Insa Krēmere: Slepeni tapušie starpvalstu līgumi – tiesību aizsardzība vai uzbrukums tām?  (174)

Izcēlās skaļi protesti visā ES (pat pie mums!), jo ACTA bija pretrunā ar pilsoņu uzskatiem par autortiesībām. Eiropas Savienības pilsoņi negribēja autortiesību vārdā ierobežot ne bezmaksas programmatūras pieejamību, ne vārda brīvību un privātumu internetā, ne lētu zāļu ražošanu trešās pasaules valstīm. Šīs bažas beigās mudināja arī Eiroparlamentu to noraidīt, un tā mēs no ACTA pēdējā brīdī izsprukām.

Tomēr ES turpina tikpat slepenā veidā, neinteresējoties par pilsoņu viedokļiem, risināt sarunas par citiem starptautiskiem līgumiem - par CETA ar Kanādu, kā arī par Transatlantisko tirdzniecības un ieguldījumu partnerību TTIP jeb TAFTA ar ASV. Līgums ar Kanādu jau ir gatavs, bet tas nevar stāties spēkā, kamēr Eiropadome un Eiropas Parlaments to nav apstiprinājuši. Par TTIP vēl notiek sarunas, un tās ir slepenas; arī sarunas par CETA bija slepenas - tāpat kā sarunas par ACTA.

Tajā brīdī, kad ACTA tika noraidīts, sarunas par CETA vēl nebija beigušās, un arī šajā līgumā bija plānots iekļaut tos pašus autortiesību noteikumus, kuri bija izraisījuši iedzīvotāju pretestību pret ACTA. Pateicoties protestiem, šos strīdīgos punktus izņēma arī no CETA. Iemesls priekam? Vai varam svinēt demokrātijas uzvaru pret slepenībā līgumos iekļautiem murgainiem pantiem? Jāsaka, ka diemžēl ACTA-veidīgā nodaļa par autortiesībām nebija vienīgā cūcība, ko sarunu virzītāji gribēja ierakstīt jaunajā līgumā. Salīdzinājumā ar citām - gala versijā iekļautām cūcībām, tā pat bija tikai tāda nenozīmīga blakuscūcība.

Ieguldījumu aisardzība

Galveno cūcību sauc par ieguldījumu aizsardzību. No visiem šāda veida līgumiem, ko ES vai Kanāda ir noslēgušas ar citām valstīm, neviena nenodrošina ārvalstu investoriem tik plašas tiesības kā CETA. Saskaņā ar to, ja investors uzskata, ka valsts rīcība samazina viņa gaidāmo peļņu, - viņš var valsti par to iesūdzēt tiesā. Turklāt šī tiesa ir īpaša arbitrāžas tiesa, kuras lēmumus nebūs iespējams pārsūdzēt.

Spriežot pēc līdzīgiem pantiem citos tirdzniecības līgumos (līdz šim vistrakākais šajā ziņā bija Ziemeļamerikas tirdzniecības līgums NAFTA starp Kanādu, ASV un Meksiku), varam apmēram iztēloties, kādas sekas būs jaunajai kārtībai. Pieņemsim, ka kāda valsts vēlas ieviest jaunus noteikumus kādā biznesa nozarē. Ja tā rezultātā mazinātos peļņa kādam ārvalstu investoram, viņš varētu valsti iesūdzēt tiesā - un, ja viņš uzvarēs, valstij nāksies maksāt viņam kompensāciju. Valstis, protams, to apzināsies, un tāpēc daudzos gadījumos vispār neriskēs ieviest kādus jaunus noteikumus, kuri varētu nelabvēlīgi ietekmēt kāda investora peļņu.

Vai tā būtu vēlama situācija? Investori, bez šaubām, patiešām priecātos par to. Tomēr nav teikts, ka tas nāktu par labu sabiedrībai kopumā. Bieži vien stingrāki likumi ir vajadzīgi, lai aizsargātu, piemēram, mūsu veselību vai vidi. Noteikumi par darba drošību aizsargā darbiniekus, aizliegumi ķīmiskai rūpniecībai laist upēs pārāk piesārņotu ūdeni aizsargā vidi, savukārt prasībai, ka uz cigarešu paciņām jābūt uzrakstam "Smēķēšana ir kaitīga veselībai" vai tamlīdzīgi, ir mērķis mazināt cigarešu pievilcīgumu un tādējādi uzlabot iedzīvotāju veselību. Toties, ja nebūtu šo noteikumu, - visticamāk, kāds varētu pelnīt vairāk. 

Galu galā, nodrošināt drošus darba apstākļus var būt laikietilpīgi un dārgi, arī ūdens attīrīšanas iekārtas ir dārgs prieks, bet tabakas ražotāji nopelna jo vairāk, jo lielāks ir smēķētāju skaits.

Varbūt kādam šķiet, ka šīs bažas ir pārspīlētas un nepamatotas, bet diemžēl tās balstās uz daudzu valstu pieredzi ar dažādiem ieguldījumu aizsardzības līgumiem. Piemēram, Vāciju iesūdzēja tiesā uzņēmums Vattenfall no Zviedrijas. Tam daļēji piederēja divas vecas atomelektrostacijas, kuras Vācijas valdība nolēma atslēgt pēc Fukušimas avārijas, jo tās bija diezgan šaubīgā stāvoklī.

Savukārt ASV kompānija Lone Pine Resources, balstoties uz NAFTA, pieprasa 250 miljonu dolāru kompensāciju no Kanādas par to, ka Kebekas province bija aizliegusi iegūt dabasgāzi, izmantojot tā saukto fracking (uzskatot to par videi pārāk riskantu metodi). Kopumā šī līguma dēļ Kanādai jau ir nācies maksāt 170 miljonus dolāru (un vēl notiek prāvas par kompensācijām vairāku miljardu apmērā). Bet cigarešu ražotājs Philipp Morris iesūdzēja tiesā Austrāliju, balstoties uz līgumu par ieguldījumu aizsardzību, kuru tā bija noslēgusi ar Hongkongu, jo Austrālijā jauns likums paredzēja, ka turpmāk cigarešu paciņām jābūt vienādā izskatā neatkarīgi no ražotāja.

Protams, šādi likumi mēdz mazināt peļņu lieliem uzņēmumiem, bet vides aizsardzība un iedzīvotāju veselība tomēr ir svarīgāki par investoru īstermiņa peļņu. Turklāt pilsoņiem ir tiesības demokrātiskā veidā pieņemt tādus noteikumus, kādi viņiem patīk. Ja parlaments drīkst izstrādāt tikai tādus likumus, kādus vēlas lielais bizness, tad jau parlamentam un vēlēšanām vispār zūd jēga. Investīciju aizsardzībai būs sekas daudzās jomās, kur sabiedrība demokrātiskā lēmumu pieņemšanas ceļā nonāk pie secinājuma, ka ir jāierobežo lielā biznesa tiesības, lai aizsargātu iedzīvotājus vai vidi.

Arī TTIP, visticamāk, būs iekļauta ieguldījumu aizsardzība.

Lobiju ietekme

TTIP, atšķirībā no CETA, vēl ir slepens. Kad tas tiks publicēts, tā jau būs galējā versija - un Eiroparlaments varēs tikai balsot par vai pret, bet nevarēs vairs veikt nekādas izmaiņas. Turklāt Eiroparlamenta deputātiem būs samērā ātri jāiepazīstas ar ļoti apjomīgu dokumentu (piemēram, CETA sastāv no aptuveni 1500 lappusēm), jo arī viņi lielākoties nepiedalās sarunās un par līguma saturu zina tikpat maz, cik pārējie pilsoņi.

Cik noprotams, visādi lobiju pārstāvji gan tiek aicināti pie sarunu galdiem un drīkst dot "padomus". Demokrātiskās valstīs parasti sabiedrībai un parlamentam ir iespēja publiski apspriest vērienīgus likumprojektus. Kritika un ierosinājumi no opozīcijas un no nevalstiskām organizācijām ir neatņemama demokrātijas sastāvdaļa. Diemžēl diskutēt par kaut ko, kas ir pilnīgi slepens, ir pagrūti.

Parastais Eiropas Savienības pilsonis (un arī parastais Eiroparlamenta deputāts) savos spriedumos par TTIP var balstīties tikai uz vairāk vai mazāk pamatotu zīlēšanu par tā precīzo saturu. CETA mēdz uzskatīt par paraugu, pēc kā cenšas veidot arī TTIP.

Viens no CETA un TTIP mērķiem ir arī izveidot vienādus standartus gandrīz visās tirdzniecības jomās, jo tas mazinātu nevajadzīgu birokrātiju, kuru izraisa standarti, kas ir it kā atšķirīgi, bet panāk vienu un to pašu efektu. Tikai problēma ir tā, ka dažās jomās standarti atšķiras kvalitatīvi. Piemēram, Eiropas Savienības noteikumi attiecībā un jaunām ķīmiskām vielām ir daudz stingrāki nekā ASV likumi. Lai šeit varētu kādu jaunu vielu sākt tirgot, vispirms ir dažādās pārbaudēs jāpārliecinās par tās nekaitīgumu. Toties ASV pieeja ir drīzāk tāda, ka viss ir atļauts, - bet, ja kaut kas izrādās kaitīgs, patērētājs drīkst iesūdzēt tiesā ražotāju, pierādot preces kaitīgumu.

Ķīmiskās rūpniecības lobijs cenšas panākt, lai ES un ASV savstarpēji atzītu visas otrās puses atļautās vielas. Sarunu virzītāji konsultējas ar lobijiem, lai radītu pēc iespējas labākos noteikumus biznesam, un lobiji to, protams, ļoti aktīvi izmanto un droši vien uztver ar sajūsmu. TTIP atbalstītāji mēdz apgalvot, ka nav jau teikts, ka vienošanās par standartiem novedīs pie zemākiem standartiem. Šajā līgumā jau varot arī ierakstīt jaunus standartus, kas būtu vēl augstāki par esošajiem, lai lielākā tirgū vēl efektīvāk aizsargātu patērētāju tiesības. Bet dīvainā kārtā ar nevalstiskām organizācijām, kas aizstāv patērētāju tiesības, nekādas dižas konsultācijas nenotiek.

Savukārt finanšu jomā stingrāki likumi šobrīd ir ASV. Eiropas Savienības finanšu sektora lobijs, visticamāk, cenšas panākt ASV finanšu tirgus liberalizāciju. CETA līgumā tas ir izdevies attiecībā uz Kanādu. Vai Eiropas interesēs ir atkal deregulēt ASV finanšu sektoru, lai tas tur nekontrolēti "burbuļotu" tāpat kā pirms krīzes? Mums vajadzētu pašiem beidzot sakārtot savu likumdošanu šajā jomā, nevis aizstāvēt pašmāju finanšu mafijas intereses arī okeāna otrā pusē.

TTIP, visticamāk, saturēs arī noteikumus par "normatīvo sadarbību" starp ASV un ES. Arī CETA tādi ir. Tas nozīmē, ka ES un Kanāda (vai attiecīgi ES un ASV) apspriedīs un saskaņos savā starpā visus jaunos likumprojektus, kas attiecas uz tirdzniecību, vēl pirms šos projektus iztirzā parlamentā. Turklāt var noprast, ka ir doma šajā posmā arī īpaši uzklausīt lobiju pārstāvjus, lai nodrošinātu biznesam pēc iespējas labvēlīgākus likumus. Arī šeit tirdzniecības līgumi apies demokrātiju. Likumus vairs nerakstīs mūsu parlamenti, bet kāda Normatīvās sadarbības padome kopā ar lobijiem, un parlamentiem tikai atliks piekrist vai, ja pietiek dūšas, noraidīt.

Latvijas viedoklis

Citās ES valstīs jau notiek protesti pret CETA un TTIP. Francijas parlaments ir izteicis bažas sakarā ar CETA iekļauto ieguldījumu aisardzību un pieprasījis, lai par šo līgumu lemj ne tikai ES institūcijas, bet arī pašas dalībvalstis. Arī Nīderlandes parlaments nevēlas redzēt ieguldījumu aizsardzību nevienā no abiem līgumiem. Pat komisijas prezidents Junkers attiecībā uz TTIP pret to ir izteicies kritiski.

Savukārt 14 ministri no dažādām ES dalībvalstīm, tostarp arī mūsu ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, ir parakstījuši vēstuli Junkeram, kurā viņi lūdz pieturēties pie ieceres iekļaut TTIP arī ieguldījumu aizsardzību, kura padarīs jebkādus regulējošus likumus par pārāk riskantiem, lai tos kāds parlaments uzdrošinātos pieņemt...