Neskatoties uz cilvēku ar īpašām vajadzībām organizāciju neskaitāmiem lūgumiem, kompensējamo medikamentu saraksts arī nākamajam gadam ir apstiprināts pilnīgi bez jebkādām izmaiņām.
Inkontinences līdzekļi nav tikai kvalitatīvas aprūpes pamats, bet ir cilvēka ar invaliditāti aktīvas dzīves pamatā. Mūsu valsts ir ratificējusi ANO Konvenciju "Par personu ar invaliditāti tiesībām" un līdz ar to apņēmusies veicināt personu ar invaliditāti pilnīgu un efektīvu līdzdalību un integrāciju sabiedrībā. Tas nekādi nav iespējams, ja cilvēks ar invaliditāti nevar finansiāli atļauties urīnu uzsūcošos izstrādājumus, ja viņam tādi ir nepieciešami. Šī situācija "ieslēdz" cilvēkus ar invaliditāti, kuriem nepieciešami šie līdzekļi, mājās vai sociālās aprūpes iestādēs.
Kompensējamo zāļu saraksta ietvaros medicīnas palīglīdzekļus saņem pacienti, kas ārstējas ambulatori, tas arī būtiski atvieglo kopējo slogu valsts budžetam. Pacienti ar tādām diagnozēm kā garīgā atpalicība, Alcheimera slimība, Parkinsonisms, citas cerebrovaskulāras slimības, smadzeņu infarkts bieži tiek ievietoti sociālās aprūpes iestādēs tieši tā iemesla dēļ, ka mājinieki nevar finansiāli atļauties par viņiem rūpēties.
Pašreiz valsts aktīvi plāno to pacientu skaita samazināšanu, kas uzturas valsts sociālās aprūpes iestādēs, novirzot tos uz dažādiem sociālās aprūpes veidiem (dienas centri, pusceļa mājas, u.c.). Ir pilnīgi skaidrs, ka ļoti daudzi pacienti un to radinieki noteikti nevarēs atļauties iegādāties inkontinences līdzekļus, jo līdz šim sociālās aprūpes iestādēs tie tika 100% kompensēti no valsts budžeta līdzekļiem, bet ambulatori pacientam vai to radiniekiem nāksies pašiem segt 50% no to izmaksām.
Pēc Labklājības ministrijas aprēķiniem vidējās vienas personas uzturēšanās izmaksas valsts sociālās aprūpes centrā dienā ir ap 17 eiro. No šīs summas četri eiro tiek atvēlēti centrā dzīvojošā cilvēka higiēnas precēm un citām ikdienā nepieciešamām lietām. Turpretī pacients, kurš ārstējas ambulatori, valstij izmaksā vidēji 0,33 eiro dienā (izmaksas inkontinences līdzekļiem). Tādēļ līdzmaksājuma samazināšana noteikti ne vien palielinātu ambulatori aprūpējamo pacientu skaitu mājas apstākļos, bet arī ievērojami ietaupītu valsts naudu.
Uzskatu, ka arī uzliktie ierobežojumi pacientiem, kuri slimo ar smagu garīgu atpalicību un dziļu garīgu atpalicību nav pamatoti. Proti, šie ierobežojumi paredz, ka inkontinences līdzekļus var izrakstīt ar 100% kompensāciju pacientiem ar smagu garīgu atpalicību un dziļu garīgu atpalicību tikai līdz 18 gadu vecumam. Bet nav nekādu šaubu, ka urīna nesaturēšana cilvēkiem ar garīgo atpalicību, ja tā ir bijusi līdz 18 gadu vecumam, noteikti saglabāsies arī pēc tam. Tāpat skaidrs, ka arī pēc 18 gadiem šiem pacientiem ir nepieciešama pilnvērtīga medicīniskā aprūpe.
Tas, ka urīnu uzsūcošos izstrādājumus ar atlaidi šie pacienti pēc 18 gadu vecuma vairs nevar saņemt, radikāli palielina finansiālo slogu uz aprūpi mājās. Rezultātā, ja finansiālu iemeslu dēļ tuvinieki vairs nevar nodrošināt pacienta aprūpi un uzraudzību mājas apstākļos, šie pacienti nokļūst valsts sociālās aprūpes iestādēs, kur inkontinences izstādājumu izmaksas tiek 100% segtas no valsts budžeta līdzekļiem, kas rezultātā valstij izmaksā dārgāk.
Ierobežojumu atcelšana inkontinences līdzekļu kompensēšanā būtu ne vien finansiāli loģisks solis, bet arī būtisks valsts atbalsts, jo arī šo diagnožu pacienti ir neatņemama mūsu sabiedrības daļa, kuru kvalitatīva apūpe bieži vien ir vienīgais, ko valsts var šiem cilvēkiem sniegt.