Veicināsim maksimālu Eiropas Savienības un transatlantiskās tirdzniecības telpas integrāciju, likvidējot šķēršļus brīvai preču, pakalpojumu un investīciju plūsmai. Tā deklarēts Laimdotas Straujumas pašreizējās valdības deklarācijā.
Taču realitātē šī valdība darbojas pilnīgi pretēji. Nule ir pieņemti Ministru kabineta noteikumi, kur vienas uzņēmēju grupas intereses ir tikušas nostādītas pāri brīvā tirgus principiem.
Ilgus gadus mūsu kokrūpniecības flagmanis "Latvijas finieris" bija gandrīz monopolists bērza finierkluču iegādē un varēja diktēt tiem cenu, taču nu jau četrus gadus ir parādījusies konkurence, jo, meklējot jaunus un perspektīvus eksporta tirgus, Latvijas kokrūpnieki ir atraduši jaunu noieta tirgu – Ķīnu, kas par finierklučiem ir gatava maksāt ievērojami vairāk nekā Latvijas finieris, turklāt, lai cik dīvaini tas nebūtu, pēc tam tirgot produktu, kas ir lētāks par Latvijas finiera saražoto.
Līdz ar to "Latvijas finieris" pēkšņi bija spiests saskarties ar konkurenci, jo eksportētāji bija gatavi par finierklučiem maksāt 25-40% augstāku cenu nekā to piedāvāja finiera ražotājs. Ieguvēji no tā bija visi – mežizstrādātāji, mežkopji, mežu īpašnieki, valsts budžets, ostas, eksportētāji, izņemot "Latvijas finieri", jo, kamēr pārējiem ienākumi auga, tikmēr "Latvijas finieris" bija spiests iepirkt finierklučus par globālā tirgus cenām, kas stipri apsteidza to, ko mūsu flagmanis ir gatavs maksāt.
Protams, "Latvijas finierim" joprojām saglabājas ekskluzīvā iespēja pirkt par sevis diktēto cenu no Latvijas valsts mežiem, jo valstij piederošo mežu koksni eksportēt nav atļauts, taču arī šeit nav saprotams, kādēļ valstij – tātad visiem Latvijas iedzīvotājiem – piederošo mūsu valsts bagātību pārdod pa lēto vietējam uzņēmumam.
Taču zaļzemnieku Jāņa Dūklava vadītā Zemkopības ministrija ir bijusi ļoti atsaucīga "Latvijas finiera" kabatas organizācijas Latvijas kokrūpniecības asociācijas iniciētiem grozījumiem Valsts augu aizsardzības dienesta pakalpojumu cenrādī, paaugstinot maksu par fitosanitārajām pārbaudēm sertifikāta saņemšanai zāģbaļķiem un finiera klučiem divdesmitkārtīgi.
Šis jaunais "nodoklis" principā ir tieši tā cenu starpība, ko eksportētāji bija gatavi maksāt privātajiem mežu īpašniekiem un mežizstrādātājiem. Līdz ar šī maksājuma paaugstināšanu eksportētāji būs spiesti, vai nu samazināt iepirkuma cenu līdz "Latvijas finiera" līmenim, vai arī meklēt iespējas veikt eksporta operācijas Lietuvā vai Igaunijā, kur maksa par fitosanitārajām ir attiecīgi 14 un 114 reizes zemāka nekā Latvijā.
Mežiztrādātāji un mežkopji jau tagad ir paziņojuši, ka "Latvijas finiera" piedāvātā cena ir neadekvāti zema un, vai nu viņi būs spiesti meklēt finierklučiem pircējus kaimiņvalstīs par adekvātām tirgus cenām, vai arī pārtraukt mežizstrādi.
Ja mēs dzīvojam valstī, kas iestājas par brīvā tirgus principiem, tad nav saprotams, kādēļ mežu īpašniekiem mēģina uzspiest pārdot par diktētu cenu, nevis brīvā tirgus apstākļos tos piedāvāt pircējam, kas par Latvijas dabas bagātībām spēj piedāvāt visaugstāko cenu.
Turklāt ar šī Valsts augu aizsardzības dienesta pakalpojuma sadārdzināšanu nopietni ir apdraudēts kokmateriālu tranzīts, kur pēdējos gados pozitīvi ir attīstījušies virzieni no Baltkrievijas un Ukrainas. Tā kā fitosanitārās pārbaudes ir obligātas arī tranzīta produkcijai, Ukrainas un Baltkrievijas kokrūpnieki jau sākuši daļu savas produkciju eksportēt caur Klaipēdu, un apsver iespēju visu tranzīta plūsmu novirzīt caur šo ostu.
Un Laimdotas Straujums valdībai, pirms veicināt maksimālu Eiropas Savienības un transatlantiskās tirdzniecības telpas integrāciju, vajadzētu likvidēt pašas radītos šķēršļus un atcelt nepamatoti augstos fitosanitāro pārbaužu tarifus un apstiprināt tos atbilstoši brīvā tirgus prasībām, nevis likt lietā administratīvas metodes, lai izskaustu brīvo konkurenci
