Jautāju, kas tad tāds īpaši speciāls notiek Denveras Jaunajā gadā, un pēc īsas pauzes šoferis paziņoja, ka Denverā salūts tiekot šauts divas reizes – deviņos un pusnaktī. Un deviņos nevis tāpēc, ka daudzi gribētu sagaidīt jaungadu pēc Karakasas laika, bet tāpēc, lai bērni varētu izpriecāties par salūtu un nemocīties, gaidot pusnakti.

Skola Denverā ir uzmanību paģēroša. Ja tiek nokavēta kaut viena mācību stunda, nekavējoties saņemu zvanu, un robots sievietes balsī paziņo, ka tāds un tāds skolnieks nav bijis stundā bez attaisnojoša iemesla. Arī špikot un nodarboties ar plaģiātismu skolniekiem īsti prātā nenāk - ja noķer, tad izlidina no skolas, bet galvenais jau laikam ir tas, ka uzdotie apjomi ir izpildāmi un skolotāji tiek cienīti un respektēti.

Pirms dažiem gadiem piedalījos Iespējamās misijas stundā vienā Latvijas mazpilsētas skolā. Toreiz mani pārsteidza, ka skolas mācību pārzine vaicāja, vai citi skolotāji drīkst sēdēt manā stundā un klausīties, ko es tur stāstīšu. Parasti skolotāji negribot, lai kāds klausās. Vai nu mazvērtības kompleksi, vai nav pieņemts, vai arī kaunīgums.

Tad atcerējos, ka pirms gadiem desmit piedalījos nedēļu garā Harvardas universitātes seminārā par uzņēmējdarbības mācību priekšmeta mācīšanas metodiku MBA studentiem. Un viņu pasniedzēji (kuri mazliet atgādināja rokzvaigznes) izpildīja parauglekcijas un stāstīja, kā viņi māca. Katra viņu auditorija bija aprīkota ar ierakstu aparatūru un visas lekcijas tika filmētas. Tā bija pilnīgi pašsaprotama prakse jau 2007. gadā. Šodien, protams, katru mācību stundu varētu pārraidīt Facebook kanālā, vispār bez kādiem papildu izdevumiem. Daudzi teiks, ka bērni ir dažādi un arī vecāki ir dažādi un, ja visi varēs apskatīties un noklausīties, tad skolas un skolotāji nevarēs atkauties no īpatnējiem vecākiem, kuri kaut ko vēstīs un sludinās un protestēs, kas un kā viņu bērniem tiek mācīts.

Vai arī pretēji – visi ieraudzīs, cik švaks līmenis valda klasēs. Arī Latvijas Ministru kabineta sēdes kādreiz tika translētas internetā, un vai tad tas ko daudz mainīja?

Cilvēki Amerikā tiek vērtēti daudz nesaudzīgāk, un no viņiem tiek prasīts profesionāls sniegums. Gan skolotāji skolā, gan apkalpojošais personāls restorānos, gan tie paši taksisti. Visiem ir asinīs būt laipniem un pieklājīgiem. Pavaicāt, kā klājas, vai nevajag kaut ko palīdzēt un novēlēt labu dienu. Protams, ne vienmēr un visur. Piemēram, valsts iestādēs serviss parasti ir draņķīgs, ilgi jāgaida rindās, klerki nelaipni, informācija ne pārāk labi sagatavota, bet tā jau ir gandrīz visur, kur valda bezpersoniskā valsts. Pilsētās, jo nabadzīgāka vide, jo serviss štruntīgāks un apkārtne nedrošāka.

Tajā pašā laikā cilvēki ASV izvairās vērtēt citu izskatu, uzskatus vai dzīvesveidu. Un būt bagātam skaitās labi. Reti tiek teikts, ka tas un tas jau ir sazadzies un tas jau skaidrs, no kurienes tā bagātība. Jo bagāti cilvēki var palīdzēt pārējiem kaut ko iemācīt un izmainīt. Tādēļ novēlu, lai Latvijai būtu daudz vairāk bagātu cilvēku un mēs vērtētu nevis cilvēkus, bet gan viņu profesionālos sniegumus.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit.