Jānis Bergs: Par vienkāršību  (32)

Baltajā namā bija savākušies Trampa kabineta pārstāvji un bariņš apmulsušu, darba kombinezonos un ķiverēs ieģērbtu strādnieku. Tika pateikta MAGA ("Make America Great Again") runa, paziņots par ievedmuitas ieviešanu tēraudam un alumīnijam un solīts, ka amerikāņu strādnieki tiks aizsargāti un visiem Pensilvānijas metalurgiem atkal pienāks labie laiki, ka Tramps vairs neļaus pārējai pasaulei negodīgi "čakarēt" daudz cietušos amerikāņu darbaļaudis.

Pēc tam runāt uzaicinātais muskuļotais strādnieks stāstīja, ka viņa tēva laikā ražotnē esot strādājuši septiņsimt cilvēku, bet tagad esot palikuši tikai trīsdesmit, un viņš cerot, ka jaunie ievedmuitas nosacījumi visu vērsīs uz labo pusi. Tramps vēlīgi smaidīja un piebilda, ka strādnieka tēvs debesīs noteikti ļoti lepojoties ar šo mirkli. Uz to pēc neveiklas pauzes strādnieks atteica, ka viņa tēvs esot vēl dzīvs un šobrīd skatoties TV. Tramps sāka smieties un teica: "Puiši, jūs gan noteikti esat bieži viesojušies Baltajā namā, bet nāciet, taisīsim tomēr kopā "selfijus"."

Nedēļu pēc šīs epizodes Pensilvānijā notika speciālās viena Kongresa apgabala vēlēšanas. Tas bija apgabals, kurā Tramps prezidenta vēlēšanās dabūja ap 20% pārsvaru pār Klintoni, un tāpēc šīs vēlēšanas tika plaši iztirzātas un amerikāņi tās vērtēja jau kā rudenī gaidāmo Kongresa vēlēšanu rezultātu priekšvēstnesi. Tomēr, neraugoties uz tarifiem un to, ka pats Tramps brauca uz Pensilvāniju un rīkoja MAGA mītiņus, viņa kandidāts zaudēja. Demokrāti gavilē – esot atraduši formulu, kā rudenī atkarot Kongresu, jo neviens, pat visrepublikāniskākais, apgabals vairs neesot republikāņiem drošs un tautas entuziasms pret Trampu sācis noplakt. Nāks rudens, tad redzēsim, bet politika šeit ir interesanta un notikumu tik daudz, ka visiem ne izsekot.

Iepriekš ir daudz skaidrots, ka vienkāršie cilvēki ir paguruši no gudri runājošajiem globālistiem, izglītotajiem intelektuāļiem un "prāta vētru" līmlapiņu virtuoziem. Tramps runā vienkārši: siena, tarifi un "nē – imigrantiem". Un atkal atnāks vecie labie laiki. Mūsdienās ir modē raukt degunu un dalīt cilvēkus "komplikatoros" un "simplifikatoros". Piemēram, Latvija ir klasiska "komplikatoru" zeme – teju nevienu lietu nav iespējams izdarīt vienkārši, pragmatiski. Sarežģīti noteikumi, likumu likumi, un mēs aizkombinējamies līdz mājām-kuģiem, desmitiem gadu garām tiesvedībām, multimiljonāriem maksātnespējas administratoriem un ekvilibristiskiem pierādījumiem, ka balts ir melns un otrādi.

Arī tehnoloģiju un IT jomā cilvēki "komplicēšanas" metodi neģēlīgi izmanto – pārdevējs vai menedžeris sāk vervelēt tehniskus terminus, kurus tā sarunu biedrs nesaprot, un diskusijā uzvar tādēļ, ka otra puse nesaprot, par ko tiek runāts, bet baidās iebilst, tā atklājot savu nekompetenci. Šeit zāles var būt tikai vienas – pārvirzīt sarunu uz visiem saprotamiem jautājumiem. Nepērc no pārdevēja, kurš neprot izteikt savu piedāvājumu vienkāršiem vārdiem, prasi, lai priekšnieks pasaka konkrēti, ko no tevis sagaida un kā sagaidāmo rezultātu sasniegt. Tieši tāpat arī jāvērtē un jāsijā politiķi. Alberts Einšteins teicis: "Ja tu kaut ko nespēj paskaidrot vienkārši, tu gluži vienkārši to nesaproti pietiekami labi."

Sekojot šai loģikai, kļūst saprotamāk, kādēļ mācītajos ļaudīs klausās mazāk, viņus pat nicina, bet tādi politiķi kā Tramps gūst vēlētāju atbalstu. Visos laikos populistu veiksmes formula ir bijusi veiksmīga propaganda un sarežģītu jautājumu vienkāršošana. Vienlaikus – vai mēs gribētu strādāt pie Trampa? Kadru mainība viņa kabinetā gada laikā ir pie 40%, cilvēki tur nāk un tad krīt kā mušas. Arī darbā – vai mēs labāk strādāsim pie "simplifikatora" – pie tāda, kam uz visu būs vienkāršas atbildes –, vai pie "komplikatora" – tāda, kurš nespēs atbildēt vienkārši ne uz vienu jautājumu, bet allaž sacīs: "Viss atkarīgs no tā, kā uz šo jautājumu paskatās."? Vai mēs gribam kaut ko pirkt no gudra pārdevēja, kurš mums piedāvās simt dažādus variantus, apžilbinās ar savu intelektu par apskatāmo jautājumu un beigās samulsinās tā, ka mēs paķersim savu žaketīti un laidīsimies pie nomierinoša "simplifikatora", kuram būs trīs varianti, no kuriem izvēlēties – lētais, vidējais un dārgais?

Es domāju, ka dalījums "simplifikatoros" un "komplikatoros" ir pārlieku primitīvs. Vēl ir jāņem vērā dimensija – gudrs vai stulbs. Un tad jau viss paliek skaidrāks – nekādā ziņā nevajag pīties ar stulbiem, nekompetentiem cilvēkiem, vienalga, vai tie ir "simplifikatori" vai "komplikatori". Protams, stulbs "komplikators", šķiet, ir visnejaukākā kombinācija, savukārt gudrs "simplifikators" ir augstākā klase.

Būtisks jautājums ir, vai cilvēks pats sev spēj noteikt pareizu diagnozi un tad mainīt sevi. Liekas, ka ļoti grūti, – pats savā acī baļķi neieraudzīsi, diagnozi un zāles var iedot tikai dzīve ar saviem spērieniem un apdauzījumiem un varbūt, varbūt kāds satikts labs skolotājs. Šķiet arī, ka "komplikatoru" pataisīt par "simplifikatoru" ir grūtāk, jo šīs izpausmes ir saistītas ar rakstura īpašībām, cilvēku pazīšanas iemaņām, savukārt stulbu par gudru ar pēršanu un mācīšanu var izmācīt salīdzinoši vieglāk, ja mācāmajam Dievs iedevis apņēmību, pacietību un talantu – pie tam šādā secībā.

Ideāls ir tāds priekšnieks vai pārdevējs, kurš ir gudrs un kompetents, bet kuram arī pietiek empātijas, vēlmes un pacietības iedziļināties mūsu situācijā, saprast, ko mums vajag, un tad piedāvāt vajadzīgos risinājumus. Es sporta zālē paņēmu treneri. Viņš, iespējams, ir liels čempions, studējis augstās skolās un var stundām runāt par dažādām metodēm, paņēmieniem, rīkiem un to radītajiem efektiem uz dažādiem cilvēkiem. Tomēr mūsu rīcībā ir stunda. Viņš ir mazrunīgs: "Tā, Jāni, tagad uzvel plecos šo 40 mārciņu maisu un taisīsim pietupienus, tad izklupienus – tu vari, vari, tas tev nāks par labu." Leonardo da Vinči teica, ka "vienkāršība ir visaugstākā klase". Bet to jau zina arī katrs "iPhone" lietotājs.

Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV. Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit.