Pirms dažām dienām spēlēju skvošu ar Gregu – jaunu puisi, kurš strādājis par finanšu analītiķi dažādās bankās un citos lielos kantoros. Gregs prot taisīt atskaites un izmantot dažādas "fancy" programmatūras paketes, piemēram, SAP, "Business Objects" un tamlīdzīgas. Ja kaut ko tādu vari ierakstīt CV, tad, neapšaubāmi, tava vērtība celsies. Iepriekšējā blogā tieši apcerēju faktorus, kas nosaka cilvēka vērtību darba tirgū: Par to, kāda ir tava vērtība.
Lielākā daļa manu skvoša partneru nodarbojas vai nu finanšu, nekustamo īpašumu jomā, vai arī paši ir uzņēmēji – tas laikam vislabāk raksturo Denveras vidusslāņa izplatītākās nodarbes. Spēlētāji mēdz būt dažādi – vieni ir nerunīgi, citi labprāt stāsta par sevi, ģimeni un darbu. Vieni spēlē rezervēti, citi ātri "uzvelkas", ja spēle neiet, lamājas un met raketi pa gaisu. Gregs nelamājas, spēlē ļoti pieklājīgi, bet visu laiku grib runāt par darbu.
Par to, ka nesen aizgājis no darba, ka sešu mēnešu laikā darbā nomainījušies trīs priekšnieki, ka katrs bijis lielāks idiots par iepriekšējo, par to, kādas bezjēdzīgas sapulces bijušas un ka neviens nav gribējis ne atzīt savas kļūdas, ne arī domāt ar galvu. Tā, nepilnu gadu nomocījies, Gregs uzrakstījis atlūgumu un tagad fantazējot par "frīlansera" karjeru, kā arī lepni paziņoja, ka varot spēlēt pilnīgi jebkurā laikā, jo viņam vairs neesot jārēķinās ar stulbajiem priekšniekiem.
Lai arī savā CV viņš varēs ierakstīt ļoti prominentas darbavietas nosaukumu un pāris jaunu programmatūras rīku, kuri liks viņam izskatīties profesionālākam un vērtīgākam, tomēr darbā pavadītais laiks ir bijis mokošs un pazemojošs, – par ko arī liecina drusku apaļākais vēderiņš un zilie riņķi zem acīm, salīdzinot ar veselīgo izskatu, kādā viņu redzēju tikai pirms mēnešiem četriem.
Saistībā ar Gregu atcerējos, ka pirms kāda laika sociālajos tīklos klīda rakstiņš par vidējo darba ilgumu prominentās tehnoloģiju kompānijās. Mani šokēja, ka "Facebook", "Google" un "Uber" cilvēki nostrādā vidēji divus gadus. Acīmredzot ilgi tur turas tikai labi atalgotie treknie runči, bet lielais vairums darbinieku, kas atnāk, pazīstamā vārda vilināti, par mazu naudiņu tiek izdauzīti un izspiesti kā citroni un tad ar lepnu ierakstu CV dodas uz kādu mierīgāku vietu, kur vairāk maksā, bet mazāk moka.
Katru gadu arvien vairāk ASV darbaspēka kļūst par "frīlanseriem", kuri sevi pārdod dažādiem projektiem vai gabaldarbiem. Liekas, ka nākotne darba tirgū zīmējas apmēram šāda – lielās kompānijas ar saviem treknajiem runčiem un vagariem, kuri bīda, organizē un algo pašnodarbināto "speciālistu" masu, ko pakāpeniski, rāmi, lēnām izautomatizē roboti un mākslīgais intelekts. Tad mazie privātie uzņēmumi, kuros, cik esmu redzējis gan Latvijā, gan ASV, cilvēki strādā ilgāk un jūtas drošāk, un, protams, pensionāri, ierēdņi un bezdarbnieki, kurus uztur sākumā minētā robotu, brīvā darbaspēka un menedžeru armija.
Tikmēr pat Meksikā nevarēja aizbēgt no Latvijas "ABLV Bank" un mūsu centrālās bankas vadītāja nedienām. Par to gan ziņas ļerināja, gan arī viens otrs izglītotāks tās puses iezemietis iztaujāja. "ABLV Bank" darbu esot zaudējis gandrīz tūkstotis labi atalgotu un izglītotu ļaužu. Tagad tie rīkojot akcijas un lamājot valdību par savu grūto likteni. Saistībā ar to varu tikai teikt, ka katrs bizness ir risks. Jo riskantāks bizness, jo vairāk var nopelnīt, bet arī var sāpīgāk apdauzīties. Tas attiecas arī uz uzņēmējiem un darba ņēmējiem riskantos biznesos.
Parasti tur vairāk maksā, bet arī iespēja, ka bizness kādā dienā izbeigsies, ir lielāka. Protams, neviens nevar garantēt, ka rīt arī garlaicīgā "Swedbank" neizdomā atlaist kādus piecus simtus darbinieku. Vai arī tad atlaistie pulcēsies, lamās valdību un rīkos zibakcijas? Var jau būt, ka to arī darīs, bet valdība jau vien tik daudz var nodrošināt, ka darbu zaudējušie saņems pabalstus un varēs izmantot Nodarbinātības valsts aģentūras draudzīgos pakalpojumus.
Darba alga, kantora reputācija un vietas stabilitāte ir svarīgi faktori, tomēr, pēc manām domām, pats svarīgākais ir darba saturs, sajūta, ka katru dienu ir progress, un vispārējā atmosfēra kolektīvā. Galu galā vairums cilvēku savā darbā pavada lielāko daļu dzīves. Nekāda nauda, prestižs vai amats vizītkartē nespēj kompensēt apaļo vēderiņu un zilos riņķus zem acīm, jo dzīvojam mēs šodien, šeit un tagad.
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit.