrisko pasūtījumu izpilda paši to biedri.
Pašreizējā variantā visus NEPLP locekļus ievēlē Saeimas politiķi, un atklāti tiek runāts par to, kādus kandidātus kura no partijām izvirza katrā balsojuma reizē. Ja Sabiedriskā pasūtījuma padomes sastāvā būtu nepolitiķi (vai arī, kā Lietuvā, tikai divi pozīcijas un divi opozīcijas delegāti, kurus septiņi nepolitiķi vienmēr var pārbalsot), tas jebkurā gadījumā būs progress, salīdzinot ar tagadējo NEPLP vēlēšanu kārtību. Diemžēl, risinot šo jautājumu, nav iespējams akli pārņemt pieredzi no kādas citas valsts, jo katrā Eiropas valstī ir sava unikālā mediju ainava un līdz ar to savi uzraudzības principi. "Tāda vienota Eiropas prakse šajā jautājumā nemaz nepastāv, līdz ar to nokopēt nevaram," nopūtās Kultūras ministrijas Mediju politikas nodaļas priekšnieks Roberts Putnis.
Finansējumu vajag un var palielināt
Otra nepieciešamā reforma: LTV un LR beidzot jābeidz raidīt reklāma, jo valsts un tai piederošo valsts uzņēmumu funkcija nav — reklamēt veļaspulverus, autiņbiksītes un homeopātijas izstrādājumus. Lai sabiedriskie raidītāji spētu atteikties no reklāmas raidīšanas, šobrīd jau notiek naudas meklējumi. Nauda būtībā nav nepieciešama īpaši liela — iepriekšējos gados LTV pie valsts dotajiem 14 miljoniem eiro pati klāt ieņēma tikai 2 līdz 3 miljonus eiro.
Lietuvā sabiedriskā televīzija pameta reklāmas tirgu pirms gada, bet Igaunijas ERR — jau 1997. gadā. Vienlaikus tiek plānots, ka LTV un LR paliks tiesības piesaistīt ģenerālsponsorus sabiedriski svarīgu kultūras un sporta pasākumu translēšanai.
LTV gadījumā ietaupījums rastos, ja no LTV pleciem noņemtu to slogu, kuru rada pirms 30 gadiem uzbūvētā Zaķusalas kompleksa uzturēšana. Ja LTV varētu radīt saturu, kamēr par LTV telpu remontu rūpētos, piemēram, VSIA "Valsts Nekustamie Īpašumi", tad LTV ietaupītos līdz 900 tūkstošiem eiro gadā. "Jūs smiesieties, bet šobrīd mana lielākā rūpe ir — nevis kā palielināt algas darbiniekiem, bet gan — kanalizācijas apakšstacija, kas ir pilnībā izrūsējusi, bet skaitās LTV bilancē," šķendējās LTV valdes priekšsēdētājs Ivars Belte.
Zaudētāji — prokremliskie kanāli?
Šīs un citas reformu idejas apkopojusi speciāla darba grupa, kas radās gada sākumā kā izpausme deputāta Artusa Kaimiņa centieniem karot ar valsts naudas šķērdēšanu Latvijas Radio kanāla Pieci.lv uzturēšanai. Lai centienus ievirzītu lietderīgā gultnē, jau trīs mēnešus katru pirmdienu kopā sanāk speciāla darba grupa, kuras sastāvā darbojas Artuss Kaimiņš un Inese Laizāne no Saeimas Cilvēktiesību un Sabiedrisko lietu komisijas, NEPLP un LTV vadība, Kultūras ministrijas ierēdņi, Raidorganizāciju Savienība, Reklāmas Asociācija, privāto mediju pārstāvji un citi speciālisti. Darba grupas sēdes ir atvērtas ikvienam.
Kas būs ieguvēji no šīm izmaiņām (ja neskaita auditoriju)? Ieguvēji būs visi pārējie mediji (ne tikai raidošie), jo no LTV atbrīvojusies reklāmas nauda uzsūksies pārējā mediju ainavā, ļaujot stiprināties visiem citiem medijiem. Darba grupas lielākās bažas bija, vai tikai šo naudu "nepaņems" dažādi Latvijas tirgū strādājoši krievu kanāli. Tomēr Artuss Kaimiņš ātri konstatēja: "Taisot savu Suņubūdu, esmu sapratis: reklāmas nauda aiziet tur, kur ir skatītājs — un nevis otrādi. Latviešu skatītājs Kremļa propagandu neskatās un neskatīsies. Līdz ar to nav iemesls, lai nelatviskie kanāli spētu piesaistīt šos līdzekļus sev."
Vēl vairāk — ir indikācijas, ka galvenais zaudētājs varētu būt PBK kanāls. Lai apmierinātu reklāmdevēju intereses sasniegt skatītājus abās valodās, viņi pirka reklāmas laiku reizē LTV un PBK. Tagad, pazūdot iespējai sasniegt latviešu auditoriju ar LTV1 un LTV7 starpniecību, reklāmas ieņēmumi kritīsies arī PBK.
Darba grupa turpinās funkcionēt līdz maija beigām, bet tuvākajā nedēļā gaidāms starpziņojums. Par ieteiktajām reformām tālāk lems Kultūras ministrija, valdība un Saeima.