Universitāte ir diezgan konservatīva institūcija, un daudzas šīs institūcijas iezīmes sakņojas tās vairākus gadsimtus ilgajā vēsturē un tradīcijās. To itin labi varam ievērot, ja mēģinām uzspēlēt "spēli" - "Dibināsim universitāti!" Šādai spēlei ir ļāvies arī Maikls Linds - amerikāņu rakstnieks un cilvēks ar plašu interešu loku. Universitātē, kuru dibinātu viņš, būtu tikai divas fakultātes - viena dabaszinātnēm, bet otra humanitārajiem priekšmetiem.
No sociālajām zinātnēm, viņaprāt, būtu jāatsakās, jo to pamatā ir tukša 19. gadsimtā izlolota cerība par visaptverošu sabiedrības zinātni, kas spētu atrast vēstures vai sabiedrības likumus, kuri būtu līdzīgi dabas likumiem, kādus tos formulējusi par paraugzinātni uzskatītā fizika. Linds norāda, ka ar šādu "fizikas skaudību" (kā nu bez Freida?), proti, cenšanos atdarināt dabaszinātņu metodes, slimo virkne sociālo zinātņu, lai gan viņš sīkāk pakavējas pie ekonomikas un politikas zinātnes.
Šie centieni sociālās zinātnes padara par pseidozinātnēm, kas izliekas, ka savās metodēs un panākumos ne ar ko neatšķiras no dabaszinātnēm, lai gan ikvienam ir skaidrs, ka, piemēram, ekonomista spēja paredzēt norises ekonomikā krietni atpaliek no fizikas spējām paredzēt norises dabā. Linds atsaucas uz Dilteja nošķīrumu starp gara zinātnēm (Geisteswissenschaften) un dabas zinātnēm (Naturwissenschaften) un apgalvo, ka visi humanitārie priekšmeti ir dažādi psiholoģijas atzari. Dabaszinātnes no humanitārajām zinātnēm, viņaprāt, atšķiras tāpat, kā kustība atšķiras no motīva. Atomu un asteroīdu trajektorijas nosaka kustības likumi, savukārt cilvēka un jebkuras justspējīgas būtnes rīcību nosaka motīvi. Linda Jaunajā universitātē viss, kas mūsdienu sociālajās zinātnēs - ekonomikā, jurisprudencē, antropoloģijā, socioloģijā u.c. - būs vērtīgs, tiks atdalīts no pseidozinātnes un iekļauts humanitārajās disciplīnās.
Nav grūti pamanīt, ka Linda piedāvātais dabaszinātņu un humanitāro disciplīnu salīdzinājums ir pārāk vienkāršs, lai būtu patiess. No vienas puses, ikviens, kurš seko līdzi laika prognozēm, būs pamanījis, ka meteorologa paredzējumi var nebūt neko daudz labāki par tiem, kurus piedāvā ekonomisti. No otras puses, daudzos gadījumos paredzēt cilvēku rīcību var tikpat veiksmīgi kā fizisku ķermeņu kustību. Kā rakstīja Hjūms: "Cilvēks, kurš pēcpusdienā Čeringkrosā uz ietves atstāj savu maku, pilnu ar zeltu, var sagaidīt, ka viņš to atradīs pēc stundas neskartu, tieši tādā pašā mērā kā to, ka tas aizlidos kā spalviņa."
Turklāt šķiet, ka dažādu akadēmisko disciplīnu šķirošana ir visai nepateicīgs uzdevums. Piemēram, vēsture dažkārt tiek pieskaitīta pie sociālajām zinātnēm, bet dažkārt - pie humanitārajām. Bieži tas pats ir novērojams attiecībā uz filozofiju. Vēl salīdzinoši nesen, piemēram, Helsinku Universitātē viena daļa Filozofijas katedras (tā, kura nodarbojās ar ētiku, politikas filozofiju utt.) bija iekļauta Sociālo zinātņu fakultātē, bet daļa - Mākslu fakultātē. (Interesantā kārtā Latvijas Universitātē gan vēsture, gan filozofija nav atradušas patvērumu nedz zem Humanitāro zinātņu fakultātes, nedz Sociālo zinātņu fakultātes jumta.)
Bet ko pasākt ar eksperimentālo filozofiju, kura lielā mērā paļaujas uz empīriskām metodēm, kas raksturīgas dabaszinātnēm? Un kā ar kognitīvajām zinātnēm, kas ietver neirozinātni, psiholoģiju, filozofiju, lingvistiku un citas disciplīnas? Bet matemātika? Lai gan parasti tā tiek saistīta ar dabaszinātnēm, tā tomēr nav dabaszinātne. Matemātiķi neveic nekādus empīriskus matemātiskus novērojumus un neizmanto nekādus matemātiskus mērinstrumentus vai ierīces.
Ir skaidrs, ka daudzos gadījumos dažādie disciplīnu iedalījumi vairāk saistīti ar tradīcijām un birokrātiskiem apsvērumiem, nevis šo disciplīnu raksturu. Tas skar gan to, kā dažādas disciplīnas klasificē, gan to, kādus priekšmetus universitātē pasniedz. Vienā no savām pēdējām grāmatām nu jau mirušais britu filozofs Maikls Damits izsaka pieņēmumu: ja universitātes dibinātu 20. gadsimta otrajā pusē, diez vai tajās atrastos vieta filozofijai. Filozofijas fakultātes universitātēs pastāv vien tāpēc, ka 900 gadu laikā, kopš šāda institūcija Rietumu pasaulē pastāv, nevienam nav ienācis prātā, ka bez filozofijas varētu iztikt. Kad pirms daudziem gadiem viesojos Viļņas Universitātē, ko līdzīgu man teica kāds lietuviešu sociologs. Viņaprāt, filozofija esot tāda kā vecmāmiņa - veca un nespējīga, no tās neesot nekāda labuma, tomēr nebūtu arī pareizi to tamdēļ sēdināt ragaviņās un vest uz mežu.
Man ir aizdomas, ka tad, ja iesākumā minētajai spēlei "Veidosim universitāti!" ķertos klāt politiķi un citi augstākās izglītības veidotāji, šādā universitātē iztiktu ne tikai bez filozofijas, bet arī citām humanitārajām disciplīnām. Vēsture - vismaz kaut kādā reducētā tās versijā - varbūt arī nekur nepazustu, jo politiskās druvas darboņiem ir skaidrs, ka bez vēstures nekāds patriotisms nav iespējams, bet bez patriotisma neiztikt. Taču, piemēram, par klasisko filoloģiju gan māc šaubas - kāds labums tautsaimniecībā no dīkdieņa, kurš spēj lasīt Homēru, Tūkīdidu un Dēmostenu sengrieķu valodā? Līdzīga attieksme pret humanitārajām (un arī sociālajām) disciplīnām ir vērojama ne tikai Latvijā.
Piemēram, pavisam nesen Times Higher Education ziņoja, ka tuvākajā laikā daudzām Japānas universitātēm nāksies slēgt vairākas sociālo un humanitāro priekšmetu fakultātes finansējuma samazinājuma dēļ. Japānas Izglītības ministrija ieteikusi universitātēm pievērsties priekšmetiem, kas vairāk "kalpo sabiedrības vajadzībām" un ir "derīgāki". Līdzīga rakstura aicinājumi dažkārt ir dzirdēti arī pie mums. Kas ir šāda uzskata pamatā? Šķiet, varētu minēt vismaz trīs dažādus iemeslus. Pirmkārt, tas ir jau minētais priekšstats, ka vienas disciplīnas (dabaszinātnes) ir "derīgākas" par citām. Un derīgums parasti tiek saprasts finansiāli, piemēram, sakot, ka dabaszinātnes dod lielāku ieguldījumu iekšzemes kopprodukta pieaugumā.
Tomēr jāsaka, ka šis apsvērums nebūt nav tik spēcīgs, kā tā paudēji dažkārt mēdz iedomāties. Pirmkārt, daudziem fundamentāliem pētījumiem dabaszinātņu jomā ir krietni attāls sakars ar iekšzemes kopprodukta pieaugumu. Protams, vienmēr pastāv iespēja, ka kāds pētījums teorētiskās fizikas jomā kādreiz sniegs arī ekonomisku atdevi, tomēr par to neviens nevar būt drošs. Otrkārt, iekšzemes kopprodukts nebūt nav neapstrīdams kritērijs, pēc kura vērtēt cilvēku dzīvi valstī. Katrā ziņā tas neko nepasaka par cilvēku veselību, vienlīdzību, izglītotību vai tā saucamo subjektīvo labklājību, proti, to, cik apmierināti ir cilvēki ar savu dzīvi, tomēr arī tie ir būtiski labumi.
Otrs iemesls relatīvi nievājošajai attieksmei pret humanitārajām disciplīnām ir saistīts ar jau minēto "fizikas skaudību", kas bieži vien daudziem humanitāro vai sociālo jomu pārstāvjiem liek savu disciplīnu padarīt pēc iespējas līdzīgāku dabaszinātnēm. Proti, runa ir par uzskatu, ka dabaszinātnes ir kaut kādā ziņā vērtīgākas par humanitārajām disciplīnām. No šejienes arī nošķīrums starp tā sauktajām "cietajām" un attiecīgi "mīkstajām" zinātnēm. Tomēr apgalvot, ka vienas disciplīnas ir labākas par citām, ir apmēram tas pats, kas teikt, ka, piemēram, āmurs ir labāks par lupu, jo ar āmuru iedzīt naglu sienā ir daudz ērtāk.
Kāpēc gan nepieņemt, ka dažādas disciplīnas veic dažādus darbus? Ja taisnība Bernardam Viljamsam, tad dabaszinātņu uzdevums ir aprakstīt pasauli, kāda tā ir, maksimāli neatkarīgi no mūsu kā novērotāju īpatnībām. Savukārt tā saucamo humanitāro jomu uzmanības lokā ir jautājumi, kas saistīti ar cilvēka dabu un pašizpratni. Der ievērot, ka arī jautājums par dabaszinātņu vērtību un noderīgumu nav dabaszinātnisks jautājums, bet drīzāk saistīts ar cilvēka dzīves un sabiedrības vērtību izpratni.
Visbeidzot, trešais iemesls, kāpēc humanitārās jomas tiek uzskatītas par nenopietnākām iepretim dabaszinātnēm, ir aizspriedums, ka tās prasa mazāk piepūles. Bieži vien tādējādi skaidro apstākli, kāpēc tik daudz studentu izvēlas studēt politoloģiju, vēsturi, filoloģiju un citas humanitārās vai sociālās zinātnes, nevis ķīmiju vai fiziku. Tiek apgalvots, ka šādā veidā jaunieši izvēlas vieglāko ceļu, kā iegūt augstāko izglītību. Tomēr jāšaubās, vai tas patiesi ir labākais studentu izvēles skaidrojums. Taisnība, vēl pavisam nesen medijos tika ziņots, ka Latvijas Universitātē vēl ir brīvas vietas Fizikas un matemātikas fakultātē, kas it kā apstiprina aizdomas, ka studenti neraujas apgūt šos sarežģītos priekšmetus.
Tomēr es šaubos, vai studijas Fizikas un matemātikas fakultātē ir grūtākas par, piemēram, medicīnas studijām RSU Medicīnas fakultātē, kura par studēt gribētāju trūkumu vismaz pagaidām nesūdzas. Varētu būt taisnība, ka atsevišķos gadījumos dažu humanitāro vai sociālo priekšmetu apguve mūsu valstī no studenta prasa mazāk piepūles nekā dabaszinātņu studēšana, tomēr tas nepieciešami neliecina par to, ka humanitārās disciplīnas ir vieglākas. Iemesls var būt meklējams arī kritērijos, kādus pasniedzēji un fakultātes izvirza studentiem, bet tas jau ir pavisam cits stāsts. Pie tam aizspriedumam pret humanitārajiem priekšmetiem, iespējams, ir arī zināms psiholoģisks pamats.
Šķiet, ka cilvēkiem ir diezgan viegli samierināties ar domu, ka viņi nezina kaut ko par Visuma uzbūvi vai sava organisma darbību, - galu galā, ja nezinu es, tad to zina kāds cits, un, ja man to vajadzēs uzzināt, tad es zinu, pie kā man vērsties. Bet pavisam citādi ir tad, ja esmu spiests sastapties ar savu aprobežotību un nespēju izkļūt no savas domāšanas lamatām vai pateikt, ko es domāju. Pats es varbūt to arī nepamanītu, bet, piemēram, Platona lasīšana var man uz to skaudri norādīt. Un tas, protams, ne vienmēr ir patīkami. Piemēram, Sokratu atēnieši notiesāja uz nāvi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
