"Kurš uzvarēja 12. Saeimas vēlēšanās?"
ir.lv, 5.oktobrī
No malas raugoties neseno Saeimas vēlēšanu kampaņā, kāds vērotājs varētu nonākt pie diviem secinājumiem. Pirmkārt, ietekmīgākais politiķis Latvijā neapšaubāmi ir Vladimirs Putins - vismaz spriežot pēc pieminēšanas reižu skaita. Otrkārt, Krievijas Federācija nebūt nav vienīgā vieta mūsu reģionā, kur karš kalpo par attaisnojumu žurnālistu galējai politizācijai.
Tā nu arī pēcvēlēšanu diskusija par to, kurš šajās vēlēšanās "uzvarēja", stipri atgādina veco padomju laiku anekdoti par Leonīdu Brežņevu un Ronaldu Reiganu: abu valstu vadītājiem tiek piedāvāts divatā noskriet sprintu, kurā, protams, uzvar sportiskais Reigans. Taču avīze Pravda par šo notikumu ziņo šādi: mūsu ģenerālsekretārs nonāca pie finiša otrais, bet ASV prezidents - priekšpēdējais.
Cenšoties atturēties no šāda argumentācijas stila, padomāsim, ko īsti mūsu politiskajā sistēmā nozīmē uzvarēt vēlēšanās. Vispirms, proporcionālā vēlēšanu sistēma ir vērsta nevis uz sāncensību, bet gan uz dažādu politisko spēku pārstāvniecību. Šajā ziņā vēlēšanās ir uzvarējuši visi, kas iekļuvuši nākamajā Saeimā. Katram no viņiem daļa Latvijas iedzīvotāju devuši mandātu pārstāvēt viņu intereses. Protams, kāds no viņiem ir saņēmis vairāk balsu, cits - mazāk.
Taču tas šeit nav svarīgākais - galvenais, ka parlamentā ir proporcionāli pārstāvētas dažādu pilsoņu grupu intereses atbilstoši viņu gribai. Pēc mūsu Satversmes tēvu domām, šāda dažādu politisko spēku veidota asambleja valsti spēj pārvaldīt labāk nekā izteikti konkurējoša divu partiju asambleja vai tautas vēlēts izpildvaras vadītājs.
Ja sekojam Satversmes burtam, šīs asamblejas (Saeimas) vairākums izsaka uzticību valdībai, kura tad veic reālo pārvaldes darbu. Taču te nu sākas nobīde starp konstitucionālo normu un realitāti. Realitātē tautas priekšstāvji tiek sadalīti permanentā vairākumā (koalīcijā) un permanentā mazākumā (opozīcijā), un pirmie kontrolē valdību un likumdošanu, bet otrie - ne. Par šo dalījumu Satversmes teksts nebilst ne vārda - tajā mēs sastopam tikai un vienīgi izteikumu "Saeima lemj", kas faktiski nozīmē "Saeimas vairākums lemj" vai, vēl ļaunāk, "koalīcija lemj". Šajā aspektā "uzvarēt" vēlēšanās nepārprotami nozīmē - pēc vēlēšanām tikt iekļautam lemjošajā vairākumā.
Skaidrs taču, ka viena koalīcijas deputāta ietekme uz valsts politiku ir ievērojami lielāka nekā viena opozīcijas deputāta ietekme. Turklāt nav nozīmes, vai šo nelemjošo mazākumu veido viena liela partija vai vairākas mazas. Vienīgais, kam ir nozīme, ir iekļaušanās varenajā institūcijā, kas pēc rakstītās Satversmes burta nemaz nepastāv, proti, valdošajā koalīcijā. Tiesa gan, mūsu Satversmes tēvi visdrīzāk nerēķinājās ar stingru koalīcijas un opozīcijas nodalījumu; viņi pieņēma, ka, neskaitot valdības apstiprināšanu, Saeima valdīs situatīva, nevis konsolidēta vairākuma veidā.
Turklāt starpkaru periodā tas bieži tā arī bija - koalīcijas bija izplūdušas un brīžiem faktiski nepastāvēja. Turpretī mūsdienu Latvijā koalīcijas kā politiskas institūcijas dominēšanu ir veicinājuši divi faktori: pirmkārt, etniskā šķirtne starp "latviešu" un "krievu" partijām, no kurām pēdējām pēc definīcijas jāatrodas opozīcijā; otrkārt, Latvijas dalība ES, kas prasa no vietējā parlamenta nepārtraukti un efektīvi spiest "gumijas zīmogu" uz grūti saprotamiem Eiropas dokumentiem, un tam arī vajadzīgs konsolidēts vairākums.
Šādi veidojas paradoksāla situācija, kad tautvaldības apstākļos pastāv iekārta, kurā daļa tautas pārstāvju vienlaikus ir un nav pie varas, vienlaikus pārstāv un nepārstāv tautas gribu. No šī paradoksa tiešā veidā izriet daudzas mūsdienu Latvijas parlamentārisma īpatnības. No vienas puses, mēs sūdzamies, ka Saeima kļūst par "balsošanas mašīnu", kurā opozīcijai ir ļoti maza teikšana (gaišo spēku pārstāvjiem es šeit atļaušos atgādināt nesenos laikus, kad opozīcijā bija nevis "krieviskais" SC, bet gan "progresīvais" JL). Taču, no otras puses, mēs arī sūdzamies, ka svarīgu lēmumu pieņemšanā koalīcijai grūti nodrošināt savu biedru vairākumu, daļai partneru balsojot kopā ar opozīciju (esi sveicināta jaunajā valdībā, ZZS!).
Opozīcijas ignorēšana, grūtības koalīcijas disciplīnas nodrošināšanā, partiju "feodālisms" ministrijās ir problēmas, kuras pie mums ir ierasts risināt ar moralizēšanas palīdzību. Tā teikt, Saeimā un valdībā vienkārši sēž slikti cilvēki - korumpēti, negodīgi -, kurus vajag par visām varītēm kaunināt, lamāt un atmaskot. Turpretī ar institucionālo regulējumu gan šķietami viss ir kārtībā, un te nekādas korekcijas nav pat apsvēršanas vērtas. Kā lai citādi izskaidro Saeimas noraidošo attieksmi pret prezidenta Bērziņa iniciatīvām pārvaldes reformēšanā?
Taču šis otrais pieņēmums ir bīstami naivs. Varbūt vērts atcerēties, ka LR 1922. gada Satversme ir sava laika produkts un atbilst sava laika priekšstatiem par demokrātiju. Visvarens parlaments, vāja izpildvara, tīri proporcionāla vēlēšanu sistēma ar partiju listēm - visas šīs lietas ir aizgūtas no Vācijas 1919. gada (tā saucamās Veimāras) konstitūcijas. Tādēļ arī atslēga vairākumam mūsdienu Latvijas politisko problēmu jau sen atrodama Veimāras parlamentārisma kritikā (lai pieminam tādus darbus kā Maksa Vēbera "Parlaments un valdība jauniekārtotajā Vācijā" un Karla Šmita "Legalitāte un leģitimitāte").
Turklāt mūsdienu Vācija šo kritiku ir nopietni ņēmusi vērā savā pēckara konstitūcijā, kas paredz spēcīgāku valdību, jaukto vēlēšanu sistēmu un mazāku partiju fragmentāciju. Protams, varam izlikties, ka nekas no tā uz mums neattiecas, jo lasīt "vecas grāmatas" nav modē. Taču domāt, ka pašreizējā Satversmes redakcija ir labākais, kas vispār iedomājams mūsdienu Latvijai, ir diezgan pazemojoši. Pobeda, protams, rotātu ikviena antīko autiņu cienītāja garāžu; vēl vairāk - to ir iespējams uzlabot par īstu šoseju zvaigzni.
Taču cilvēks, kurš ar riebumu novēršas no uzlabojumiem un vienlaikus uzskata savu lolojumu par modernās autobūves augstāko virsotni, labākajā gadījumā tiktu uzskatīts par dīvaini.