Foto: LETA
Cilvēks labumus var gūt radot tos pats vai arī pārdalot sev par labu citu radītos labumus. Protams, pārdalot pie labumiem var tikt ātrāk un vairāk – ja vien pie pārdales esi spēcīgāks vai izmanīgāks par citiem. Tā sāka veidoties valstis un to savienības. Cilvēcei attīstoties, radās aizvien jauni un smalkāki mehānismi un iespējas, kā īstenot šo labumu pārdali. Agrāk to bija parasts īstenot caur kariem un kolonizāciju. Tas bija rupji, un līdz ar to šāds pārdales process nesa arī "lielus mīnusus" priekš pārdalītāja - tas bija resursu ietilpīgs un šāda pārdales sistēma strādāja ar lieliem "zudumiem", salīdzinoši lielās pretestības dēļ, gan pašas pārdales sistēmas ietvaros, gan ārpus tās – lai spētu to nosargāt no citiem pārdalīt gribētājiem. Tāpēc pārdales sistēmas uzturēšanai tika meklēti smalkāki labuma pārdales veidi, kurus varētu īstenot ar mazāku pretestību. Piemēram, izveidojot dažāda veida savienības, kuru ietvaros jau "labprātīgi" būtu noteikti un īstenoti pārdales mehānismi, kurus visi "labprātīgi" pieņem un aizstāv. Mums šādi piemēri ir labi zināmi un izbaudīti pašiem uz savas ādas.

Cilvēka egoisms ir nemainīga vērtība. Ir naivi domāt, ka visaptverošais tehnoloģiju progress izmaina cilvēka būtību -pasaule kļūst smalkāka savās ārējās izpausmēs, un mums labpatīkas to uztvert kā civilizācijas attīstību, cilvēka izaugsmi un tā esības principu maiņu, lai gan būtībā nekas jau nav mainījies un joprojām dominē un visu virza tas pats egoistiskais pašlabuma princips. Tikai īstenots tas tiek smalkāk – to, ko agrāk panāca ar kariem un kolonizāciju, tagad var paveikt, izmantojot finanšu sistēmu un likumdošanu, izveidoto labumu pārdales mehānismu nostiprinot ar atbilstošu vienošanos un līgumiem, bet karus atstājot kā galēju pārdales veidu, ja savādāk nevar iegūt vēlamo rezultātu.

Pie esošā civilizācijas attīstības līmeņa šis labumu pārdales process tiek īstenots caur visaptverošu globalizāciju.

Ir tie, kas spēj to redzēt, saprot un izmanto sev par labu, un ir tie, kuri naivi tic šai spēlei un pieņem to kā "īstu monētu", kā vērtību, par kuru ir jātirgojas un jāpārdodas. Nez, pie kuriem cenšamies piederēt mēs?...

Kādēļ mūsu valsts stūrmaņi ar putām uz lūpām nopūlas runāt par draudiem, kas nāk no "krievu tankiem", bet pat ar pušplēstu vārdu izvairās runāt par tiem draudiem mūsu valsts nākotnei un drošībai, kas veidojas no pašu radītās un gādīgi lolotās situācijas finanšu sistēmā – Latvijas nozīmīgo atkarību no Skandināvu bankām? Vai tiešām viņi ir tik naivi un gatavi bezatbildīgi paļauties, ka šo banku īstenotā politika vienmēr sakritīs ar mūsu interesēm? Šie draudi ir daudz reālāki par tankiem un šīs labumu pārdales sistēmas rezultātus mēs jau izjūtam uz savas ādas - gan mājsaimniecību, gan visas tautsaimniecības līmenī, turklāt tik ļoti, ka daudzi tādēļ ir bijuši spiesti pamest šo valsti.

Lai cik neadekvāts vai nesaprotams kādam liktos notiekošais Krievijā, cik gan nozombētam vai atrautam no esošās realitātes ir jābūt tam, kurš pilnā nopietnībā proponē "krievu tanku" uzbrukumu teritorijai, kas pieder ES un NATO dalībvalstij – nu, kāda gan no tā rezultātā sanāktu Krievijai iegūtā "kopējā labumu bilance", pat ja Krievija to spētu īstenot? Tādēļ, cik reāli ir draudi mums tagad zaudēt kaut vienu kvadrātmetru savas zemes, kaut vienu cilvēku dēļ "krievu tankiem", salīdzinot ar tiem draudiem, kurus mēs piedzīvojam jau tagad - reāli zaudējot simtiem tūkstošiem hektāru savas zemes, simtiem tūkstošiem cilvēku pametot šo valsti, kas lielā mērā ir šīs "mūsu stūrmaņu" izveidotās sistēmas rezultāts – kad valstij nav adekvāta instrumenta, ar kuru finansēt un īstenot tai nepieciešamās attīstības iespējas, cilvēkiem nepieciešamo labumu radīšanu. Rezultātā mums nekam nav naudas, un tā turpinot – nebūs arī cilvēku.

Neskatoties uz to, valdība no sabiedrības slēgtā sēdē izlēma par LHZB, vienīgās valsts bankas, likvidēšanu – infrastruktūru, ar kuras palīdzību valsts varētu sev piesaistīt un apkalpot nozīmīgus finanšu līdzekļus savai attīstībai. Un tas viss notiek laikā, kad kopš 2009. gada komercbankas ir aizpumpējušas projām no mūsu rūpniecības sektora apmēram miljardu eiro.

Veidojot šī gada budžetu, valdība noraidīja kā neiespējamu priekšlikumu novirzīt tālākai budžeta deficīta samazināšanai paredzētos 60 miljonus latu attīstības bankas izveidei, ieguldot tos pamatkapitālā un tādejādi dodot sev iespēju piesaistīt vismaz pusmiljardu valsts attīstībai. (Lai radītu iespēju mazināt deficītu caur tautsaimniecības attīstību, nevis cenšoties to uzreiz truli apgriezt).

Toties mudīgi tika atrasti 25 miljoni, lai varētu īstenot Skandināvu bankām izdevīgo LHZB komercdaļas saplosīšanu un izpārdošanu. Tāpat kā tagad 47 miljoni, lai segtu "Liepājas metalurga" uzņemtās saistības. Un kur šeit bija iespējamo draudu izvērtējums un tam atbilstoši veiktie mājas darbi?...

Un priekšā mums ir jau jauna bankas epopeja – Skandināvu bankas drīz būs sagremojušas nokamptos LHZB kumosus, un laiks būs ķerties pie "Citadeles" bankas. Valdība jau ir publiski paziņojusi, ka gada laikā valsts centīsies atbrīvoties no tās. Ja tiks likvidēta LHZB un pārdota vai likvidēta "Citadele", Latvijai vairs nebūs nevienas bankas, kuru tā varētu izmantot kā instrumentu savas attīstības veidošanai, un tā būs atkarīga no Skandināvu bankām.

Iespējams, ka apzinoties šos draudus, vieni no valdības partneriem, Nacionālā apvienība, kurai tā patīk runāt par Latvijas nacionālajām interesēm, ir paziņojusi, ka tā iebilst pret "Citadeles" pārdošanu. Bet, iespējams, ka tas viss ir tikai kārtējā NA spēle, lai nodemonstrētu vēlētājiem savu nacionālo stāju, jo grūti ir noticēt, ka NA nav lietas kursā par tiem solījumiem, ko Briselei ir devusi Latvijas valdība, cieši apņemoties pārdot valstij piederošo "Citadeles" daļu, lai nekropļotu konkurenci citiem spēlētājiem Latvijas tirgū (Skandināvu bankām). Tāpēc tas vairāk izskatās pēc kārtējās koalīcijas partneru saspēles – kad vieniem atkal ļaus notēlot savu lomu, kuru no tiem gaida viņu vēlētāji, lai pēc tam jau kā pēc ierasta scenārija - vispirms secinātu, ka nav jau vairs Latvijai nemaz tādas iespējas, un tāpēc vienīgais, kas mums atliek, paklausīgi pildīt to, ko valdība kādam ir apsolījusies izdarīt.
Ja tas tā nav, un NA tik tiešām rūp Latvijas tālākais liktenis un iespēja pašiem veidot savu nākotni, kur savai bankai kā finanšu instrumentam būtu ļoti liela nozīme - to joprojām var īstenot! Jo, lai gan valstij piederošā "Citadeles" daļa ir jāpārdod, šo pārdošanas procesu var īstenot tā, lai bankas kontrolpakete paliktu Latvijas rīcībā – piemēram, to iegādājoties valsts uzņēmumiem, kas savas dividendes ieskaita nevis pa taisno budžetā, bet gan izpērkot valsts daļu "Citadelē". Iespējams, tā var būt pensiju fondu nauda, arī sabiedrībai un mūsu uzņēmumiem var dot iespēju piedalīties tajā - pārdodot daļu "Citadeles" akciju publiskā piedāvājumā caur biržu. Viss atkarīgs no tā, cik prasmīgi un ar kādu bankas nākotnes vīziju tiks sagatavota pārdošana.

Esošais bankas menedžments ir pierādījis, ka pat apstākļos, kad bankai ir uzlikti nozīmīgi darbības ierobežojumi (kamēr valsts ir tās akcionārs) – tā spēj sekmīgi darboties un augt, tādēļ visnotaļ droši var apgalvot, ka saglabājot profesionālu un patriotiski orientētu bankas menedžmentu, Latvija var iegūt nozīmīgu instrumentu, kas ir spējīgs īstenot Latvijas nacionālajām interesēm atbilstošu kreditēšanas un līdzekļu piesaistes politiku. Šajā bankā savus līdzekļus varētu turēt un apkalpoties valsts un pašvaldības iestādes un uzņēmumi, tādejādi nodrošinot tādu bankas izaugsmi, kur jau tuvākajos gados tā kļūtu par nopietnu konkurentu skandināvu bankām, jūtami izmainot tirgus sadalījumu un nosacījumus Latvijas finanšu tirgū, par ko gandarīti būsim mēs visi un, pirmkārt, mūsu ražotāji. Skandināvu bankām tā, protams, ir ļoti nepatīkama perspektīva, ko tās centīsies nepieļaut, visdrīzāk atkal izmantojot savas lobija iespējas uz valdību.

Tuvojas Saeimas vēlēšanas, nav jābūt gaišreģim, lai paredzētu, ka atkal tiks piesaukti "krievu tanki", lai, biedējot ar tiem un braukājot pa latviešu tautas sāpīgākajām brūcēm, kāds varētu pierādīt un pamatot savu nīkulīgo atrašanos pie varas, un visu to, kas tiek darīts ar mūsu valsti, kā tiek pārdalīti mūsu radītie labumi.

Tā būs kārtējā iespēja aizdomāties mums visiem – kas tad īsti notiekas un no kādiem draudiem mums visvairāk vajadzētu piesargāties, un izvēlēties – vai joprojām ļaujamies šai centīgi piekoptajai nīkuļu domāšanai, ka paši neko nespējam un varam būt tikai par piedevu citu spēlēs, vai arī uzdrošināmies kļūt par tiem, kuri spējīgi vest savu spēli un gūt no tās labumu - Singapūra, Izraēla, Somija ir uzskatāms piemērs tam, ka nav jābūt lieliem un vareniem, bet gan gudriem un uzņēmīgiem, lai spētu to izdarīt. Mēs līdz šim esam izvēlējušies rīkoties tieši pretēji – bada maizē pamestā zinātne un haoss izglītības sistēmā ir tam uzskatāms apliecinājums. Varbūt tomēr ir vērts beidzot pamēģināt savādāk? Neticība sev - tas ir vislielākais no visiem mūsu draudiem…

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!