Kopš 2004.gada izveidots modelis valsts interešu pārstāvībai, un Valsts kancelejai deleģēts mandāts pārstāvības nodrošināšanai. Iespējamo zaudējumu pamatā galvenokārt bija ārvalstu uzņēmēju pieteiktās investīciju pretenzijas valdībai, atbilstoši Latvijas noslēgtajiem starptautiskajiem investīciju aizsardzības līgumiem.
Investīciju pretenzijas ir rādītājs ārvalstu investīciju videi valstī - tas ir viens no būtiskākajiem identifikatoriem, ka valstī investīciju vide nav droša un sakārtota. No šī izrietošie riski ir nepārprotami - zaudēta ārvalstu uzņēmēju uzticība, nepiesaistītas investīcijas, neradītas darbavietas, zaudēta iespēja ekonomikas attīstībai, iespējams starptautisko reitingu kritums, t.sk., tādos starptautiskos pētījumos kā "Doing Business" u.c. Investīciju aizsardzības līgumi ir starptautiska mēroga apliecinājums no valsts valstij par godprātīgu sadarbību.
Izvērtējot pēdējo divu gadu situāciju, iezīmējama satraucoša tendence - arvien biežāk tiek iesniegtas investīciju strīdu pretenzijas pret Latvijas valsti saistībā ar ārvalstu uzņēmēju bažām par reiderismu, kad ar dažādām nelikumīgām "shēmām", turklāt ar valsts amatpersonu iesaisti, tiek īstenota uzņēmumu atņemšana (atcerēsimies gan "Palink" lietu (veikalu ķēde "Iki"), gan "Vitol" pretenziju par AS "Latvijas Kuģniecība".
Aizvadīto divu mēnešu laikā saņemtas jau divas šādas investīciju pretenzijas (viena - Igaunijas uzņēmuma sūdzība par vēja parka projektu atņemšanu; otra - Uzbekistānas uzņēmēju sūdzība par viesnīcu "Royal Square Hotel &Suites" un "Garden Palace Hotel" atņemšanu).
Minētie gadījumi rada pamatotas bažas, ka šī negatīvā prakse patiesībā izgaismo jau pastāvošu "reketierisma sistēmu", kas kļuvusi teju par ikdienišķu sastāvdaļu, kas līdz šim rafinēti un nemanāmi nav guvusi plašu sabiedrisko rezonansi. Un - ja nespēsim rast korektu risinājumu tajos gadījumos, kad starptautiskās saistības nav ievērotas, par sekām atbildēs nodokļi maksātāji.
Skaidrojot kārtību, kā tiek risināti investīciju strīdi, var vilkt līdzības ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi. Proti, ja ārvalstu uzņēmējs uzskata, ka valsts ir pārkāpusi starptautiski atzītus komercdarbības veikšanas principus (piemēram, ar kādu likumu; valsts pārvaldes iestādes vai tiesas lēmumu u.c.), viņš ir tiesīgs pieteikt valstij investīciju pretenziju. Parasti starpvalstu līgumos ir paredzēts pusgads domstarpību risināšanai starp valsti un konkrēto ārvalstu uzņēmēju. Ja pēc mierizlīguma sarunu perioda ārvalstu uzņēmējs joprojām uzskata, ka viņa tiesības, kas izriet no starpvalstu investīciju aizsardzības līguma, ir aizskartas, uzņēmējs ir tiesīgs uzsākt starptautisku tiesvedības procesu pret valsti.
Atšķirībā no Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakses, starptautiskajos investīciju strīdos prasību summas mērāmas vairāku desmitu un pat simtu miljonu latos, kas zaudējuma gadījumā būtu jāsedz no valsts budžeta - no ikviena nodokļu maksātāja - kabatas
Latvijas valsts intereses līdz 2004.gadam starptautiskajās tiesvedībās pārstāvēja atzīti un respektabli, augsti kotējoši starptautiski advokātu biroji. Taču statistika un rezultāti bija skarbi - pilnīgi visos starptautiskajos investīciju arbitrāžas procesos, kuros Latvija bija atbildētāja, valsts zaudēja. Starp šīm lietām līdz 2004.gada ir "sagrieztā kuģa" lieta, "Latvenergo" tarifa lieta un "Windau" dubultā tarifa koģenerācijas stacijām lieta (zaudējumi, kas tika piedzīti no valsts katrā gadījumā bija vairāki miljoni latu). Turklāt, par zaudētajām tiesvedībām milzīgas naudas summas no valsts budžeta tika samaksātas ne tikai ārvalstu uzņēmējiem, bet tika segti arī valsti pārstāvošo un apsūdzību izvirzījušās puses advokātu izdevumi. Līdzās miljonu zaudējumiem, Latvija saņēma arī bargu kritiku par investīciju vides drošību Latvijā, kas vistiešākajā mērā negatīvi ietekmē Latvijas kā investīcijām pievilcīgas valsts reputāciju. Ilgtermiņā tas nozīmē risku investoru piesaistei, negatīviem biznesa vides reitingiem u.c.
Lai novērstu absurdo praksi, Ministru kabinets 2004.gada 5.martā apstiprināja Valsts kanceleju par atbildīgo iestādi valsts pārstāvībai sarunās un domstarpību risināšanā ar ārvalstu investoriem, kam, protams, jānotiek ciešā sadarbībā ar atbildīgajām ministrijām. Līdz ar šo Ministru kabineta lēmumu tika ieviesti vairāki pamatprincipi, lai rastu valsts interesēm izdevīgākos risinājumus iespējamo starptautisko tiesvedību gadījumos. Pirmkārt, sākotnēji jāveic reāls situācijas novērtējums sadarbībā ar konkrēto ministriju, kas ir nozares saimnieks, nodrošinot pilnu situācijas kopainu. Otrkārt, atbilstoši uzņēmējdarbībā vispārpieņemtajiem principiem, situācija primāri risināma pie sarunu galda ar mērķi kopīgi meklēt un vienoties par ilgtermiņa risinājumu. Šādā veidā valsts starptautiskā līmenī demonstrē gan kompetenci aizsargāt savas intereses, gan arī gribu un spēju rast ilgtermiņa risinājumu. Šāda prakse ļauj saknē izskaust subjektīvu un neobjektīvu lēmumu pieņemšanu, t.sk., "savējo" un "viņējo" dalījumu nacionālā līmenī, to aplami priekš nostatot starptautiskā tiesu praksē pieņemtiem standartiem. Ceļš uz mierizlīgumu ir smags, intensīvs un stratēģisks darbs, taču galvenais ir rezultāts - valsts un nodokļu maksātāju interesēm izdevīgākais risinājums.
Latvijas uzņēmēju veiksmīga darbība ārvalstu tirgos visbiežāk nozīmē sadarbību ar ārvalstu partneri. Latvijas uzņēmēju iespēja saņemt pieejamus kredītus (uz saprātīgiem nosacījumiem) biznesa izveidei, attīstībai vai pārstrukturizācijai Latvijā atkarīga no lielo banku (kuras lielākoties pieder ārvalstu bankām) izpratnes par investīciju vides drošību Latvijā. Savukārt Latvijas valsts spēja ietekmēt globālus lēmumus vislielākajā mērā atkarīga no tās spējas pildīt uzņemtos solījumus pret ārvalstu uzņēmējiem. Līdz ar to gadījumā, ja valsts nepildīs starpvalstu investīciju aizsardzības līgumus, augsto cenu maksās nodokļu maksātāji un it īpaši tautsaimniecība virzītājspēks - uzņēmēji.
Starptautiskie investīciju strīdi ir aktuāli globālā mērogā, arī tā saucamajās vecajās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Turklāt arī tur prakse rāda, ka labākais risinājums ir mierizlīgums - efektīvs ilgtermiņa risinājums, kas vienlaikus paredz ievērojot arī uzņemtās starptautiskās saistības. Piemēram, 2011.gadā mierizlīguma ceļā tika rasts risinājums investīciju strīdam starp Zviedrijā reģistrētu uzņēmumu "Vattenfall" un Vāciju par 1,4 miljardu eiro vērtu elektrospēkstacijas būvniecību Hamburgas reģionā.
Noslēgumā būtiski uzsvērt, ka kopš 2004.gada, kad tika izveidots modelis Latvijas valsts interešu pārstāvībai Valsts kancelejas vadībā kopumā atrisināti 7 vērienīgi starptautiskie investīciju strīdi. Visos gadījumos tika panākts mierizlīgums un Latvijas valsts nezaudēja ne santīmu.
Piemēram, panāktais mierizlīgums "Lattelecom" lietā starp valsti un Zviedrijas telekomunikāciju koncernu "TeliaSonera" AB (2004.gads) nodrošināja, ka prasība pret valsti gandrīz 100 miljonu latu apmērā tiek atsaukta uz visiem laikiem.
Tāpat Valsts kanceleja panāca mierizlīgumu ar Somijas kokapstrādes un celulozes koncernu "Metsäliitto Group" par "Baltic Pulp" (celulozes rūpnīca) projekta izbeigšanu bez kompensāciju pieprasīšanas no valsts (2006.gads). Rezultātā no Latvijas valsts netika piedzīti vismaz 200 miljoni Ls, kas bija izvirzītā prasība pret valsti.
Viens no nesenākajiem piemēriem ir mierizlīgums starp ārvalstu investoru "Vitol Group" (Šveice) un AS "Latvijas Kuģniecība" (2011.-2012.gads). Novēršot potenciāli zaudētu starptautisko tiesvedību, Valsts kancelejas panāktā mierizlīguma rezultātā Latvijas valstij tika novērsti vismaz 200 miljonu latu lieli zaudējumi.
Kopumā kopš 20014.gada Valsts kanceleja sadarbībā ar ministrijām Latvijas valstij ir novērsusi 500 miljonu latu zaudējumus, panākot mierizlīgumus un nemaksājot nevienu santīmu no valsts budžeta. Aicinām aplūkot infografiku par Valsts kancelejas panāktajiem valsts interesēm izdevīgajiem risinājumiem kopš 2004.gada.