Foto: LETA
Televīzijas nozīme 21.gadsimtā nav mazinājusies, un, kamēr TV spēs veidot aizraujošu saturu, skatītāji paliks pie ekrāniem, – Pasaules televīzijas dienai (21.novembris) veltītā video saka Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Anda Rožukalne. Tiesa, ir mainījušies TV skatīšanās paradumi (sižeti un raidījumi, nevis kanāli), mainās cilvēku iesaistes līmenis TV satura tapšanā (dalība šovos, arī ziņu veidošanā), mainās TV kā medija uztvere sabiedrībā, taču būtu pāragri teikt, ka televīzija kā medijs būtu zaudējusi, piemēram, internetam. Jo tai ir parādījušās citas attīstības iespējas.

No teju vai maģiskās, ikdienas cilvēkam neaizsniedzamās augstceltnes, kas "no centra" reiz vēstīja par norisēm valstī, TV pārtop par atvērtu un pieejamu mediju, kur gandrīz ikviens var nokļūt otrpus ekrānam. Tie ir arī nišas un nelieli reģionālie kanāli, kas veido saturu tuvu savam skatītājam par jautājumiem, kas interesē, satrauc tieši viņu.

Saturiski bagātīgs un saistošs, tehnoloģiski profesionāli sagatavots reģionālo TV ziņu piedāvājums, kas tapis neatkarīgi no kāda finansētāja ietekmes - ir mērķis, uz ko būtu jāorientējas reģionālo televīziju tirgū. Ceļā uz šo mērķi "mazajām" televīzijām ir jāstiprina pārliecība par savu varēšanu, jāatraisa producentu, žurnālistu, operatoru radošums, jādomā arī par finansējuma dažādošanu.

Paredzot salīdzinoši nelielu finansējumu reģionālajām televīzijām (244 tūkstoši eiro gadā novadu ziņu tapšanai no visas valsts), Latvija ir spērusi pirmo soli virzienā, ko jau gadiem ilgi attīsta virkne Eiropas valstu - vietējās ziņas vietējiem cilvēkiem veido vietējo specifiku vislabāk pārzinoši elektroniskie mediji. Mūsu valsts specifiskā ģeopolitiskā situācija padara šo par īpaši aktuālu jautājumu arī no sabiedrības integrācijas, iesaistes un drošības viedokļa.

Esmu bijis un esmu reģionālo TV aizstāvis, jo uzskatu, ka šo televīziju un producentu grupu veidotie stāsti ir ne tikai nozīmīgs informācijas avots reģionu ļaudīm, bet arī unikāls kultūrvēsturiskais mantojums. Par to nesen pārliecinājos, iepazīstot unikālus, pagaidām vēl nesistematizētus video materiālus, ko veidojušas reģionālās un vietējās televīzijas, kā arī producentu grupas. 90.-o gadu vidū Latvijā kopumā bija 26 šādas televīzijas, tagad atlikusi aptuveni puse. Ir skaidrs, ka katrai pilsētai nav vajadzīga un nebūs sava televīzija, taču vismaz dažiem spēlētājiem katrā no Latvijas reģioniem būtu jāsaglabājas.

Reģionālo televīziju seminārā, kas notika novembra nogalē, pieredzējuši TV nozares eksperti varēja novērtēt piecu reģionālo TV (Kurzemes televīzija, Latgales reģionālā televīzija, Vidusdaugavas televīzija, Vidzemes televīzija un TV Kurzeme) veidotos sižetus par aktualitātēm katrā Latvijas reģionā. Tie bija no mākslinieciskās kvalitātes, žurnālistu un operatoru profesionalitātes viedokļa raugoties ļoti atšķirīgi sižeti. Un tā nav tikai finanšu problēma vien. Ir jūtama sava veida rutīna attieksmē pret ziņu sižetu veidošanu, kas izriet gan no stingra LTV un producentu "rāmja" tam, kā sižetiem jāizskatās (LTV kopā ar NEPLP ir reģionālā satura pasūtītājs).

Šis rāmis ir nepieciešams vienota kvalitātes standarta noturēšanai, taču pārlieku strikta pieeja var nogalināt radošumu un katra Latvijas novada unikālo specifiku, kas ir liela mūsu vērtība. Citiem vārdiem, sižetiem no Liepājas ir jāsaglabā kurzemnieku, bet no Rēzeknes - latgaliešu skatījums un izteiksmes maniere.

Mums ir viens pēdējo gadu veiksmes stāsts Re: TV, kas spējis izveidot platformu vairāku reģionālo televīziju un producentu grupu apvienošanai. Nu būtu jāsper nākamais solis. Lai, piemēram, Varakļānu iedzīvotājam vēstītu tieši par šajā Latgales pusē notiekošo, būtu nepieciešams diferencēt katrā reģionā redzamo ziņu un raidījumu saturu. Šādā modelī viens producents apvieno reģionālo TV saturu vienā platformā, nodrošinot tā kvalitāti un mārketingu, un daudzi satura piegādātāji, kuri ražo sižetus, raidījumus veido prioritāri sava reģiona skatītājam, un tad arī pārējai Latvijas auditorijai, ja notikums ir gana būtisks.

Šim mērķim būtu nepieciešams papildu finansējums, lai sabiedriskā pasūtījuma ietvaros varētu veidot t.s. "dzīvās studijas" raidījumus zemes apraidē Kurzemē, Latgalē, Vidzemē, Zemgalē. Ja parādītos iespēja veikt vietējā satura "iepirkumu", nelielās televīzijas spētu celt savu profesionalitāti un mazināt atkarību no viena vai dažiem finanšu avotiem, kuri nereti ir tendēti ietekmēt saturu.

Ceru, ka reģionālo TV satura stiprināšana tiks sadzirdēta Kultūras ministrijā, kas strādā pie mediju tirgus attīstības jautājumiem, bet citas valsts iestādes spēs atteikties no individuāli veidotajiem satura "iepirkumiem", lai sabiedriskais pasūtījums taptu pēc vienotiem principiem un tiktu profesionāli vērtēta arī tā izpilde.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!