Laikā, kad jāievēl nākamais Latvijas prezidents, ir jādomā nevis par tā ievēlēšanas kārtību, diskutējot par tautas vēlēta prezidenta nepieciešamību, bet gan nākamā prezidenta uzskatiem un skatījumu dažādās sfērās. To intervijā Latvijas Radio raidījumam "Pēcpusdiena" sacīja bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.
lsm.lv, 5. martā
Par tautas vēlēta prezidenta nepieciešamību tiešām būtu jābeidz runāt - tur Vīķei-Freibergai ir pilnīga taisnība. Tiesa, ne to iemeslu dēļ, kuri liek mūsu valdošajai elitei izvairīties no šīs tēmas. Šiem iemesliem ir pavisam konkrēti uzvārdi - "Lembergs" un "Ušakovs".
Nē, par šo tēmu būtu jābeidz runāt tādēļ, ka tādu konstitucionālu reformu īstenot neviens vienkārši nespēj. Ja jau valdošajiem nav pa spēkam pat ieviest atklātu parlamenta balsojumu par prezidentu, tad ko vēl runāt par fundamentālām politiskās sistēmas reformām? Protams, par tautas vēlētu prezidentu var diskutēt tīri hipotētiski - to jau šodien augstskolu auditorijās dara juristi un politologi.
Taču, kad to dara varas politiķi, gan uzprasās daži paprasti salīdzinājumi. Teiksim, ir taču pasaulē vīrieši, kas pieaugošu impotenci kompensē ar rupjām anekdotēm un aizrautīgu pļāpāšanu par seksu.
Rezonanse, ko šogad raisa gaidāmās prezidenta vēlēšanas, daļēji ir skaidrojama ar ārpolitisko fonu. Hibrīdkara, ģeopolitiskās situācijas piesaukšana, prasības, lai nākamais prezidents būtu "kā Ilvess un Grībauskaite", ir nepārprotama ārējā apdraudējuma rezultāts. Vienlaikus šī aizrautība mums nedrīkst aptumšot atmiņu.
Pēdējā savukārt apliecina, ka arī 2007. un 2011. gadā lielajam vairumam latviešu inteliģences likās, ka tieši no teju ievēlamā prezidenta ir atkarīgs mūsu valsts "būt vai nebūt". Arī toreiz bez visas Ukrainas šķita, ka prezidents ir mūsu viss un, ja mēs ļausim parlamentam to ievēlēt pēc saviem ieskatiem, notiks kaut kas briesmīgs - piemēram, prezidents apžēlos Lembergu vai atdos valsti oligarhiem. Taču, kā nu gadījās, kā ne, bet nekas tāds nenotika.
Zatlers un Bērziņš tika galā ar Satversmē ierakstītajām prezidenta funkcijām, bija kopumā lojāli un tautā ieredzēti prezidenti. Pirmajam gan bija nosliece uz politiskām avantūrām, otrajam - acīmredzamas problēmas ar publisku komunikāciju. Dažiem viņi ļoti patika, dažiem - ļoti nepatika. Tomēr neviens no viņiem nebija tik katastrofāls, lai parlamentā kāds rosinātu viņu priekšlaicīgu atkāpšanos vai pat sarīkotu kaut cik jūtamus publiskus protestus. Tie bija tipiski sava laika prezidenti, kopumā atbilstoši Latvijas politiskās vides evolūcijas pakāpei.
Un tad pienāca 2015. gads. Līdzās Bērziņam ir parādījusies virkne citu iespējamo kandidātu - Egils Levits, Sandra Kalniete, Artuss Kaimiņš, Juris Rubenis, kaut kur fonā vīd arī VVF iespaidīgais tēls. Katrs no šiem nenoliedzami spēj veikt prezidenta pienākumus ne sliktāk par iepriekšējiem. Taču ar to, lūk, ir par maz. Publiskajā telpā nepārtraukti skan katastrofu piesaucoši argumenti, kuru būtība ir: ja mēs ļausim parlamentam tāpat vien ievēlēt prezidentu, valsts galvas amatā ievēlēs krievu spiegu un Latvijas valsts vienkārši pārstās eksistēt. Tādēļ ir jārīko visādas tautas sapulces, noteikti jābalso atklāti, jāpļāpā par tautas vēlētu prezidentu - labi zinot, ka tas paliks tikai pļāpu līmenī. Turklāt tas tiek darīts svētā pārliecībā, ka visi iepriekšējie prezidenti ir bijuši galīgi garām un parlamentam neko tādu uzticēt nedrīkst.
Es gan domāju mazliet atšķirīgi. Vispirms jāteic, ka šajās debatēs parādās ļoti savdabīga demokrātijas izpratne. Vispirms, labie un pareizie prezidenta meklētāji ir mediji, NVO un dažādi pašpasludinājušies viedokļu līderi - nevis demokrātiski ievēlēts parlaments, kuram nedrīkst ļaut patstāvīgi vēlēt neko. Tas nu gan ir jauks inteliģences vēstījums sabiedrībai: tiem jefiņiem, kurus jūs esat savēlējuši Jēkaba ielā, atbildīgus uzdevumus uzticēt nevar.
Tie beigās vienmēr ievēlēs bandītu. Tādēļ ir nepieciešami kaut kādi ārkārtas instrumenti, kas prezidenta ievēlēšanā ļautu apiet pašreizējo konstitucionālo kārtību, - citādi gals klāt. Protams, inteliģence var izturēties arī šādi. Tikai tad gan, lūdzu, nevajag sūdzēties, ka pilsoņi neuzticas Latvijas demokrātijai un valstij kopumā. Viņiem tiek neatlaidīgi mācīta bezpalīdzība - vēli, cik gribi, beigās vienalga sanāks bandīts.
Otrkārt, cilvēkiem ar vājākiem nerviem droši vien ir grūti izturēt spriedzi, kad divus mēnešus pirms vēlēšanām joprojām nav zināms, kurš būs nākamais valsts galva. Taču demokrātija vienmēr paredz zināmu riska uzņemšanos - cerībā, ka demokrātiskā procedūra radīs pieņemamu un sabiedrības interesēm atbilstošu rezultātu. Tas ir savā ziņā slikti, jo labs rezultāts nav droši garantēts. Turklāt to, kas būs nākamais valsts galva, caur saviem priekšstāvjiem nosakām mēs paši, nevis kāds ārējs spēks, kuru varētu vainot visās nelaimēs.
Tas lieku reizi mums nepatīkami atgādina par mūsu izvēli pēdējās parlamenta vēlēšanās. Taču pastāv arī cerība, ka ar laiku mēs visi kopā evolucionēsim patiešām izcilu un cienījamu prezidentu virzienā. Pretējā gadījumā mums nāksies darīt to, par ko, šķiet, slepus sapņo ne viens vien latviešu inteliģents. Proti, lūgt Vašingtonai vai Briselei iecelt mums ģenerālgubernatoru, kas atbrīvotu mūs no vajadzības pašiem pieņemt sarežģītus lēmumus.