Pagājušās pāris nedēļas pagāja drudžainā steigā daudz un dažādos darbos, tā, ka rakstīt blogu nebija ne laika, ne arī iedvesmas. Turklāt vēlēšanas, prognozes un rezultāti noskaņojumu mainīja tik strauji, ka tēmas pavediens neturējās prātā ne sitams. Lai arī Latvijas vēlēšanām līdzi sekoju, godīgi sakot, kas ievēlēts par Rīgas mēru, manu dzīvi ASV ietekmē maz.
Ja nu kaut ko Latvijas pašvaldību vēlēšanas parādīja, tad to, ka ērtāk ir visus sadalīt krievos un latviešos un īpaši nepiepūlēties ar kādu gudrāku plānu bīdīšanu. Galu galā lielākā daļa pasaules dalās tā vai citādi. Katoļos un protestantos vai šiītos un sunnītos, un liekas, ka mūsu dalījums vēl ir draudzīgs, maigs un pūkains. Esmu pārliecināts, ka, ja tagad Latviju kāds okupētu, tad pēc gadiem četrdesmit cilvēki atcerētos, cik jauki un draudzīgi sadzīvoja pirmskatastrofas laika latvieši un krievi. Gluži kā tagad viens otrs atceras brīnišķos Ulmaņa laikus un tās pasaules pavisam citādos krievus.
Arī ASV cilvēki dalās demokrātos un republikāņos, un viņu ticība lielām valdībām un mazām valdībām, vai ieroču netraucētai pieejamībai brīžiem liekas pavisam nesaistīta ar veselo saprātu. Šobrīd ASV prezidents un viņa gaitas manu labsajūtu ietekmē krietni vairāk nekā vēlēšanu kaislības Latvijā. Diemžēl, jo tālāk laiks iet, jo bēdīgāk viss izskatās. Ja Trampa prezidentēšanas sākumā bizness aplaudēja, akciju tirgi kāpa un kompānijas raudzījās nākotnē optimistiski, tad tagad to ir nomainījusi sajūta, ka visticamāk nākošie četri gadi paies nemitīgās izmeklēšanas komisijās, arvien pieaugošā kauna sajūtā un realitātes šovos, ko rādīs ziņu kanāli.
Savukārt ekonomika vai nu stagnēs vai atnāks kārtīga krīze, jo nekādas radikālas izmaiņas likumdošanā izbīdīt neizdosies.
Daudz mazāk ticams, ka Tramps pats vai piespiests atkāpsies un tad ASV politiķi sadosies rokās, atmodīsies no šī murga un izbīdīs tik nepieciešamās nodokļu reformas, sastimulēs ekonomiku un iestāsies laimes un labklājības nākamie trīsdesmit gadi. Pavisam neticami liekas, ka Tramps pēkšņi paliks "prezidentāls", pārstās vārīt ziepes un panāks šo solīto ekonomikas uzplaukumu, mieru Tuvajos austrumos, uzcels sienu un izdarīs visu, ko viņa vientiesīgākie atbalstītāji aizturētu elpu vēl gaida.
ASV republikāņiem patīk runāt par "mazu valdību." Un dažbrīd tā patiešām ir pārsteidzoši maza. Varbūtība, ka pie manis vadītā ASV kantora atnāks vietējā "VID" audits, ir apmēram reizi tūkstots gados. Viņu Elektrosakaru inspekcijas analogā iestādē, ko sauc par FCC, uz astoņiem štatiem strādā viens darbinieks.
T.i., pēc analoģijas tad līdzīgā kantorī Latvijā būtu jāstrādā kādam 0.01 darbiniekam. Tas ir pārsteidzoši, ka pie šāda aparāta cilvēki ir daudz godīgāki un krāpjas nesalīdzināmi mazāk nekā Latvijā. Uzskatāms piemērs, ka sociālā uzticēšanās ārkārtīgi efektivizē sistēmu.
Katrā ziņā demokrātija ir laba un veselīga lieta, pat ja vēlēšanu rezultāti mums ne vienmēr ir pa prātam. Tikai nomainoties cilvēkiem, var atnākt pārmaiņas. To derētu atcerēties visu līmeņu vadītājiem, kuri sēž tajā pašā vietā gadus desmit vai vairāk. Veci suņi slikti mācās jaunus trikus. Tāpēc kustieties draugi, jo nekad nav par vēlu izmēģināt kaut ko jaunu.
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit.