Foto: Privātais arhīvs
Pēc divām Latvijā pavadītām nedēļām atkal esmu ceļā uz ASV un, visticamāk, līdz Ziemassvētkiem šajā pusē vairs neparādīšos. TV ziņās rāda milzu plūdus Teksasā, desmitiem tūkstošu cilvēku ir palikuši bez pajumtes, vairāki arī aizgājuši bojā. Uz šīs katastrofas fona plūdi Latgalē izskatās kā neliels pēcpusdienas lietutiņš.

Bet Denverā plūdu nav, un, pēc laika prognozēm spriežot, tur, kā ierasts, cilvēkus iepriecina jauks un saulains laiks. Mani sagaida "Another Beautiful Day in Colorado". Iepriekš ciemojoties Latvijā, man bija sajūta, ka nekur jau es projām neesmu aizbraucis. Viss ir turpat un kā bijis pirms divarpus gadiem. Tagad pirmo reizi mani pārņēma sajūta, ka esmu bijis projām ilgu laiku – kaut kas pārvilcies ar zirnekļu tīklu, kaut kur jau saaugušas sūnas, bet dzīve Latvijā tikmēr ir aizgājusi uz priekšu.

Nezinu, vai tas tāpēc, ka parādījušies restorāni, par kuriem es neesmu dzirdējis, kamēr vietējie saka, ka tā jau veca vieta, vai arī tādēļ, ka mani vairs īpaši neinteresē vietējā IT tirgus klačas un kaislības, bet Amerikā notiekošais man liekas kaut kas taustāmāks un reālāks.

Veids, kā cilvēki komunicē ASV, ir stipri atšķirīgs no Latvijā pierastā. Piemēram, gandrīz katrs e-pasts sākas ar apvaicāšanos, kā tev klājas, un cerību izteikšanu, ka klājas labi, kurš var būt arī papildināts ar kādiem konkrētākiem laba vēlējumiem, piemēram, ka nesenais atvaļinājums tur un tur bija lielisks un tikšanās ar ģimenes locekļiem raisīja prieku un gandarījumu. Vai kaut kas tādā garā.

Sēžot lidmašīnā blakus ierindas amerikānim, ir nepieciešamas, lielākais, desmit minūtes, lai viņš jau vilktu laukā savu mobilo telefonu un rādītu savas meitas izlaiduma foto vai bildi ar moci vai laivu, vai lauku māju. Vairāki cilvēki Latvijā man jautāja, vai tiešām Amerikā ir pieņemts visu laiku runāt tās saldās runas, izskaistināt patiesību, vajag vai nevajag, bārstīt uzslavas un cik vispār var ticēt tam, ko saka amerikāņi. Īpaši jau svarīgi to saprast biznesā. Tāpēc arī pievienoju šim blogam grafikus, kuri rāda, kā apmēram vienu un to pašu realitāti interpretē amerikāņi un, piemēram, austrumeiropieši.

Amerikā nav nekas neparasts, ja brauc liftā un tev līdzbraucējs saka, ka viņam ļoti patīk tavas kurpes, apjautājas, kur tās nopirki, vai jūsmo par pulksteni vai akcentu, vai par pilnīgi jebko. Pēc neilga laika pierodu, un tad Latvijā liekas, ko gan tie mūsu tautieši raksta tādus strupus un nepieklājīgus e-pastus, kāpēc uz tās šaurās taciņas satiktie sveicinās visai negribīgi un rāda tik dusmīgas sejas, un nemaz nedomā uzslavēt manas skaistās kurpītes.

Arī biznesā ASV cilvēki labprāt jūsmos par tavu produktu, solīs ļoti drīz atbraukt ciemos vai noteikti rūpīgi izpētīt tevis atsūtītos materiālus. Viss viņiem būs "awesome", "fantastic" vai vismaz "wonderful".

"LinkedIn" ir tāds produkts "Point Drive", kurš ļauj sekot, kuri cilvēki ir atvēruši un apskatījušies viņiem nosūtītos materiālus, – sistēma parāda gan cilvēku vārdus, gan arī laiku, ko viņi ir pavadījuši, lasot sūtījumus. Ja adresāts ir skatījies pats un vēl pārsūtījis materiālu trim saviem kolēģiem, tad tā ir laba zīme. Ja, runājot pa telefonu, bārstījis uzslavas, bet nav pat atvēris nosūtīto failu, tad secinājumus varat izdarīt paši. Jo kļūdīties ir tik viegli – ko amerikānis uzskatīs par neko nenozīmējošu pieklājību, to lētticīgais latvietis uztvers kā neviltotu sajūsmu un gandrīz drošu apsolījumu par lielisku biznesu nākotnē. Realitātē, protams, vienīgais, kas rāda nodomu patiesumu, ir no kabatas izvilktā nauda vai arī tev veltītais laiks, kas ASV ir apmēram viens un tas pats. Bet krāšņas runas parasti nenozīmē pilnīgi neko.

Domāju, šī cukurotā pieklājība nāk no vēsturiskā fakta, ka milzīgajā un sākumā mazapdzīvotajā zemē ilgu laiku ir klejojuši visdažādākie svešinieki. Ja ierodies svešā mežonīgo rietumu pilsētiņā, tad drošāk ir būt ļoti laipnam un pieklājīgam un nevienam neko sliktu neteikt, labāk jau visu slavēt un censties atrast jaunus draugus, jo nekad nevar zināt, kam kabatā ir ierocis vai no kā var norauties pa muti, bet kura simpātijas un aizstāvība var izglābt dzīvību.

Man laimējies strādāt vietās, kur viens no principiem ir bijis "Brutally frank", ko varētu tulkot kā nežēlīgā godīguma principu. Šis princips prasa teikt, ko domā, pat ja patiesība ir nepatīkama. Tas prasa lielu drosmi un arī uzticēšanos, izkāpšanu no komforta zonas. Vienkāršāk jau ir pateikt kaut ko jauku un patīkamu, nevis kritisku. Tajā pašā laikā jēga kritizēt ir tikai tad, ja nodoms ir palīdzēt uzlaboties un izdarīt kaut ko labāk. Tā nu jābalansē uz šaurās laipiņas starp būt pieklājīgiem, jaukiem un saukt lietas īstajos vārdos, vienlaikus nenogalinot cilvēkā vēlmi censties.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!