Iveta Ķelle: Strausa politika tikumības mērcē  (324)

Steigā ieviestās likuma izmaiņas izklausās pēc strausa politikas paraugstundas, kad sabiedrībā aktuālu problēmu risināšana tiek uzgrūsta izglītības iestādēm, nepadomājot par sekām un lēmumu ieviešanu dzīvē. Galvenais, lai skan labi! Kurš gan no mums, vecākiem, ir pret tikumīgu bērnu audzināšanu? Politika, kuras propagandas efekts bija nozīmīgāks nekā reāli sasniedzamais rezultāts, mūsu valstī bija aktuāla pirms vairākām desmitgadēm, Latvijai esot PSRS sastāvā. Kā Maskava teica, tā darījām, neraugoties uz lēmumu absurdumu. Galvenais, lai būtu ievilkts ķeksītis, ka darbiņš padarīts.

Pirmkārt, ir jāsaprot, ka tikumībai un tikumiskajai audzināšanai nav vienotas definīcijas vai izpratnes, kas varētu radīt problēmas, interpretējot un ieviešot šos grozījumus dzīvē. Otrkārt, nespēju iedomāties, kā jaunieviestās likuma normas saskaņot ar reālo dzīvi. Proti, skolā ir iespējams stāstīt par ideālo pasauli, kurā visi pāri dzīvo ilgi un laimīgi, nepastāv tādas sabiedrībā aktuālas problēmas kā pusaudžu pašnāvības, pāragras grūtniecības, saslimšanas ar seksuāli transmisīvajām slimībām. Tāpat iespējams no skolu bibliotēku plauktiem izravēt tās grāmatas un mācību līdzekļus, kas nav tīkami šīs likumdošanas iniciatīvas autoriem. Taču dzīves realitāte ir pavisam citāda. Kamēr skolotāji skolā stāstīs par tikumīgu dzīvesveidu, jauniešu elki, popzvaigznes un sabiedrības dāmas sociālajos tīklos un masu medijos vēstīs par sev aktuālām lietām. "Zālītes" pīpēšana, alkohols, biežas partneru maiņas, "izkāpšana no skapja" - šie stāsti dzeltenās preses slejās un sociālajos medijos atkārtojas gadu no gada, mainās tikai aktieri. Interesanti, kas ietekmēs jauniešu viedokli vairāk - no reālās dzīves attālinātas patiesības vai internets un masu mediji?

Likuma grozījumu saikne ar Krieviju

Ne velti pieminēju Maskavu. Viens no argumentiem, kāpēc nepieciešama informācijas ierobežošana un mācību satura kontrole, ir rūpes par bērnu un jauniešu tikumisko attīstību un audzināšanu. Tikumiska attīstība un bērnu audzināšana ir bijis viens no padomju režīma izglītības sistēmai raksturīgajiem elementiem, tas joprojām ir arī viens no Krievijas politiskās propagandas elementiem. Līdzīga satura likums, kura nosaukums -"Par bērnu aizsardzību no informācijas, kas ir kaitīga to veselībai un attīstībai" (krievu val. - "О защите детей от информации, причиняющей вред их здоровью и развитию"), mūsu Austrumu kaimiņzemē ir pieņemts jau 2010. gadā. Analizējot Krievijā pieņemto likumu un mūsu valsts izglītības likuma grozījumu normas, ir saskatāma saikne. Tā ir redzama arī politiskajā procesā, proti, likumprojektu iesniedza un virzīja politisko partiju apvienības "Saskaņas Centrs" deputāte Jūlija Stepaņeko.

Kāpēc deputāti mainīja viedokli?

Svarīgi ir atzīmēt, ka Izglītības likumā iesniegtos grozījumus, kas ierobežotu informācijas pieejamību skolās, Saeimas deputāti noraidīja otrajā lasījumā. Arī Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija deputātes J.Stepaņeko trešajam lasījumam iesniegtos priekšlikumus apsprieda un neatbalstīja. Par spīti tam, Saeimas deputāti par informācijas ierobežošanu skolās nobalsoja kārtējā plenārsēdē. Analizējot situāciju, redzams, ka pozitīvs parlamenta balsojums bija iespējams, pateicoties savu viedokli mainījušo Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) deputātu atbalstam.

Ko paredz apšaubāmie likuma grozījumi?

Izglītības likuma grozījumi paredz, ka turpmāk izglītības iestādēm, izņemot augstskolas, būs jāaizsargā izglītojamie no tādas informācijas un metodēm izglītības un audzināšanas procesā, kas neatbilst izglītojamā tikumiskās attīstības nodrošināšanai. To īstenos skolu padomes, kurām tiek piešķirtas tiesības lemt par mācību un audzināšanas procesā izmantojamo metožu un informācijas, tajā skaitā mācību līdzekļu un materiālu, atbilstību bērnu un jauniešu tikumiskai attīstībai. Uzliekot skolu padomēm par pienākumu rūpēties par mācību materiālu tikumību, tiek apdraudēta valsts nodrošinātās izglītības kvalitāte, jo par izglītības saturu līdz šim rūpējās izglītības un citu nozaru profesionāļi, konsultējoties ar vecāku un citām nevalstiskajām organizācijām. Šeit minētie likuma grozījumi būtiski maina līdzšinējo sistēmu, jo skolu padomju locekļi ir cilvēki bez zināšanām pedagoģijā un citās zinātņu nozarēs, proti, bērnu vecāki, bērni un skolu tehniskie darbinieki. Nav jābūt gaišreģei, lai saprastu, ka likumā paredzētie noteikumi un tikumības jēdziena plašās interpretācijas iespējas radīs daudz nesaskaņu skolu vidē un plašākā sabiedrībā.

Nobeigumā vēlos uzsvērt, ka likuma grozījumi rada nozīmīgi cenzūras un pašcenzūras risku, tādējādi ierobežojot mūsu nākamās paaudzes tiesības uz izglītību, veselību un vārda brīvību. Šīs cilvēktiesības ir nozīmīgas gan katram Latvijas iedzīvotājam, gan arī Latvijas valsts pastāvēšanai un attīstībai. Ar izglītības likuma grozījumu pieņemšanu Saeima ir radījusi būtisku risku minēto cilvēktiesību īstenošanas jomā. Tāpēc Izglītības likuma grozījumi ir jāuzskata par apdraudējumu Latvijas kā demokrātiskas valsts attīstībai un drošībai ilgtermiņā. Bet varbūt tāds ir arī grozījumu autoru mērķis?