Foto: Privātais arhīvs
Pēdējā nedēļa Denverā paskrēja mežonīgā ātrumā, gan kārtojot dažādas darba un biznesa lietas, gan arī gatavojoties pailgam braucienam uz Latviju. Šīs rindas rakstu jau lidmašīnā uz Ņujorku, un nu jau arī Latvija vairs nav tālu.

Latvijā mūzas un Pegazs mani parasti atstāj, tāpēc tagad oficiāli pasludinu, ka blogs līdz jūlija vidum iepauzēs. Esmu ārkārtīgi pateicīgs saviem lasītājiem, jo saņemu daudz komentāru, kritikas un ieteikumu, kas mani tiešām motivē turpināt rakstīt. Ja vēlies satikt mani klātienē, tad informēju, ka 20. jūnijā sadarbībā ar "IR" rīkoju darbnīcu par to, kā attīstīt biznesu un organizēt pārdošanu ASV, kā atrast pareizos partnerus, strukturēt attiecības ar izplatītājiem, kas strādā labi, kas rada problēmas un uz kādiem grābekļiem labāk nekāpt. Centīšos reflektēt par šo tēmu, cik nu vien plaši un labi pratīšu, un stāstīšu tikai par lietām, kuras pats esmu pieredzējis. Priecāšos, ja atradīsi laiku un atnāksi! Pieteikties vari šeit.

Kādreiz, sensenos laikos, kad darbojos uzņēmumā "Microlink", viena no mūsu oficiāli pasludinātajām vērtībām bija "Brutally frank", tas nozīmē – sakām, ko domājam, bez sacukurošanas vai aplaistīšanas ar kečupu. Amerikāņiem, starp citu, ļoti patīk visu apbārstīt ar cukuru. Viss viņiem ir "awesome" un "fantastic", un paiet kāds laiciņš, kamēr pielec, kuros gadījumos tiešām būs kāds rezultāts un turpinājums sarunai un kuros viss ir tikai tukšas frāzes. Bet atgriežamies pie "Microlink". Atceros, ka reiz divi igauņu pilsoņi tika atsaukti no darba valdē, nedomāju, ka viņi bija kaut ko īpaši nogrēkojušies, drīzāk tās vietas pienācās kādiem citiem. Daudzu gadu garumā mēs, "Microlink", mēdzām gandrīz katru kvartālu nopirkt kādu jaunu kompāniju, un reizēm darījums bija tāds, ka kādam no nopirktās kompānijas pienācās vieta valdē, bet tiem, kas tur jau bija, nācās saspiesties. Tā nu tika sasaukta valde, kurā Urmass un Tomass (vienkāršības labad saukšu viņus šādi, bet tie nav īstie vārdi) tika informēti, ka viņu termiņš valdē ir beidzies, un kā pateicība par labi veikto darbu katram tika uzdāvināts pa skrejritenim – tā teikt, brauciet tik... Šī "brutālā atklātība", protams, reizēm radīja problēmas – nepieraduši cilvēki apvainojās, emocijas, asaras... Toties lēmumi tika pieņemti ātri, uzņēmumā maz kas tika slēpts, lielākā daļa darbinieku bija "on the same page", jutās kā viena komanda un juta kolektīvu atbildību par notiekošo. Kļūdas un problēmas netika slēptas, drīzāk jau izceltas gaismā, un visi no tām varēja mācīties, lai nākamajā reizē jau būtu gudrāki. Domāju – tā bija Baltijas izcilākā uzņēmējdarbības skola, par to arī liecina daudzu mūsu cīņubiedru tālākās gaitas.

Par šiem atklātības vai informācijas slēpšanas jautājumiem runā visdažādākās menedžmenta skolas, un tas, kā lietas notiek vienā vai otrā vietā, patiešām ir atkarīgs no uzņēmumā valdošās kultūras. Šajos gados esmu pabijis dažādās vietās un redzējis gan šo radikālo atklātību, gan arī to, ka katram ķirmim jāsēž savā alā un priekšnieks jau tāpēc ir priekšnieks, ka zina to, ko nezina padotie. Kā senajā teicienā: "Es priekšnieks – tu muļķis, tu priekšnieks – es muļķis."

Pirms gadiem desmit, pateicoties Rīgas Biznesa skolas radītajai iespējai, piedalījos Hārvarda Biznesa skolas rīkotos kursos par uzņēmējdarbības mācīšanu un "case studies" metodi. Hārvardā profesori pelna virs 200 000 ASV dolāru gadā, studentu gada mācību maksa pārsniedz 70 000 dolāru, un iespēja tikt uzņemtam ir ap 12%. Visas klases jau tajā laikā bija aprīkotas ar ierakstošo aparatūru. Pasniedzēji "izpildījās" kā rokzvaigznes vai augstākās klases aktieri, un ierakstītās performances bija pieejamas gan kursu dalībniekiem, gan citiem pasniedzējiem. Tā bija reize, kad ļoti uzskatāmi redzēju, kas ir izcilība. Pēc nodarbībām studenti vienmēr atstāja savu novērtējuma anketu, un šie vērtējumi arī ietekmēja pasniedzēju darba atalgojumu un kopējo vietu zem Hārvardas saules.

Citā reizē atkal braucu uz kādu Latvijas skolu vadīt viesnodarbību. Mācību pārzine pacienāja ar kafiju un pazemīgi jautāja, vai citi viņu skolas skolotāji arī drīkstot piedalīties manā stundā. Teicu, protams, drīkst, kāpēc vispār šāds jautājums? "Ziniet, mūsu skolotājiem nepatīk, ka viņu stundās piedalās svešie, tas viņus izsit no līdzsvara."

Es uzskatu, ka veselīgā organizācijā cilvēkiem ir jāzina, kas notiek, kādi lēmumi un kādēļ tiek pieņemti. Visefektīvākā iespēja mācīties ir caur citu cilvēku godīgu vērtējumu un kritiku. Kritika cilvēkiem parasti riebjas – jo tā sāpina. It īpaši priekšniekiem riebjas, ja padotie tos atļaujas kritizēt, zinu, arī man tas nepatīk. Bet katrs sportists zina, ka rezultātu uzlabot un mācīties var tikai caur sacensību, kritiku un sāpēm, sāpes ir tas mehānisms, kas mūs norūda, māca un dara stiprākus.

Atklātībai pretēja ir noslēpumainība. Tā ļauj ērti paslaucīt šmuces zem tepiķīša un turēties cilvēkiem savās vietiņās neatkarīgi no tā, vai viņiem tur pienākas būt vai ne. Ja mēs gribam progresu un izcilību, tad vienīgās zāles ir atklātība. Tāpēc arī es esmu par radikālu atklātību gan uzņēmumos, gan sabiedrībā kopumā.

Viens no Trampa popularitātes iemesliem ASV – viņš saka to, ko citi politiķi nesaka, un daudzi cilvēki domā, ka viņš ir atklāts – saka, ko domā. Interesanti, kādus secinājumus no tā izdarīs Latvijas politiķi un kā tas atsauksies uz vēlēšanu rezultātiem?

Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!