Tas, ka tādas priekšvēlēšanu laikā vispār parādās, ir pamats aizdomām par medija politiskajām simpātijām pret kādu politisko spēku. Tādēļ ir vērts padomāt par mūsdienu Latvijas mediju politisko pozicionēšanos.
Vispirms, jebkurš, kurš publiski raksta par politiku, – varbūt izņemot Centrālo statistikas pārvaldi – nevar būt politiski neitrāls. Politika ir stāsts par dalīšanos "mūsējos" un "svešajos", un rakstītāja nostāja būs jaušama jebkurā labi uzrakstītā teikumā. Kāds iebilstu: kāds medijs taču var aizstāvēt noteiktu politisku platformu (nacionālu, liberālu vai citu), vienlaikus neaizstāvot konkrētus politiķus. Šis apgalvojums diemžēl netur ūdeni: visur, un pie mums jo īpaši, idejas nav šķiramas no konkrētiem to īstenotājiem, fiziskām personām.
Pat ziņas, kuras ideālā esot tīri neitrāls faktu izklāsts, visbiežāk tādas nav. Atcerēsimies anekdotisko "ziņu" par animācijas filmas varoni Čeburašku, kuras virsraksts skanēja "Spalvains ausainais briesmonis bomžo telefona būdiņā", – te nav neviena aplama vārda, taču diez vai pats varonis būtu sajūsmā par šādu "objektivitāti". Īsi sakot, preses politiskā neitralitāte ir fikcija, un, lai noteiktu politiskās žurnālistikas kvalitāti, drīzāk ir jārunā par stilu, atjautību un to netveramo sajūtu, ka lasītājam necenšas "piešūt bārdu".
Patiesi, prasta, manipulatīva propaganda ir slikta ne jau ar to, ka tā neprecīzi ataino faktus, bet ar to, ka lasītāju tā uzskata par muļķi, kas spēj ticēt jebkam un nespēj patstāvīgi salāgot rakstīto ar apkārtējo realitāti. Ja es publiski vērpju no pirksta izzīstas sazvērestības teorijas, es ne tik daudz kognitīvi noziedzos pret "objektivitāti", cik morāli noziedzos pret to pašu kantisko līdzcilvēku autonomiju.
Šajā politiski karstajā laikā Latvijas mediju vide gan ir būtiski uzkarsusi, tomēr vērojama arī ilgtermiņa nepārtrauktība. Vispirms, manuprāt, nav nekā slikta tajā, ka mediji atbalsta konkrētas partijas, un labāk darīt to atklāti, nevis bailīgi slēpjoties. Arī pirmās neatkarības laikā partijām bija pietuvinātie preses izdevumi, kas veica ideoloģisko darbu to vārdā, – kā Sociāldemokrāts LSDSP, Brīvā Zeme zemsaviešiem, Latvis Berga Nacionālajai apvienībai, un tā tālāk. Tā lielā mērā ir norma. Jautājums vienīgi par to, cik simetriskas ir attiecības starp partijām un laikrakstiem: vai arī laikrakstiem kā savu lasītāju pārstāvjiem ir ietekme uz partijas lēmumiem, vai arī partija tikai nodod "direktīvus rīkojumus" no augšas lojālajam laikrakstam.
Mūsdienās šī simetriskā tendence, protams, vājinās. Politiķiem, lai uzrunātu publiku, vairs nav nepieciešams pašapzinīgais starpnieks mediju redakciju personā – viņi var brīvi rīkoties "pa tiešo", kam labu platformu sniedz sociālie tīkli (par to īpašnieku ietekmi uz politiku pašlaik nerunāsim).
Tā rezultātā tradicionālo mediju pārstāvniecības pretenzijās balstītā autoritāte sarūk. Latvijas mediju spektrā te ir palikuši divi ideoloģiski pīlāri, kuri visnotaļ godīgi un nepārprotami simpatizē noteiktam politiskam spēkam. Tie ir nacionālkonservatīvā Latvijas Avīze un krievvalodīgā ekosistēma ap Vesti. Turklāt vismaz Latvijas Avīze noteikti uztur kaut cik simetriskas attiecības ar saviem favorītiem, nevis izpilda to dotos rīkojumus.
Turpretī tā saucamajā "liberāli centriskajā" segmentā valda diezgan liela anarhija. Acīmredzot lojalitāte kādam politiskam spēkam šeit tiek uzskatīta par netikumu, jo īpašu baudu sniedz bijušo favorītu gānīšana. Turklāt no lasītāja viedokļa visbiežāk ir vienalga, vai sazvērestības teorijas tiek vērptas kāda maksātspējīga tēvoča savtīgās interesēs vai tāpat, no brīvas gribas, savu priekšstatu un vērtību vārdā. 2014. gadā aizsāktā Krievijas konfrontācija ar Rietumiem un hibrīdkarš tiešām ir izdarījuši daudz ko sliktu – tai skaitā "nonesuši jumtu" virknei Latvijas liberālo žurnālistu. Šeit, no vienas puses, valda ideālistiska pārliecība, ka pret lieliem Kremļa meliem var cīnīties ar patiesību un "kritisko domāšanu".
Taču realitātē, man šķiet, daudzi apzinās reālo lietu stāvokli publiskajā komunikācijā: proti, pret lieliem meliem var cīnīties tikai ar citiem lieliem meliem, pret vienām sazvērestības teorijām – ar citām. Un to tad arī dara, ražojot pētnieciskās sensācijas no sērijas "Pēteris ir bijis Jelgavā. Bet arī Rogaļovs ir bijis Jelgavā. Vai šāda sakritība jums nešķiet dīvaina?". Protams, tīri cilvēciski šādu darbošanos var uzlūkot ar līdzjūtību. Tā būtībā ir tā pati morālā dilemma "Vai ir pieļaujami apmelot sātanu?". Taču tā absolūti melnbaltā pasaulīte, kurā vienā pusē ir drošība, miers, inovācijas, latvietība un amerikāņi, otrā – Kremlis, krievi, oligarhi, čekisti, populisti un karš, kļūst neciešami primitīva un garlaicīga. Turklāt tā ir nekas vairāk kā tās pašas Krievijas propagandas spoguļattēls.