Šī nudien ir iespaidiem un notikumiem bagāta nedēļa! ASV Austrumkrastā turpina pieņemties spēkā viesuļvētra Metjū, un vairākiem miljoniem Floridas un Dienvidkarolīnas iedzīvotāju tiek silti ieteikts pamest mājokļus un ņemt kājas pār pleciem. Viesuļvētras, sniega vētras un zemestrīces ASV piemeklē gandrīz katru gadu un arī Kolorādo štats, kurā es mitinos, nav nekāds izņēmums.
Laiku pa laikam vietējā apziņošanas sistēma, nelabi pīkstēdama, mobilajā telefonā izmet lodziņā ierāmētus paziņojumus par viesuļvētras tuvošanos un iesaka tuvumā dzīvojošajiem slēpties patvertnēs. Patvertnes parasti ir izvietotas tualetēs, jo amerikāņi savas mājas paraduši būvēt no papīra, un tad nu mazmājiņa ir visdrošāk nostiprinātā telpa.
Tagad es labāk saprotu, kāpēc Amerikā grāmata un filma "Oza pilsētas burvis" ir tik populāra; darbība taču sākas ar viesuli un kādas mazas meitenes aizpūšanu uz pasaku valstību.
Arī privātajā frontē nedēļa visai bagātīga. Viena no foršākajām izklaidēm Denveras apkaimē ir braukāšanās ar kalnu velosipēdiem. Trases šeit ir visdažādākās, sākot ar līdzenām un rāmām un beidzot ar stāvām, akmeņainām un stipri ekstrēmām. Šī ir atrakcija, kuru noteikti varu ieteikt mūsu štata viesiem. Braukšana ar kalnu divriteņiem ir kas tāds, ko Latvijā tik labi baudīt nevar, bet, kad vienreiz izmēģini, tad gribas braukt vēl un vēl. Vienīgi mana šīs nedēļas vizināšanās beidzās ar visai nepatīkamu kritienu, kā rezultātā celis ir stipri jēls un strutojošs. Šo rakstu nevis, lai pažēlotos, bet lai ieķeksētu karodziņu - kad pēc gadiem šo tekstu pārlasīšu, labāk šo nedēļu atcerēšos.
Par ASV politiku pat baidos kaut ko rakstīt, jo otrās prezidentu kandidātu debates plānotas šīs svētdienas pēcpusdienā, bet es blogu esmu iesācis rakstīt piektdienā. Tā ir laba atslodze no nemitīgas sēdēšanas Skype telekonferencēs vai vārīšanās pa telefonu angļu valodā. Esmu nonācis pat tik tālu, ka daļa sapņu rādās angliski. Tad nu šis blogs ir tāda kā nabas saite ar Latviju. Bet par politiku. Šodienas ziņās griežas kārtējā kompromātu porcija par to, ko Tramps savas karjeras laikā ir teicis par sievietēm, un Vikilīks kārtējo demokrātu e-pastu vēstuļu publiskojumi.
Amerikas un Krievijas nepārtrauktā attiecību pasliktināšanās, kas izpaužas gan militārās demonstrācijās, gan arī abpusējās verbālās caurejās.
Uz visa šī fona liekas, ka arī Latvijā nevienam nav garlaicīgi. Notikumi Jūrmalā, Jūļa atklāsmes un topošās grāmatas piesaukšana atdzīvina rāmo latvju purvu. Jau kādu laiku internetā un medijos tiek apspriests fakts, ka ārzemju investīcijas Latvijā esot samazinājušās trīs reizes un kā valdībai vajadzētu uz to reaģēt. Domāju, tas nav nekāds īpašais brīnums. Jebkurš investors iegulda, jo grib nopelnīt. Pie tam iegulda vietās, kur var cerēt nopelnīt vairāk, bet risks pazaudēt ir mazāks.
Ģeopolitiskais risks pēdējo gadu laikā ir pieaudzis – Krievijas rīcība ir agresīva, Eiropas Savienība kļuvusi vājāka un ASV vēlēšanu iznākums nav skaidrs. Juku laikos cilvēki nesteidzas ieguldīt savu naudu ilgos projektos. Pērk zeltu vai gluži pretēji – notriec naudu šodien. Piemēram, The Economist ziņo, ka luksusa jahtu nozarē esot liels uzplaukums.
Esmu diezgan drošs, ka ārzemju investīcijas apmēram tādā pašā apjomā ir samazinājušās arī Lietuvā un Igaunijā, jo risks ir pieaudzis un citur pelnīt drošāk, tāpēc pārlieku pārmest mūsu valdībai laikam nebūtu pamats.
Protams, ir vairākas lietas, kuras var darīt, lai investīcijas palielinātu. To vidū, pati būtiskākā, ko valdības Latvijā ilgstoši nedara mums visiem par sliktu, ir rūpēties par to, lai spēles noteikumi būtu visiem vienādi un godīgi, jo kurš tad pie pilna prāta esošs ārzemju investors gribēs nākt ar savu naudu, ja zinās, ka ir liela iespēja, ka vietējie viņu pa taciņu iemānīs purvā un tad ļaus nogrimt akacī. Bet neviens nenogrims, ja kāds vietējais zinātājs pratīs cauri purvam izvest. Uz to taču balstās visa neatkarības gadu polituzņēmēju prasme. Par to gan līdz apnikumam jau ir runāts un acīmredzot nav arī tik slikti, lai tauta saņemtos kaut ko mainīt.
Otra acīmredzamā lieta ir visiem spēkiem atbalstīt eksportējošos uzņēmumus. Tie parasti ir produktīvāki, pelnošāki un caurmērā maksā lielākas algas saviem darbiniekiem. Šie uzņēmumi arī daudz vairāk investē savā attīstībā, jo galu galā, valsts ekonomikai jau ir vienalga, vai investīcijas nāk no ārpuses, vai no pašu uzņēmumiem. Interesanti arī būtu papētīt, kādi investori stāv aiz Kipras vai citām statistikā uzrādīto valstu investīcijām. Katrā ziņā valsts interesēs ir, lai būtu daudz spēcīgu, eksportējošu uzņēmumu, jo tie rada rosību un šķiet interesanti arī ārzemju investoriem.
Valsti varētu salīdzināt ar restorānu. Ir tādi kā Vincents vai Bibliotēka Nr 1, kur cilvēki rezervē galdiņus laicīgi, jo zina, ka tur labi apkalpos un garšīgi pabaros, un ir arī tādi, kur ilgi jāgaida, kamēr ēdienu vispār atnes, atnestais ēdiens ir negaršīgs un beigās vēl zupā peld mati. Interesanti, ka tajos štruntīgajos restorānos arī darbinieki ir nelaimīgi, algas mazas un kadru mainība liela, bet bārmenis kā tāds polārlācis būvē no ledus sev māju.
Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
