Foto: EPA/LETA
62% filozofu ir ateisti, bet ateistu proporcija akadēmisko filozofu aprindās ir krietni lielāka (patiesībā gandrīz divreiz). (Ateisms, manuprāt, ir uzskats, ka nepastāv tāda persona kā teistisko reliģiju Dievs.)

Vai filozofi zina ko tādu, ko citi akadēmisko aprindu pārstāvji nezina? Kas tas varētu būt? Filozofiem (atšķirībā no citu jomu pārstāvjiem) ir bieži jāpievēršas teisma argumentiem, t.i., argumentiem par Dieva eksistenci. Mans minējums ir tāds, ka vairākums filozofu šos argumentus uzskata par aplamiem. [..] Šo argumentu kļūdas (ja tās patiešām ir kļūdas) var būt labs pamats agnosticismam, nevis ateismam." Alvins Plantinga intervijā Gērijam Gatingam.

Plantinga un viņa intervētājs Gērijs Gatings atsaucas uz aptauju, ko 2009. gada nogalē veica Deivids Čalmerss un Deivids Buržē (ar aptaujas rezultātiem un analīzi var iepazīties šeit)

Pētījumā tika aptaujāti 1972 filozofi, kas strādā vadošajās filozofijas fakultātēs ASV, Lielbritānijā un Eiropā. Filozofiem tika uzdoti jautājumi par nostādnēm dažādās filozofijas jomās, cita starpā - arī par ticību Dievam.

Rezultāti rāda, ka 14,6% filozofu sevi uzskata par teistiem (10,6% ir par to pārliecināti, bet 4% sliecas par sevi tā domāt), 72,8% sevi uzskata par ateistiem (par to ir pārliecināti 61,9% aptaujāto, bet 11% sliecas uz šādu viedokli), bet 12% atbildējuši, ka šajā jautājumā viņiem nav noteikta viedokļa, t.i., viņi ir agnostiķi.

Vērts atzīmēt, ka lielākā daļa respondentu, kas sevi uzskata par teistiem, nodarbojas ar reliģijas filozofiju un jautājumā par gribas brīvības izpratni seko libertārisma pozīcijai, t.i., viņi uzskata, ka mūsu izvēle ir brīva no fiziskās pasaules determinisma.

Savukārt lielākā daļa ateistu ir naturālisti un uzskata, ka psihiskās norises ir izskaidrojamas ar fizisko norišu palīdzību. Šīs korelācijas nepārsteidz. Bet kā ar ateistu daudzumu - vai tiešām tas ir būtiski lielāks salīdzinājumā ar citu jomu zinātniekiem?

Jā un nē. Jau pirms kāda laika publicētajā Edvarda Larsona un Larija Vitema pētījumā 45,3% ASV zinātnieku atzīst sevi par neticīgiem (iepretim 39,3% ticīgo), kas it kā atbilst Plantingas norādei, ka filozofu vidū ateistu ir gandrīz divas reizes vairāk. Tomēr minētie dati attiecas uz visiem ASV zinātniekiem.

Ja respondentu grupu sašaurina un aplūko tikai vadošo ASV zinātnieku viedokli (to zinātnieku viedokli, kas ir Nacionālās zinātņu akadēmijas biedri), tad izrādās, ka neticīgo proporcija krietni pieaug, proti, 72% vadošo ASV zinātnieku apgalvo, ka viņi Dievam netic (iepretim 7% ticīgo). Ja ņem vērā, ka Čalmersa un Buržē aptaujā piedalījās prestižāko filozofijas fakultāšu pētnieki un mācībspēki, tad 72% ateistu filozofu, iespējams, nepasaka neko būtisku par akadēmisko filozofiju, bet drīzāk iezīmē kopēju tendenci akadēmiskajā vidē.

Protams, šāda veida aptaujās vienmēr ir jārēķinās ar lomu, kādu spēlē jautājuma uzdošanas veids, kas zināmā mērā arī nosaka, kā aptaujātie saprot jautājumā lietotos terminus. Plantingas iebilde, ka cilvēkam, kurš noraida argumentus par Dieva esamību, nav pamata no tā secināt, ka Dieva nav, vienā ziņā šķiet pamatota.

Ja no apgalvojuma, ka nav nekādu argumentu par citplanētiešu eksistenci, es izsecinu, ka citplanētiešu nav, tad man var pārmest, ka esmu pieļāvis argumentācijas kļūdu, jo esmu pamatojies nezināmajā.

Jāpiebilst, ka tieši to pašu kļūdu es pieļautu arī tad, ja no apgalvojuma, ka nav nekādu argumentu pret citplanētiešu eksistenci, es secinātu, ka citplanētieši eksistē. Abos gadījumos man ir tiesības apgalvot tikai to, ka es nezinu, proti, jautājumā par citplanētiešu eksistenci esmu agnostiķis. Tikai jāņem arī vērā, ka līdzīgi apsvērumi attieksies arī uz teistu - viņam būs tiesības apgalvot, ka Dievs eksistē, tikai tad, ja šis uzskats ir labi pamatots.

Turklāt visi gadījumi nav vienādi. Čalmersa un Buržē aptaujā termini definēti netika, un filozofiem bija jāizvēlas viens no trijiem variantiem, kas vislabāk raksturo viņu nostāju, - "teists", "ateists" vai "neesmu izšķīries = agnostiķis". Bet ko nozīmē būt, piemēram, ateistam iepretim tādam, kas nav izšķīries jeb ir agnostiķis? Pieņemsim, ka es esmu domājis par citplanētiešu eksistenci un nevaru izšķirties, vai tie pastāv vai nepastāv. No vienas puses, šķiet, ka, ņemot vērā Visuma lielos apmērus, citu dzīvu būtņu pastāvēšanu izslēgt nevar. No otras - mums nav nekādu liecību par šādu būtņu eksistenci.

Tātad noliegt šo būtņu pastāvēšanu es nevaru, bet nav arī pamata teikt, ka tādas eksistē. Līdz ar to varētu teikt, ka šajā jautājumā es esmu agnostiķis. Bet tagad paskatīsimies citu gadījumu. Iedomāsimies, ka man kāds vaicā, vai es piekrītu, ka sēnes ir citplanētiešu spiegi? Es varētu teikt, ka tās ir blēņas, tomēr - vai es varu pierādīt, ka tā nav? Šķiet, ka nevaru. Bet vai tas nozīmē, ka man galu galā ir jāatzīst, ka arī šajā gadījumā esmu agnostiķis? Domāju, ka ne. Bet kā šis gadījums atšķiras no iepriekšējā?

Daži jautājumi (ņemot vērā mūsu uzskatu kopumu) mums var šķist visnotaļ parasti un iespējami, savukārt citi - neparasti un ekstravaganti. Daudzas iespējas mēs parasti pat neapsveram tā iemesla dēļ, ka uz visu citu mūsu uzskatu fona tās nekvalificējas kā iespējas, kas varētu īstenoties, tās kaut kādā ziņā mums nav dzīvas, mēs par tām neesam domājuši. Var teikt, ka lielāko daļu cilvēku nenodarbina jautājums par Zeva eksistenci. Vai viņiem ir pamats teikt, ka viņi ir azevisti? Jā. Bet vai viņiem ir argumenti pret Zeva eksistenci? Noteikti nav.

Pretējā gadījumā mēs būtu spiesti atzīt, ka mums ir pamats kaut ko noliegt tikai tad, ja mūsu rīcībā ir spēcīgi argumenti. Tātad dažādos gadījumus atšķirīgus padarīs atbildētāja sākotnējā nostāja - ja es neuzlūkoju Zeva eksistenci par iespējamu, tad tas mani nepadara par agnostiķi. Savukārt, ja kāds nāktu klajā ar apgalvojumu, ka Zevs eksistē, tad šī apgalvojuma patiesums būtu jāizšķir, nevis vadoties pēc tā, vai mēs varam pierādīt pretējo, bet gan pēc tā, vai to var pamatot ar evidenci.

Tādā gadījumā aptaujāto filozofu atbildes mēs varam uzlūkot vismaz divos atšķirīgos veidos. Vienu jau iezīmēja Plantinga, proti, iespējams, ka filozofiem ir zināms kas tāds, ko nezina Plantinga, - spēcīgi argumenti, kas pamato uzskatu, ka Dieva nav. Tomēr ir arī cita iespēja - akadēmiskajiem filozofiem, kas uzskata sevi par ateistiem, teismam nav reālas iespējamības. Šādā gadījumā, citējot amerikāņu komiķi Bilu Māru, ateisms ir nostāja tādā pašā mērā, kādā atturēšanās ir seksa poza.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!