Veidojot globālu fronti, kas apkarotu pret gejiem vērstu vardarbību un diskrimināciju, ASV viceprezidents Džo Baidens otrdien paziņoja, ka geju tiesības ir civilizētas nācijas noteicoša pazīme un tai jābūt pārākai par nacionālu kultūru un sabiedrības tradīcijām. "Man vienalga, kāda ir tava kultūra," Baidens teica aptuveni simt viesiem viceprezidenta rezidencē. "Necilvēcība ir necilvēcība ir necilvēcība. Aizspriedumi ir aizspriedumi ir aizspriedumi."
Associated Press, 24. jūnijā
Baidena izteikums ir ļoti spēcīgs, tādēļ to iespējams patērēt tikai pa daļām. Vispirms, mūsdienu Rietumu caurmērā tolerantā un mierīgā attieksme pret gejiem neapšaubāmi ir vērtējama kā pozitīvs civilizācijas sasniegums. Geji arī Rietumos vēsturiski ir bijusi ļoti apdraudēta sabiedrības grupa, kuru ir bijis ērti pasludināt par "ārpus cilvēces" esošiem - slimiem, perversiem, deģenerātiem -, tādējādi pakļaujot viņus publiskai pazemošanai, vardarbībai vai, labākajā gadījumā, marginalizācijai.
Tiesa, paziņojot, ka tieši attieksme pret homoseksuālismu ir civilizācijas mērogs, ir iespējams nonākt pie kurioziem secinājumiem. Teiksim, tādiem, ka Lielbritānija un ASV vēl pirms 50 gadiem ar savu ievērojamo homofobijas līmeni un viendzimuma attiecību kriminalizāciju bija mazāk civilizētas nekā senā Grieķija, Roma vai Japāna, kur homoseksuālisms bija plaši izplatīta un sociāli visnotaļ pieņemta lieta. Bet lai šī retorika paliek uz paša Baidena sirdsapziņas. Katrā ziņā - sabiedrība, kas ir toleranta pret gejiem, ir morāli pārāka par to, kur šos cilvēkus sit, pazemo, piespiedu kārtā "ārstē" vai liek slēpties sabiedriskajās tualetēs.
Vienlaikus, izvēloties geju tiesības par mērauklu Rietumu civilizācijas sasniegumiem, mēs, iespējams, pazaudējam no redzesloka kaut ko visai būtisku. Rietumu civilizācijas lielākais sasniegums nav toleranta attieksme pret gejiem - tā ir bijusi sastopama dažādās kultūrās visā cilvēces vēsturē. Lielākais sasniegums ir efektīvāks veids, kā nodrošināt minoritāšu tiesības, proti - likuma vara, indivīdu pamattiesības un neatkarīga tiesa. Kur šīs lietas darbojas efektīvi un ilgstoši, cilvēki pamazām saprot, ka viņiem ar saviem priekšstatiem nav jājaucas citu intīmajā dzīvē, ka viņiem nav jācenšas apklusināt un pasludināt par necilvēkiem tos, kuri viņiem liekas kaut kādā ziņā nepareizi.
Šajā ziņā geju tiesības ir aizsargājamas kā jebkuras pilsoņu tiesības, un to aizsargāšana ir arī jebkura heteroseksuāla pilsoņa interesēs. Sist, pazemot un diskriminēt cilvēkus ir slikti neatkarīgi no viņu seksuālās orientācijas, un jebkurš nesodīts uzbrukums gejam ir nesodīts uzbrukums katram no mums. Ar gejiem, tāpat kā ar ebrejiem, mēs tagad esam īpaši uzmanīgi, jo šīs "citādās" grupas vēsturiski ir bijušas tās, uz kurām vienmēr sākumā ir "iemēģinājuši roku" dažādi totalitārie režīmi.
Tomēr jautājums par likuma varu un indivīda tiesībām būtu šķirams no dažādu LGBT tiesību aizstāvju aktivitātēm, kad aiz trešās paaudzes cilvēktiesību lozunga bieži notiek pavisam kaut kas cits. Daļa no šādām grupām patiešām cenšas praktiski palīdzēt LGBT ļaudīm zemēs, kurās diskriminācija pret gejiem patiešām ir šausminoša, - kā Kamerūna, Nigērija, Uganda. Taču citos gadījumos, īpaši attīstītajās Rietumu valstīs, ar šo aktivitāšu palīdzību tās cenšas piesaistīt publikas uzmanību konceptuāli savdabīgam uzstādījumam: "Prasīsim no valsts to, ko sabiedrība mums negrib dot," proti, viennozīmīgi pozitīvu reputāciju un atzinību.
Šādas pieejas spilgtākā ilustrācija ir puskailo FEMEN aktīvistu uzbrukums katoļu priesterim pagājušogad Beļģijā par to, ka viņš neatbalsta geju laulību - institūciju, kura, lai man piedod mani draugi un paziņas LGBT kopienā, tomēr nebūtu vienādojama ar normālu attieksmi pret gejiem. Šādas aktivitātes dažkārt ir pietiekami sparīgas, lai jebkuru, arī civilizētu konservatīvismu viegli totalitārā intonācijā pasludinātu par tumsonību un homofobiju. Sak', pārliecība, ka būt gejam ir forši, ir adekvāta vārda brīvības izpratne, taču pārliecība, ka homoseksuālisms ir grēks, gan tāda nav. Turklāt šādu pieeju bieži aplami dēvē "liberālisma" vārdā, kaut arī ar liberālismu klasiskā nozīmē tam noteikti nav nekāda sakara.
Taču atgriezīsimies pie Baidena. Skaidrs, ka Rietumiem nav jākautrējas iestāties par saviem principiem - cilvēka pamattiesībām un likuma varu. Tas, ka cilvēki tiek mocīti un nogalināti seksuālās orientācijas dēļ, nav norakstāms uz "nacionālās kultūras īpatnībām" - tāpat kā uz tām nevar norakstīt neuzticīgu sievu nomētāšanu ar akmeņiem Irānā vai kanibālismu Rietumāfrikā. Taču tas vēl nav viss. Pēdējā laikā tiek daudz runāts par tā saucamo maigo varu - proti, ekonomisko un kulturālo pievilcību, kas ļauj valstīm un reģioniem realizēt savus mērķus citviet. ASV tradicionāli ir bijusi maigās varas citadele. Citējot Nīlu Fērgusonu - Amerika Aukstajā karā uzvarēja nevis ar raķetēm, bet ar džinsiem.
Patlaban notikumi Ukrainā un Krievijā uzrāda, ka Rietumu publiskajā tēlā arvien spēcīgāk iezīmējas tieši geju vaibsti. Mums, iespējams, ir pat grūti aptvert, cik lielā mērā izbiedēti postpadomju cilvēki mums kaimiņos ir pārliecināti par Rietumu vēlmi uzspiest citiem "pederastiju", "Geiropu" un tā tālāk. Tas nav nekas svešs arī mums pašiem, bet nesenajās EP vēlēšanās kāds kandidāts grasījās "neatdot bērnus Eiropas pederastiem". Tādēļ ir vietā padomāt, vai LGBT tiešām ir tas maigās varas produkts, ar kuru Rietumi panāks savus politiskos mērķus minētajās valstīs.
Ļevs Trockis, atteikdamies no piedāvājuma kļūt par pirmo padomju valdības vadītāju savas ebrejiskās izcelsmes dēļ, teicis vārdus, kuri, iespējams, politiskās gudrības ziņā nebūtu nevietā arī šodien: "Nepielīdzināsimies muļķiem, tomēr jādod arī atlaide stulbumam."