Himnas dziedāšana vispirms ir politiska un tikai pēc tam muzikāli estētiska rīcība. Pieminētie eksperti ir rīkojušies pareizi: demokrātiskā valstī muzikālās dzirdes un prasmju trūkums nedrīkstētu būt par iemeslu, lai kāds nedziedātu himnu. Himna gluži vienkārši ir jādzied, un tur, kur kaut kādu iemeslu dēļ tas nav iespējams, sabiedrībai ir liegta kāda politiskās integrācijas iespēja.
Padomāsim vien: cik greiza ir Bēthovena (un Šillera) "Oda priekam" kā ES "himna". To nav iespējams dziedāt, to var tikai klausīties, lielākoties smalki sintētiskā simfoniskā orķestra izpildījumā – jo vārdi, lūk, neizbēgami būšot vāciski. Tas ir nepareizi. Un tad, ja tā ES beigu beigās tiešām izjuks, mēs pavisam droši zināsim, kas tur bija pie vainas.
Vienlaikus ir kāda smalka līnija, kuru pārkāpt nevajadzētu. Jebkuru skaņdarbu ir iespējams atskaņot tā, ka tas izklausās pēc ņirgāšanās par komponista ieceri – un nabaga Baumaņu Kārlis to nav pelnījis. 90. gadu vidū kādā vietā Kurzemē ar vietējās ciema padomes lēmumu vietējam pūtēju orķestrim aizliedza atskaņot "Dievs, svētī Latviju".
Tam pavisam droši bija labs pamats. Ir gadījies dzirdēt tik kakofoniskus himnas atskaņojumus, kas liktu nobālēt pat Šēnbergam un Šnitkem. Tomēr tā, redz, ir muzikālās cunftes pašregulācijas lieta, kuru nekādā gadījumā nevajadzētu regulēt administratīvi. Aiz katra publiska himnas izpildījuma stāv kāds pasākuma organizators, no kura var prasīt vismaz minimālu izpratni par pieļaujamo un nepieļaujamo. Tieši viņam būtu jāpieņem atbildīgs lēmums par to, vai himnu drīkst atskaņot ar pudelēm, vai būtu prātīgi ļaut to darīt tam daudz pieredzējušajam saksofonistam, kurš jau šobrīd atskaņo patriotiskas dziesmas pie Brīvības pieminekļa, un tamlīdzīgi.
Vienkārši ir iespējams jebkuru himnu atskaņot tā, ka tā iedzīs klausītājos riebumu, un to būtu vērts novērst. Baumaņu Kārļa opuss, protams, nav tikai valsts himna. Tas ietilpst arī latviešu klasiskās kora mūzikas repertuārā, un šajā kontekstā ir ļoti vietā uztraukties, vai attiecīgajā vietā ir paaugstināta ceturtā pakāpe, noraidīt iespēju dziedāt solo, kā arī bez atkārtojumiem. Tas noteikti neatbilst Baumaņu Kārļa muzikālajai iecerei. Taču himnas statuss uzliek jebkuram skaņdarbam savu rāmi, un, ja mēs gribam, lai cilvēki ar šo dziesmu identificējas un dzied to brīvprātīgi, gribot negribot nāksies iet uz kompromisiem ar muzikoloģisku autentiskumu.
Turklāt atteikšanos no atkārtojumiem diemžēl nosaka mūsu steidzīgais laikmets: starptautiskās sporta sacīkstēs himna vispār nedrīkst skanēt ilgāk par vienu minūti. Man gan šķiet, ka Baumaņu Kārlis mums dažas vaļības tomēr piedotu – tīri savtīgu iemeslu dēļ. "Dievs, svētī Latviju" ir izcila dziesma vairāk ar savu vēsturisko biogrāfiju un simboliku nekā ar muzikālajām kvalitātēm. Es kategoriski noraidu domu jebkad mainīt Latvijas himnu uz kaut ko "modernāku".
Taču muzikālā ziņā pat pašam Baumaņu Kārlim ir labākas dziesmas, nemaz nerunājot par Vītolu, Dārziņu vai Jāni Mediņu. Tādēļ ir zināms pamats domāt, ka tad, ja šī dziesma nebūtu himna, to vispār dziedātu ļoti maz. Kurš kordiriģents šodien apsver iestudēt Baumaņa savulaik vēl slavenāko (un cenzūras aizliegto) "Latvju tautas dziesmu liktens"? Tādēļ, ja pieņemam, ka Baumanim prieku sagādātu viņa darbu atskaņošana, viņš būtu apmierināts, ka tā tiek dziedāta kā himna – ar visām no tā izrietošajām muzikoloģiski negatīvajām sekām. Domāt par himnām tīri muzikoloģiskās kategorijās, manuprāt, nav īpaši produktīvi, un iedomāties, ka sevi cienošai valstij ir vajadzīga skaista un melodiski "lipīga" himna, ir diezgan aplami.
Dažas valstis iet šo ceļu: slavenais Aleksandrova opuss Krievijā, protams, ir daudz majestātiskāks un "lipīgāks" par Jeļcina laika himnu, Gļinkas "Patriotisko dziesmu". Taču ASV "The Star-Spangled Banner", manuprāt, kā himna ir vēl daudz nepateicīgāka nekā četrbalsīgam korim rakstītā "Dievs, svētī Latviju". Taču tas nez kādēļ netraucē amerikāņiem to greizi dziedāt pilnā balsī un vēl ar to lepoties. "Dievs, svētī Latviju" ir dziesma, kas būtu pelnījusi savu īpašu biogrāfiju. Vispirms, kad tā tika sarakstīta, vārds "Latvija" lielai latviešu daļai vispār nebija pazīstams. Tādēļ tā kalpoja arī šāda politiski ģeogrāfiska koncepta popularizēšanai (ne velti pētnieku vidū nav vienprātības, vai 1. dziesmu svētkos 1873. gadā tā tiešām ir dziedāta ar pašreizējo tekstu).
Vācbaltiešu elite, protams, neieredzēja Pēterburgā dzīvojošo Baumani, turklāt šīs jūtas bija ļoti, ļoti abpusējas. Tādēļ presē ātri vien izplatījās apgalvojums, ka "Dievs, svētī Latviju" patiesībā esot vācu tautasdziesmas "Wenn ich ein Vöglein wär" pakaļdarinājums – apšaubāms kaut vai tikai tādēļ, ka minētā tautasdziesma ir minorā. Latviešu puse, protams, metās aizstāvēt Baumani, un tas pats par sevi arīdzan sekmēja tās popularitāti. Pēc valsts dibināšanas (kuras aktā "Dievs, svētī Latviju" tika dziedāta trīsreiz pēc kārtas) parādījās pieprasījums pēc drusku "mundrākas" himnas, kurš laimīgā kārtā netika apmierināts. Savukārt Ulmaņa laikā tai parādījās virkne konkurentu uz himnas statusu, kurus cepa Vadonim lojālie komponisti. Pēc neatkarības atgūšanas sākās jau cits stāsts. Īsi sakot, ar "Dievs, svētī Latviju" mēs negrasāmies piedalīties Eirovīzijā. To dziedot, mēs ikreiz veicam zināmu kultūras šķērsgriezumu, kurš iziet tālu ārpus patriotiskās apoloģētikas robežām.