Pie šādiem gadījumiem Latvijas sabiedrība, visticamāk, jau sen ir pieradusi un, iespējams, kļuvusi imūna, jo šādi vai ļoti līdzīgi notikumi, kuru atslēgas vārds ir "konfidencialitāte", lai cik dīvaini tas būtu, visbiežāk parādās tieši valsts uzņēmumu un valsts iestāžu darījumu kontekstā. Ja jau uzņēmums pieder valstij un to uztur sabiedrība par saviem kopējiem līdzekļiem, tad tai ir arī visas tiesības zināt, kā tās līdzekļi tiek izlietoti. Diemžēl Latvijas situācijā tas nedarbojas. Un Latvijas televīzijas gadījums šajā kontekstā ir īpašs. Tas kārtējo reiz izgaismo Latvijas televīzijas kā sabiedriskā pasūtījuma īstenotājas nožēlojamo situāciju, kurā, nesaņemot 100% valsts finansējumu, tā spiesta nodarboties ar naudas pelnīšanu, novārtā atstājot pašu galveno – kalpošanu sabiedrības interesēm. Tā vietā, lai baudītu kvalitatīvu izglītojošu un informējošu saturu, nodokļu maksātāji publiskajā telpā "bauda" seriālveidīgus dažādu ieinteresēto pušu cīniņus un dubļu kaujas.
Kāpēc ir tik svarīgi, lai sabiedriskie mediji kaut arī ar lielu novēlošanos, tomēr beidzot pamestu reklāmas tirgu arī Latvijā? Sabiedrisko mediju sēdēšana uz diviem krēsliem, vienlaikus saņemot valsts dotāciju un piesaistot reklāmas - neatbilst civilizētas Eiropas Savienības valsts statusam, jo neļauj normāli funkcionēt ne pašam medijam, ne arī pilnvērtīgi darboties citiem tirgus dalībniekiem. Tas kropļo tirgu, radot dažādus zemūdens mehānismus un mieles tirgus dalībnieku starpā. Notiekošais sabiedriskajā televīzijā varbūt ir aisberga redzamākā daļa, taču tie paši izaicinājumi eksistē arī attiecībā uz sabiedrisko radio (kam saturiskā ziņā pārmetumi pamatoti adresēti daudz mazāk nekā televīzijai). Reklāmas tirgus apjoms Latvijā ir ierobežots, ar sarūkošu tendenci. Lai raidorganizācijas izdzīvotu, ir nepieciešami reklāmas ieņēmumi. Tādēļ tirgus ir jāsakārto, ir jādefinē skaidri un taisnīgi spēles noteikumi visiem tirgus dalībniekiem. Igauņi to ir izdarījuši jau sen, bet lietuvieši - pirms gada.
Kā tad sabiedriskajiem medijiem ir veicies ar kalpošanu sabiedrībai? Kā jau sākumā minēts, tā pēc definīcijas nav iespējama, ja medijam ir jādzenas pēc reitingiem, lai labākajos raidlaikos ieliktu ne to kvalitatīvāko, vērtīgāko, bet pieprasītāko preci. Šovi, apšaubāmas kvalitātes seriāli noteikti nav sabiedrības inteliģenci, patriotismu un valstij lojālu pilsoņu rašanos veicinošs saturs. Kā liecina dati, Igaunijā un Zviedrijā izklaides saturs sabiedriskajās televīzijās veido tikai ap 15%, kamēr Latvijas televīzijā tas pārsniedz 25%. Piešķirot adekvātu valsts finansējumu, sabiedriskajiem medijiem vairs nebūs jāiet bezgalīgajā reklāmdevēju pavadā un pavērsies pilnīgi jaunas iespējas radīt un piedāvāt saturu, kas patiešām ir nepieciešams sevi cienošai Latvijas sabiedrībai. Katram ir jānodarbojas ar saviem pienākumiem: komercmedijiem – ar naudas pelnīšanu, bet valsts medijiem – ar sabiedrības izglītošanu, drošības un citu svarīgu tematu atspoguļošanu, kas pēdējā laikā ir vēl vairāk aktualizējusies Krievijas hibrīdkara ietekmē. Ja Latvijas televīzijai ir jātaisa šovi, lai izdzīvotu, tad nevar prasīt, lai tā velta pienācīgu uzmanību tādām reitingos ‘’nepieprasītām’’ tēmām kā Latvijas informācijas telpas aizsardzība. Turklāt, kā liecina publiski pieejamie dati, līdzvērtīga finansējuma apstākļos LTV saražo saturu diviem kanāliem, sasniedzot skatīšanās laika daļu 11,5%, kamēr MTG - saturu sešiem kanāliem, sasniedzot skatīšanās laika daļu 28,6%. Tas nozīmē, ka finanšu efektivitāte ir gandrīz trīsreiz zemāka nekā komerctelevīzijā! Acīmredzot esošais finansēšanas modelis ar pārāk lielu koncentrēšanos uz komerciju sevi neattaisno, jo neļauj sabiedriskajam medijam strādāt efektīvi.
Sabiedriskajam medijam ir jābūt etalonam, žurnālistikas paraugam, pēc kura tiekties arī pārējiem medijiem. To var panākt tikai ar stabilu un prognozējamu finansējumu ilgtermiņā. Turklāt sabiedrisko pasūtījumu nekādā veidā nedrīkst saistīt ar reitingiem, jo kvalitatīvākais produkts ne vienmēr ir pieprasītākais, proti, tāds, kuru visvairāk grib skatīties masu auditorija, taču tas ceļ kopējo mediju un informatīvās telpas kvalitāti.
Pirmie nopietnie soļi jau ir sperti, lai arī Latvija kļūtu par valsti, kurā ir spēcīgi, neatkarīgi sabiedriskie mediji. Kultūras ministrija ir izstrādājusi Latvijas mediju politikas pamatnostādnes 2016.-2020.gadam, kas paredz veikt būtiskas reformas mediju nozarē, tostarp sabiedrisko mediju iziešanu no reklāmas tirgus. Valdībā tās plānots izskatīt un pieņemt martā. Sabiedrisko mediju iziešana no komerciālās reklāmas tirgus, kompensējot sabiedrisko mediju neiegūtos tiešos un netiešos reklāmas ieņēmumus, plānota jau no 2017.gada. Tas nozīmē, ka reklāmas tirgus palielinās nacionālo komercmediju ienākumus, taču ne nišas kanāliem, kuri nodrošina specifisku saturu. Kā arī sabiedrisko mediju iziešana no reklāmas tirgus un attiecīgi - reklāmas ieņēmumu pieaugums komercmedijiem ietekmēs izklaides satura apjoma pieaugumu. Tāpēc pretrunīgi tiek vērtēta iecere izstrādāt normatīvos aktus, kas paredz, ka sabiedrisko pasūtījumu pilda tikai sabiedriskie mediji, bet privātie mediji tiek izslēgti no sabiedriskā pasūtījuma saņēmēju loka. Sabiedriskajiem medijiem svarīgi ir apgūt sabiedriskajā pasūtījumā definētās lietas, taču jāatstāj iespēja arī komercmedijiem piedalīties sabiedriskā pasūtījuma izpildē satura veidošanai ar pievienoto vērtību. Sabiedriskais pasūtījums var nodrošināt kvalitatīvās žurnālistikas apjoma pieaugumu komercmedijos. Jārada apstākļi, kas veido spēcīgus sabiedriskos medijus un iespējas par tādiem kļūt arī komercmedijiem, attīstot saturu, kuram ir pievienotā vērtība, tādējādi diversificējot sabiedriskā pasūtījuma ietvaros tapušā satura auditorijas sasniegšanas kanālus.
Mediju turpmākais rīcības plāns, kas definē skaidru sabiedrisko mediju vietu un lomu nākotnē, jau ir tapis. Nākamais solis tagad jāsper politiķiem, lai jau šogad tiktu atrasts un piešķirts adekvāts finansējums un jau nākamgad mediji varētu uzsākt patstāvīgu un neatkarīgu dzīvi. Mēs, Latvijas sabiedrība, to jau sen bijām pelnījuši un ticam, ka ikviena normāla valsts, par kādu, domājams, jāuzskata arī Latvija, spēs atrast šim mērķim adekvātus budžeta līdzekļus. Pretējā gadījumā Latvijas sabiedrība nekad nevarēs cerēt uz mediju, kas viņus izglīto un informē. Tad labākajā gadījumā, tāpat kā līdz šim, sabiedriskajā televīzijā, tāpat kā komercmedijos, varēsim vērot izklaides raidījumus, bet publiskajā telpā - dubļu kaujas starp ieinteresētajām pusēm.