Latvijas mediji jau pukojas, norādot uz to, ka projekts ar pieminekli Konstantīnam Čakstem ir, maigi sakot, dīvains – piemēram, paironizēja TV raidījuma “Viss notiek” veidotāji, sarkastiski nopūtās Dr. Vita Zelča “Dienā”, Aivars Tarvids “e-Klubā” salika pa plauktiem, kāpēc sapratīgi domājošam cilvēkam ideja šķiet laba, bet izpildījums perverss.
Tomēr pārliecināts aicinājums izbeigt šo māžošanos nav izskanējis, bet projektu atbalsta arvien jauni sabiedrībā cienījami cilvēki – arhibīskaps Jānis Vanags, gleznotāja Džemma Skulme, integrācijas lietu ministrs Nils Muižnieks. Tādēļ, šķiet, ir pēdējais laiks mēģināt vēl kaut ko vērst pretējā virzienā.
Vēsturnieks Aivars Stranga pagājušajā nedēļā pī-ār projektam “Konstantīns Čakste” veltītajā sanākšanā esot uzsvēris, ka te netiekot radīts jauns mīts, jo, lai to izdarītu, būtu vajadzīga masu saziņas līdzekļu kontrole un sabiedrība, kas gatava pieņemt mītus. Manuprāt, daudzus saprātīgi domājošus cilvēkus nevar nesatraukt ironija, kas dzirdama šajā izteikumā: Proti, mēs jums, godātie Latvijas iedzīvotāji, vēsi iesmērēsim savas ambīcijas, jo jūs taču esat mītus nepieņemoši un nekontrolētus masu saziņas līdzekļus patērējoši. Tāda rafinēta ņirgāšanās par tiem, “kas nav ar mums”.
Vēlos teikt, ka es ne mirkli neapstrīdu to, ko labu šai valstij ir darījuši Olafs Berķis, Adriāns Dāvis, Guntis Indriksons, Andrejs Ēķis, Viesturs Koziols, Gunārs Ķirsons, Valdis Lokenbahs, Ēriks Masteiko, Juris Savickis, Jānis Naglis, Igors Skoks, Ivars Strautiņš, Andris Šķēle, Mamerts Vaivads, Andris Grūtups un pārējie pī-ār projekta “Konstantīns Čakste” domubiedri.
Protams, medijos bieži izskanējušas liecības par daudzu šo vīru darbiem, kas saistīti ar to, ko pasaulē pieņemts dēvēt par augstākā līmeņa korupciju jeb “valsts nozagšanu”. Sabiedrībai vajadzētu paturēt atmiņā šīs liecības un kritiski izvērtēt šo kungu darbību mežonīgā kapitālisma laikos Latvijā. Tai pat laikā neviens no viņiem nav sodīts, bet pirms tiesas par blēdi nevienu saukt nebūtu pārdomāti un ētiski.
Tai pat laikā šie kungi un ar viņiem saistītas komercstruktūras ir devuši darba vietas tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, nodokļos nomaksājuši miljoniem latu, ieguldījuši naudu sportā, atpūtas infrastruktūrā, vides sakārtošanā utml. Vārdu sakot, paveikuši to, ko “vidējais” ņerkstētājs un “zaglīgo oligarhu” nīdējs interneta atsauksmēs nepaveiks pat, ja viņam tiks dotas desmit dzīves.
Ar nodomu tik ilgi kavējos, lai uzzīmētu šo Čakstes pieminekļa iniciatoru portretu. Tādi viņi ir, un tādus viņus redz pārējie šīs valsts iedzīvotāji. Vīri, kuriem, visticamāk, ir savs priekšstats par godaprātu, un par to, kas jādara, lai varētu, nenolaižot acis, stāties debesu soģa priekšā. Taču te pēkšņi viņi aizmirst, ka īsta vīra godaprātu nekādā gadījumā nedrīkst saistīt ar “pokazuhu”, un rodas pī-ār projekts “Konstantīns Čakste”.
No sirds žēl šos vīrus, kas, visticamāk, sirgst ar sajūtu, ka viņiem ir nojausma, kā sasniegt To, bet nedz braukšana ar džipiem pa priedītēm, nedz antilopju medības Āfrikā, nedz “Privātās dzīves” fotokameras vannas istabā tomēr joprojām nav devušas sajūtu, ka Tas ir izdevies. Un tad viņi glābiņu redz Čakstes piemineklī. Notiek tas, ko Dr. Zelče jau minētajā publikācijā “Dienā” definē tā: “saujiņa ļaužu jeb pašu elite ar varu un naudu konstruē savu vēsturi, savus varoņus un veido savas varas rituālu svētbirzi. Un top mūsu laikmeta kultūra.”
Zīmīgi, ka Čakstes meita Anna Čakste-Rolins “Dienai” atzinusi – Čakstes draugi, uzzinot par projektu, esot norādījuši, ka viņš sev tādu pieminekli negribētu. Ļoti gribas ticēt, ka ir kāds turīgs un ietekmīgs cilvēks, kuram arī ticis piedāvāts piedalīties projekta, taču viņš atteicis. Ne jau tāpēc, ka skops, vai ka necienītu Konstantīnu Čaksti. Bet tāpēc, ka kādam šajā valstī vēl ir skaidrība, ka īsta vīra godaprātu kaldina nevis ar pī-ār projektiem pieminekļu veidā, bet pavisam citādi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
