Foto: RIA Novosti/Scanpix
Aleksandrs Rārs (Alexander Rahr https://dgap.org/en/user/202) ir starptautisko attiecību pētnieks un žurnālists, Vācijas Ārpolitikas padomes (sabiedriska organizācija, ne valsts iestāde) Krievijas Eirāzijas programmas direktors.

Strādājis "Radio Brīvība" un "RAND Corporation". Kremļa protežētā rietumu politologu "Valdaja kluba" dalībnieks un šāgada "Baltijas foruma" konferences, iespējams, atraktīvākais referents, kura "nediplomātisko" apgalvojumu, ka Jūlijas Timošenko dēļ Eiropa zaudē Ukrainu, velti centās apstrīdēt klātesošais ukraiņu diplomāts.

Pareizticīgo Rāru ģimene (ar zviedriskām saknēm Sāmsalā) pirms Oktobra apvērsuma dzīvoja un tirgojās Maskavā, bet 20. gados viņa tēvs emigrēja un apmetās uz dzīvi Liepājā, no kuras pēc padomju aneksijas izdevās izceļot uz Vāciju - uzvārds radījis pietiekami baltvācisku iespaidu.

Kāds ir Jūsu, ārmalnieka, vērtējums tagadējām Latvijas un Baltijas valstu attiecībām ar Krieviju?

No vēsturiskās perspektīvas raugoties, Eiropa ir ļoti dzīvs organisms: cik daudz karu te ir noticis, cik reizes gadsimtos mainījusies tās karte! Vienmēr rodas vēstures ritējuma apdalītie/aizskartie - vairāk vai mazāk, ir uzvarētāji un zaudētāji. Visu [patlaban notiekošo] var izskaidrot vēsturiski, caur psiholoģijas prizmu. Mani nebūt neizbrīna tas, ka Krievijā vēl ir sastopams impēriskas apziņas komplekss, "vecākā brāļa" komplekss. Jo kur gan tas varēja palikt? Ļaudis no paaudzes paaudzē tika audzināti - un nevis četrdesmit gadus kā austrumeiropieši, bet teju visus astoņdesmit -, ka viņu dzimtene ir diža lielvalsts, ka ir gaidāma pasaules revolūcija un tiks uzcelts komunisms, ka visa ļaunā kapitālistiskā pasaule ir nostājusies pret komunistisko Krieviju. Pēc Otrā pasaules kara Latvija bija šīs impērijas sastāvdaļa, un tas [komplekss] ir saprotams.

Mums vajag atcerēties, ka Krievija nezaudēja karā - kā vācieši, kam vairs pat prātā nevar ienākt, ka viņiem būtu iespējams prasīt atpakaļ kaut kādas zaudētas teritorijas, prasīt likvidēt netaisnības, kas viņiem tika nodarītas pēc 1945. gada kapitulācijas. Bez aizspriedumiem raugoties, ir jāatzīst: Krievija pat nezaudēja auksto karu. Padomju sistēma sabruka, bet līdz ar to visas tautas pašas atbrīvojās. Gan baltieši atbrīvojās no Gorbačova varas, gan arī Krievija. Tāpēc šai valstij vēl ir jāiziet sarežģīts sevis identificēšanās process. Šodien vēl spēkā ir lielā brāļa komplekss, bet cilvēkiem reiz ir jāapzinās: viņu tēvi panāca, ka 1991. gadā Krievija kļuva brīva. Tas ir pats svarīgākais, kam jānotiek - tāds ir mans viedoklis.

Tajā pašā laikā ir arī "mazākā brāļa" komplekss, un tas nav neko labāks nekā "lielajam brālim". Varbūt nav korekti te kaut ko salīdzināt, bet ar "mazā brāļa" kompleksu [savā ārpolitikā] spēlējas daudzas valstis. Es neteikšu, ka tā ir Latvija, jo jūs esat kļuvuši par Eiropas Savienības daļu un tāpēc piedalieties pavisam cita līmeņa "spēlē". Piemēram, Gruzija. Viņu politiķiem šis komplekss pat palīdz, vienmēr nostādot savu valsti cietēja lomā. Gruzija bijusi Krievijas upuris pirms tūkstoš gadiem, pirms trīssimt un divsimt gadiem, pirms divdesmit gadiem un arī tagad. Ar to viņi cenšas saņemt kaut kādus labumus no Rietumiem, aizsardzību. Pieļauju, ka Gruzijas politiķiem ļoti gribas piedalīties pretraķešu aizsardzības sistēmā, veidot pie sevis amerikāņu kara bāzi. Tāds, lūk, "mazākā brāļa" komplekss. Es minu tik ekstrēmu piemēru, jo līdzīgas tendences agrāk bija arī Latvijā, kad vajadzēja norobežoties no pagātnes un saņemt Rietumu aizsardzību - toreiz vajadzēja šo kompleksu izspēlēt, notēlot.

Jūs esat tik izvairīgs... Labi, runāsim konkrētāk: kā jūs vērtējat Latvijas sabiedrību joprojām nervozējošu iespējamību - Krievijas centienus un tās iespējas atkal inkorporēt Latviju sevī vai padarīt to par vasaļvalsti, par marionešu valsti?

Nekas tāds 21. gadsimtā vairs nebūs. Pirmo reizi savā vēsturē cilvēce, paldies Dievam, ir nonākusi tiktāl, ka teritoriju iekarošanai vai to kontrolei vairs nav tik svarīga nozīme kā gadus piecdesmit vai simts atpakaļ. Daudzām valstīm tas vienkārši kļūst neizdevīgi. Teritorija kļūst par smagu nastu, nevis par ieguvumu. Ietekmi šodien var gūt pavisam citā veidā. Es nespēju iedomāties situāciju, ka bijušās sarkanarmijas tanki kādu dienu varētu doties uz rietumiem. Kāpēc, kā vārdā? Lai aizstāvētu tautiešus? Krievvalodīgie pilsoņi Baltijas valstīs evolucionē, viņu jaunā paaudze grib dzīvot Eiropā, nevis atgriezties Krievijā. Tikai viņiem ir jādod, protams, ne autonomija, bet brīvas iespējas kultūrai un, protams, viņu ticībai.

Vai tad mēs te, Latvijā, graujam pareizticīgo baznīcas?

Es neko tādu nesaku - vien to, ka jūsu krievvalodīgie, jūtot pret sevi līdzpilsoņu labvēlīgāku attieksmi, kļūs arvien lielāki eiropieši.

Es neredzu iespēju, ka Krievija varētu jūs iekarot. Tagad, 21. gadsimtā, jebkāda sāncensība un ietekmes iekarošana ir iespējama tikai ar "soft power" ("maigā spēka") palīdzību. Jā, Eiropas valstis organizēja uzlidojumus Lībijai un pirms tam Serbijai - bet tas bija pēdējais līdzeklis, kad cits nekas nelīdzēja. Šodien ES, kurā ietilpst Latvija, ir apveltīta ar krietni vairāk "soft power" nekā Krievija. Turklāt tā šādu "ieroci" vēl neprot lietot. Jo tas nozīmē būt pievilcīgam to cilvēku un tautu acīs, kurus vēlies ietekmēt. Protams, es tāpēc neuzskatu, ka Krievijai vispār nebūt "maigā spēka" - nē, tai ir sava pievilcība, ir nauda, ar ko var palīdzēt citām valstīm, ja vien ir tāda vēlēšanās. Domāju, ka vēl Krievijā notiks modernizācija, jaunā Muitas savienība būs "soft power". Ukrainā ne visi skatās uz Eiropu - jā, protams, grib draudzēties, bet grib sev alternatīvu arī Austrumos.

Tātad mūsu bailes ir tikai iedomas?

Es nespēju iedomāties, kurš šodien varētu uzbrukt NATO dalībvalstij, riskējot saņemt atomtriecienu savā teritorijā.

Ko mēs paši varam darīt, lai uzlabotu attiecības ar Krieviju?

Es runāju kā cilvēks no Vācijas. Tāpēc saku: jums ir jāizmanto Latvijas krievu diaspora, jāpanāk, lai tā nostājas jūsu pusē, Eiropas pusē, lai rada sadarbības iespējas (..) Es saprotu jūsu vai Centrāleiropas valstu piesardzību, bet Eiropai ir jāiekļauj sevī arī Krievija. Tas nav viegli, un nenotiks šajā paaudzē, bet šāds process rada jaunas iespējas mums visiem. Mēs Vācijā esam pārliecināti, ka Eiropa iegūs, ja integrēs sevī šo lielo valsti. Tas gan nenozīmē, ka Krievija kļūs par ES vai NATO dalībvalsti, bet kaut kas viņiem ir jādod, vajadzīgas sarunas par kādām kopējām [drošības] sistēmām. Šodien ne vācieši, ne citi eiropieši nav tam gatavi, bet ir spēki, kuri apzinās: tas mums jāizdara, nevis jāsadalās divās daļās - vienā pusē Eirosavienība, otrā pusē "Eiroāzija".

Mums ir pārliecība, ka "Eiropa mūs nesaprot". Jūtam, ka mēs - baltieši, poļi - ar saviem vēsturiskajām pārmetumiem un bailēm, ar Staļina represiju piesaukšanu, ar savām problēmām attiecībās ar Krieviju, pat ar neslēptu rusofobiju kaitinām "lielos eirobrāļus", traucējam tiem veidot biznesu ar Krieviju. Esam klupšanas akmens ES austrumpolitikā, "niķīgs bērns" Vācijas vai Francijas acīs. Cik patiesības ir šajā pieņēmumā?

Jūs uzdodat man bīstamu jautājumu... Bet, tā kā uzaicinājāt mani iedzert alu (atļāvos piedāvāt intervējamajam glāzi tērvetnieka, kas tika atzinīgi novērtēts - D.L.), man ir jābūt atklātam. Diplomātiski man, protams, būtu jāsaka, ka tas tā nav, jo mēs esam vienā komandā, un Vācija, kas vēlas dziļāku integrāciju, rēķinās ar visu ES dalīvalstu interesēm un viedokļiem - un pat ja mums ir savs skats uz lietām, vajag meklēt konsensusu, pat ja šie meklējumi ieilgst utt. Tas būtu politiski korekti - un arī pareizi. Taču, atbildot konkrēti - jā, jūs mums esat problēma ar saviem aso un, no mūsu skatu punkta, daļēji "mazā brāļa kompleksā" sakņoto nostāju pret ES svarīgu valsti. Ar kuru labas attiecības veidot uzsāka ne jau kaut kāds Šrēders, bet gan Kols un Miterāns, vienotās Eiropas izveidotāji un politikas grandi.   

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!