Pagājušajā nedēļā, mediji, reaģējot uz Latvijas Bankas prezidenta Eināra Repšes atklāto un vīrišķīgo izteicienu LB preses konferencē, ka “valsts varas gļēvulība un korumpētība sasniedz katastrofālus apmērus” (citēts pēc laikraksta “Diena”), demonstrēja apbrīnojami viendabīgu uzvedību, kurā galvenā tendence bija – bijība pret visu, ar ko žurnālisti nespēj vai/un viņu redaktori negrib tikt skaidrībā.
E.Repšes publiskais atklājums visiem medijiem bija zelta dzīsla, jo vasaras, kā zināms, ar politiskajiem notikumiem žurnālistus nelutina. Tas nekas, ka E.Repšes publiskais atklājums nebija oriģināls, vēl vairāk – publikai mediji to stāsta katru dienu. Toties, ja visi ar reālu varu apveltītie šajā valstī parasti šo visiem zināmo faktu neatzīst, tad E.Repše par to izteicās savam parastajam runas veidam neatbilstošā dramatismā.

Skaidrs, ka tas kaut ko nozīmēja. Un ko tad žurnālisti ar šo zelta dzīslu darīja? Taisnību sakot – neko, vai arī to, ko bija iecerējis pats E.Repše un viņa domubiedri, atbalstītāji, konsultanti utt.

E.Repše tūlīt pēc skarbā paziņojuma, atsāka savu tradicionālo paštēla veidošanas stiliņu, ko var raksturot ar bērnu spēlīti - “nesaki ne “jā”, ne “nē”, “baltu, melnu” nepiemini”.

Nākamajā dienā pēc savas uzstāšanās E.Repše atteicies sniegt intervijas par šo jautājumu, bet, kā rakstīja “Diena”, “tomēr piekrita atbildēt uz dažiem jautājumiem, kad “Diena” atrada veidu, kā uzrunāt E.Repši bez preses sekretāra starpniecības” ( sk., “Repše noliedz vēlmi radīt partiju., Diena, 10.08.2001.). Starp citu, to raksta Latvijas patiešām ietekmīgākā avīze var vienas valsts institūcijas, kaut arī ļoti ietekmīgas, vadītāja saziņu ar žurnālistiem, kuru pienākums ir mūs visus informēt par jautājumiem, kas interesē sabiedrību un var to ietekmēt. (Starp citu, valsts institūciju vadītāju pienākumi demokrātiskās sabiedrībās ir atbildēt uz šiem jautājumiem.)

Nezinu, cik daudz iegūtās atbildes, kurās nekas būtisks netika pateikts, noteica E.Repšes nevēlēšanās atbildēt, vai laikraksta nespēja (nevēlēšanās? negribēšana?) uzdot jautājumus, kas konkrētajā situācijā būtu diezgan loģiski, un droši vien pašlaik interesētu daudzus cilvēkus. Ja E.Repše “sākot no šīs dienas”, tas ir , 2001. gada 9.augusta, kopā ar saviem domu biedriem vērošot, “kurš pie varas esošais politiskais spēks būtu visvairāk ieinteresēts risināt viņa pieteiktās problēmas”, tad saprātīgi būtu jautāt, vai viņš vienkārši gaidīs visizdevīgāko piedāvājumu no pašreizējām politiskajām partijām, kam katastrofāli trūkst nākošajai vēlēšanu kampaņai derīgu līderu?

Vai arī – viņam un viņa domu biedriem līdz šim nav radies priekšstats, ar kuriem politiskajiem spēkiem viņi idejiski ir tuvi? Interesanti būtu arī uzzināt, kādas ir E.Repšes pieteiktās problēmas, jo, spriežot pēc tā, kas bija atrodams pagājušās nedēļas medijos, pagaidām E.Repše ir uzstājies tikai ar populistiskiem lozungiem. No domu biedru meklēšanas un skaitīšanas mediji jau acīmredzot ir noguruši, jo šoreiz nav pat atraduši nevienu jaunu kadru.

Kaut arī E.Repše neatzīst, ka viņam varētu būt mērķis izveidot jaunu partiju, tomēr kaut vai tikai topošā politiskā līdera labākas iepazīšanas un tautas izglītošanas nolūkos loģiski būtu jautājumi par viņa priekšstatiem, kā demokrātiskās valstīs veidojas partijas un kāda ir iespējamās jaunās partijas programma? Citādāk JAUNAIS POLITISKAIS SPĒKS, ko atkal bijīgi, bet bez jēdzīgiem faktiem un pierādījumiem, prognozē mediji, vairāk atgādina nevis partiju, bet nevalstisku organizāciju (pilsonisku apvienību savu interešu pārstāvēšanai), lai pagaidām visiem neredzamu un Latvijai jaunu un vēl neapjēgu varu, ko dod informācija, kas, protams, lielos apjomos ir Latvijas Bankā un arī Latvijas Uzņēmumu reģistrā, no kurienes nāk otra iespējams lecošā politiskā zvaigzne, Māris Gulbis, pārvērstu visiem redzamā un atzītā publiskā varā. Bet arī ietekmīgu personu personisko ambīciju izpēte sabiedrībai būtu lietderīga. Kaut vai tāpēc, lai argumentēti varētu turpināt stāstus par masoniem utt.

Tā kā E. Repše sarunās ar žurnālistiem neielaidās, bet ziņu plūsmu vajadzēja uzturēt, tad, kā varēja spriest pēc cilvēkiem, kas parādījās medijos, tika iztaujāti visi, kuri vien šajā atvaļinājumu laikā bija notverami. Žurnālisti traucās no avota pie avota, šķiet, pat neklausīdamies, ko viņiem dažādo viedokļu nesēji saka. Un, protams, tas neveicināja jaunu jautājumu uzdošanu, vai kaut vai izbrīna izteikšanu kādā komentārā par to, cik optimistiski vairums uztver E.Repšes aiziešanu no LB, kaut gan visu laiku viņš šajā krēsla taču parādījās gandrīz kā viens no valsts svētumiem. Tauta, vairumā gadījumu nesaprotot ne nieka no tā, ko dara Latvijas Banka un ko vajadzētu darīt Latvijas Bankai, Eināru Repši, spriežot pēc socioloģiskajām aptaujām, vērtē nemainīgi ļoti pozitīvi. Tam taču vajadzētu žurnālistu prātos izraisīt vismaz signālu – hei! kas te notiek?

Iespējams neapmierināto ar informācijas nabadzību par šo notikumu plašā publikā nemaz nav tik daudz. Kādā medijā jau tika prognozēts iespējamais vēlētāju, kas varētu atbalstīt jebko, ko pārstāvēs E.Repše, skaits nākamajās Saeimas vēlēšanās. Nezinu par tūkstošiem, bet viens kārtīgs piekritējs viņam noteikti būs vīrs, no kura tirgū pirka kartupelīšus, un kas kaislīgi gribēja, lai es viņam piekrītu, ka “re, Repše parādīja, ka Latvijā vēl ir kārtīgi latviešu puikas”. Man pašai mediju sataisītajā informācijas bābelē visvairāk patika bilde 9. augusta “Dienas” pirmajā lapā – Repšes tālumā vērstais skatiens un kā granīta cirstais vaigs uz Latvijas Bankas ēkas monumentālā fona. Atmiņā man nāca kāds izglītots uz bruņmašīnas. Bet var jau arī padomāt par zirgiem un postamentiem. To bildi vispār varētu likt arī izklaides lapās ar jautājumu – “Uz kā stāv Repše?”

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!