Tajā laikā man bija draugi un paziņas Igaunijā, bija arī tādi, kuri nodarbojās ar privāto ieguldījumu pārvaldīšanu. Visiem zināms, ka igauņi ir daudz gudrāki un godīgāki par latviešiem. Tādēļ izdomāju, ka visu lieko piķi iedošu viņiem pārvaldīt. Profesionāļi galu galā vienmēr zinās, kur izdevīgāk ieguldīt, kamēr tādam slaistam kā man nekad nebūs pacietības sekot globālajiem procesiem un ar vanaga ātrumu un lapsas gudrību pārbīdīt savus iekrājumiņus pašās pelnošākajās nozarēs.
Domāts – darīts. Tā es savu uzkrājumu uzticēju Peteram, un viņš ķērās klāt pie ieguldīšanas drusku riskantajās, bet lielu "upside" sološajās Austrumeiropas akcijās. Pēc pāris gadu intensīvas rosīšanās, kad ieguldījuma vērtība pieauga par saviem procentiem piecpadsmit, uznāca lielā krīze un viss nogāzās vismaz par 30%. Mana ieguldījuma vērtība attiecīgi bija zemāka nekā brīdī, kad es visu procesu iesāku.
Neko darīt – visiem labi zināms, ka pagātnes rādītāji nekādi negarantē nākotnes peļņu. Izņēmu naudu ārā.
Pēc pāris gadiem krīze izčabēja un Peters atkal bija plusos, bet tad jau no vilciena biju nolēcis. Mācība nākotnei.
Pirms mazliet vairāk nekā diviem gadiem es pārcēlos uz ASV. Nolēmu kādu gabaliņu ieguldīt tur – tā teikt, lai mazliet diversificētos un visas olas nestāvētu vienā groziņā. Kādā Denveras sporta kluba pasākumā mani nomakšķerēja jauks puisis vārdā Džo. Viņš strādājot "Northwestern Mutual", nenormāli labā un izdevīgā ieguldījumu fondā.
Puisis bija tik aktīvs pārdevējs, ka pat piedabūja mani atnākt uz šī kantora smuko 40. stāva biroju Denveras centrā, kur viņa labā uzvalkā un izbalinātā smaidā ģērbtais boss mani apbūra ar tabulām, grafikiem un citiem bezgala respektabliem pierādījumiem, ka gandrīz visa Amerika viņiem dod naudu un nepaiešot ne divdesmit gadi, kad viņu uzkrājošās apdrošināšanas, nodokļu atvieglotais produkts man nodrošinās laimīgas un pārtikušas vecumdienas. Tik iemaksā gadā kādus simt tūkstošus un bēdu nezināsi.
Visa tā labumu solīšana manī radīja zināmas aizdomas. Beigu beigās no apdrošinātājiem es aizmuku un nonācu pie savas ASV bankas privāto klientu grupas.
Tur man silti ieteica konservatīvu municipālo obligāciju fondu, kas arī esot brīvs no nodokļiem un likvīdi drošs ieguldījums. Man pat "piestiprinājās" baņķieris, kuram piezvanīt vai pie kura ienākt iedzert kafiju un aprunāties par investīciju klimatu un Trampa ekonomisko politiku.
Pagāja aptuveni divi gadi. Mana ieguldījuma vērtība šajā laika periodā samazinājās par aptuveni 1%. Nav tik traki kā ar igauņu draugu, bet vienalga, ja turētu naudu kontā, būtu par 1% vairāk.
Tad nu sēdēju un prātoju, ko darīt tālāk. Izpētīju – ja būtu nevis lēkājis, bet kopš 2006. gada vienkārši turējis naudu kaut vai lielajā ASV indeksā "S&P 500", ar visu krīzi būtu vidēji pelnījis savus astoņus procentus gadā bez vajadzības funktierēt vai ņemties ar gudriem pārvaldniekiem. Būtu ieguldījis tuvāk mājām "MSCI Europe" indeksā, vidējā peļņa būtu ap 4,5% gadā, arī neslikti. Katrā ziņā stipri labāk, nekā sanāca dzīvē.
Tā sagadījās, ka ap to pašu laiku brālis Normunds mani uzrunāja kā investoru piedalīties "Indexo" projektā. Arī "Indexo" iegulda pensiju kapitālu tieši tirgus indeksu fondos, ņemot par to uz pusi mazāku komisijas maksu nekā lielās bankas.
Izrādās, manis novērotais neesot vien sakritība, bet praksē pierādīts likums – ilgtermiņā apsteigt tirgus indeksus neizdodoties ne vien tādiem censoņiem kā man, bet pat lielākajai daļai profesionāļu.
Jāsaka, kā ir, neesmu finanšu eksperts un arī ekspertiem daudz neuzticos. Varbūt tieši tādēļ mani šī ideja uzrunāja. Nevis kāds sola brīnumainu peļņu, bet paņem nelielu komisiju, ieliek manu naudu indeksos un ļauj tirgum izlemt, kāds tad būs tas ienesīgums. Kad būs krīze, tad būs skaidrs, kāpēc esmu mīnusos. Kad tirgus kāps, pelnīšu kopā ar tirgu.
Katrā ziņā tas šķita labāk, nekā turpināt maksāt lielajām bankām komisijas naudu par pensiju pārvaldīšanu (cik saprotu, pērn tie bija 40 miljoni eiro).
Kopš iesaistījos "Indexo", sāku vairāk sekot finanšu runām arī ikdienā. ASV daudz runā un raksta par investoru Vorenu Bafetu, kuru te dēvē par Omahas orākulu. Izrādās, arī viņš nesen esot paziņojis, ka pēc savas nāves viņš ieteiktu savu mantojumu vienkārši ieguldīt indeksu fondos un turēt izmaksas pēc iespējas zemas.
Mūsdienās tiek daudz spekulēts, ka banku nozari gaida fundamentālas izmaiņas. Modernās tehnoloģijas var daudz lētāk un ērtāk paveikt darbu, ko pašreiz dara smukajos uzvalkos ietērptie, labi koptie, bet arī dārgie baņķieri. Tāpat kā internets līdz nepazīšanai ir pārvērtis mazumtirdzniecības un telekomunikāciju nozari, lielas pārmaiņas ir gaidāmas arī banku jomā. Šķiet, indeksu ieguldīšanas kustība ir daļa no šīm pārmaiņām.
Cits žanrs naudas pelnīšanā ir saistīts ar asimetrisko informāciju, t.i., kad kāds kādu informāciju uzzina pirmais un paspēj nospekulēt. Par šī žanra investīcijām nesen izlasīju interesantu grāmatiņu "Black Edge" – tas ir detalizēts stāsts par ne visai godīgiem ieguldījumu fondiem un par to, kā ASV darbojas finanšu nozares uzraudzība. Šāda lasāmviela tikai vairo nevēlēšanos uzticēties gudriem finansistiem.
Man pašam allaž ir bijis tā – ja naudu esmu ieguldījis privātā uzņēmumā, kur visus pazīstu un pats arī piedalos, tad parasti rezultāts ir bijis labs. Visos citos gadījumos pelnījuši ir līdzekļu pārvaldītāji. Tādēļ ideja izgriezt gudro finansistu pa vidu un ieguldīt tirgus indeksos šķiet ļoti simpātiska.
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit.