(..) – Vai jūs Baltijas vēsturē redzat piemērus, kas varētu būt līdzīgi šodienas ģeopolitiskajai situācijai? Varbūt līdzīgi piemēri ir arī citviet pasaulē?
– Līdzīgu ģeopolitisku mezglu un situāciju pasaulē ir pietiekami daudz. Tās var dēvēt par civilizāciju "berzes zonām", kurās saskaras globālas un reģionālas intereses. Un tas tā patiešām notiek jau vairākus gadsimtus. Spilgtākie piemēri ir Balkāni, Kaukāzs, Kašmira, Aizkarpati. Tostarp veidojas arī gluži jauni ģeopolitiskie "Gordija mezgli", piemēram – Piedņestra, Karabaha, Čečenija, Abhāzija un Dienvidosetija. To kontrole jeb varbūt arī uzkurināšana un dzēšana, bet katrā ziņā pastāvīga uguns uzturēšana – sauciet, kā vien vēlaties, ļauj galvenajiem tā dēvētajiem ģeospēlētājiem ne tikai pieteikt savas intereses, bet arī panākt gluži reālu piekāpšanos, izkarot noteiktas privilēģijas. Zināms, ka šajos konfliktos, tāpat arī mūsu reģionā, kā galvenais spēlmanis vienmēr cenšas izvirzīties Krievija. Mūsu intereses tai nav saprotamas un šķiet nesvarīgas. Šis "vēstures pusaudzis" joprojām nemitīgi pūlas pievērst sev visu apkārtesošo uzmanību, demonstrējot spēku savā pagalmā. Un ja pēkšņi kāds no viņa nebaidās, tad viņš draud izvilkt laukā savas raķetes. Savukārt Rietumi vēl joprojām vēlas ticēt, ka Krievijas loma patiešām ir svarīga, tāpēc mierīgi ļauj "pusaudzim" uzvesties kā nesodāmam huligānam. Diemžēl no vēstures piemēriem mēs labi zinām, ar ko mēdz beigties tāda vieglprātīga "nedarbu" piesegšana.
– Kad īsti mūsu teritorijas kļuva par šīs spēles ķīlniecēm?
– Baltijas jūras austrumu krasts par civilizāciju sadursmes telpu kļuvis vismaz pirms astoņsimt gadiem un par tādu palicis līdz pat šai dienai. Pagājušā gadsimta pašā deviņdesmito gadu sākumā notika mēģinājums pārvērst Baltijas valstis par tā dēvēto karsto punktu, bet tas par laimi neizdevās. Proti, nesanāca izprovocēt arī šeit separātisku reģionu veidošanos. Savukārt tagad noformējusies situācija, ko dēvē par tā dēvēto "iesaldēto konfliktu". Taču lielais un novājinātais, joprojām jau minētā pusaudžu nepilnvērtības kompleksa nomocītais kaimiņš ik pēc laika pamanās šajā reģionā uzaudzēt sasprindzinājumu: manipulē ar nacionālo minoritāšu problēmām, mēģina palielināt ekonomisko ietekmi, uztur un izvirza sev lojālus politiskos spēkus. Krievijā joprojām valda noskaņojums – "neatdosim Kuriļus, pietiek jau ar to, ka Pribaltiku atdevām". Ar to domāta Baltija, "Pribaltika" ir burtisks tulkojums no krievu valodas, proti, no "Piebaltija", kas viņiem ir tāds pats ģeopolitisks apzīmējums, kā, piemēram, Aizkaukāzs. Lai gan, jāpiebilst, ka gruzīniem savukārt Krievija ir "Aizkaukāzs". Bet tas jau acīmredzot būtu cits stāsts... Savukārt tā dēvētās Baltijas krievvalodīgo iedzīvotāju interešu aizstāvības un glābšanas akcijas pilnībā līdzinās labi iestudētai teātra izrādei, kurā "glābjamie" faktiski spēlē tikai statista lomu. Katrā ziņā man žēl, ka kopumā tas viss faktiski līdzinās Hitlera rīcībai nolūkā glābt vāciešus. Un atkal – no vēstures ļoti labi zinām, ar ko tas beidzās. Starp citu: gluži nesen Krievija pat sākusi "cīnīties" par poļu tiesībām Lietuvā!
– Un ko tas īsti mums un citiem nozīmē?
– Tā jau ir acīmredzama postimperiālisma jeb "dižās ģeopolitiskās katastrofas" sindroma izpausme. To, ka Baltijai patiešām piemīt stratēģiska nozīme, apliecina arī tas, ka, piemēram, nesenais Uzbekistānas valdības lēmums demontēt padomju kareivju memoriālu Taškentā nezin kāpēc neizraisīja nekādu histēriju. Tieši tāpat arī gandrīz pilnīga krievu izstumšana no Turkmēnijas, kur krievu daļa divdesmit gadu laikā samazinājusies no piecpadsmit procentiem līdz vienam procentam, turklāt palikušo bērniem skolās obligāti jānēsā tjubiteikas, kā dēvē savdabīgās, Turkmēnijai raksturīgās galvassegas. Bet, ko gan lai dara, ja vienam tā bija katastrofa, bet citiem, turklāt varbūt visiem četrpadsmit – ar to es domāju bijušās Padomju Savienības republikas –, tā bija vēsturiska uzvara? Lai arī kādam varbūt šķiet, ka tā bijusi tikai likteņa dāvana. Nevajadzēja Baltijas valstis aprīt 1939. un 1940. gadā. Tad nebūtu aizrijušies 1990. gadā un vēl Padomju Savienība arī pašiem par prieku būtu saglabājusies. Taču, protams, bez mums... Bet katrā ziņā tas ir ļoti sarežģīts, dažādos aspektos un atsevišķi aplūkojams jautājums. Ja raugāmies no vēsturiskās perspektīvas, šobrīd Baltijas valstu ģeopolitiskais stāvoklis, lai arī cik tas paradoksāli tagad izskan, ir visdrošākais visā to vēsturē. Arī attiecībā uz laiku no 1918. un 1919. gada līdz 1939. un 1940. gadam, to pat nevar salīdzināt. Katrā ziņā Gruzijas scenāriji mums patlaban nedraud, lai arī mums ar viņiem ir virkne līdzīgu problēmu. Tiesa, justies pilnībā mierīgi, drošībā un atslābt nekādā ziņā nevaram. Atliek vienīgi cerēt, ka straujā Ķīnas attīstība piespiedīs Krieviju kļūt par eiropeisku civilizāciju.
(..) – Kādas bijušas Lietuvas un Krievijas attiecības vēstures gaitā?
– Raugoties vispārēji, Lietuvas attiecības ar Krieviju vienmēr bijušas sarežģītas. Kad Lietuva bija impērija un galvenais konkurents Krievijai, abu kņazistu "svaru kategorijas" bija aptuveni vienādas, veiksme mēdza uzsmaidīt dažkārt vienai, citureiz otrai pusei. Attiecību normalizēšanas mēģinājumi toreiz varēja būt tikai īslaicīgi, taktiski, proti – veidoja precību savienības, parakstīja "mūžīgā miera" līgumus, dibinājās ekonomiskos sakarus un tamlīdzīgi. Taču tas, kurš attiecīgajā mirklī jutās un varbūt arī objektīvi bija spēcīgāks, allaž mēģināja atspēlēties, apspēlēt tobrīd vājāko. Piemēram, kad Vitautas Dižais zaudēja mongoļiem kauju par Maskavas kņaza troni, Krievija sāka nostiprināties, Maskavas kņaziste pakāpeniski tapa par jauno Krieviju, pārvērtās impērijā. Pretenzijas un teritoriālā apetīte pieauga, "svaru kategorijas" ievērojami mainījās, par sadalīšanas objektiem kļuva Lietuvas un Polijas sabiedroto valstis Kurzeme un Somija. Vairāk nekā divsimt gadu aneksijas laikā Krievijā pamazām iesakņojās viedoklis, ka Baltijas jūras austrumu piekraste, raugi, ir "senas krievu zemes". Savukārt Lietuvā līdz pat šim laikam noturīga nostāja, ka Krievija ir bijis un joprojām palicis mūsu mūžīgais pāridarītājs. Tas izskaidrojams vienkārši – krievu okupāciju laikā īstenotās apspiešanas, represijas, laupīšanu un zaudējumu apmērus ir grūti salīdzināt ar citiem mūsu vēstures posmiem. Lūk, un tas ietekmē arī mūsu attiecības šodien.
– Bet vispārējais konteksts tomēr būtiski mainījies, vai ne?
– Situācijai ir jāmainās un palēnām tā arī mainās, turklāt, kā jau minēju, uz labo pusi. Lietuva virs nesapņo par savu impēriju, jo tagad ikvienam labi zināms, ka tās visas agri vai vēlu iet bojā. Savukārt Krievija pārdzīvo dziļu transformāciju. Lēnām, ļoti pamazām Krievijā aprod ar to, ka Lietuva patiešām ir suverēna, uz Rietumiem orientēta valsts. Pretenzijas un ambīcijas pakāpeniski vājinās. Tiesa, to varbūt vairāk arī ietekmē naftas cenas. Tomēr mūsu attiecībās ar Krieviju vienlīdzīgu pozīciju uzlabošanas virzienā jau veikti vairāki normāli un katrā ziņā obligāti soļi – atzīta mūsu neatkarība, izvesta okupācijas armija, atzītas valsts robežas. Tas ir ļoti daudz. Atlicis tikai panākt to, lai Krievija ne tikai uz papīra, bet arī gluži reāli atzītu Baltijas valstu, tātad – arī Lietuvas, okupāciju un tām nodarītos zaudējumus, atdotu salaupīto. Runājot par pēdējo pozīciju, piemēram, Lietuvā tie varētu būt kaut vai svarīgākie simboli – Lietuvas Metriks, Viļņas universitātes un dievnamu relikvijas, muižu, bibliotēku un muzeju eksponāti un vēl daudz kas tamlīdzīgs. Jo, patiesību sakot, šā "kara laupījuma" mantiskā nozīme Krievijai absolūti nav liela, lai neteiktu, ka faktiski pat nekāda. Un, ja vēl arī ekonomiskās attiecības kļūtu neģeopolitiskas un izbeigtos mēģinājumi ietekmēt Lietuvas iekšpolitiku, tas jau būtu ļoti daudz, lai arī vairāk simboliski, un katrā ziņā ne sāpīgi un pat izdevīgi pašai Krievijai.
– Kā jūs varat formulēt – kas vispār ir Krievija? Bizantijas, slāvu, galvenokārt – poļu, čehu, vai mongoļu–tatāru jeb varbūt pat lietuviešu un latgaļu mantiniece?
– Šis jautājums ir sarežģīts un katrā ziņā ļoti plašs. Jau ilgāku laiku Krievijā vētraini prāto par savas kultūras un civilizācijas mantojumu, sarakstīts daudz grāmatu un rakstu. Un, jā – acīmredzot arī mums, kaimiņiem, drīkst būt savs it kā nomaļus vērotāja viedoklis. Krievijas mantojumā neapšaubāmi var atrast visu tās kaimiņu ietekmi. Turklāt šīm ietekmēm jāpievieno arī skandināvi jeb varjagi, ko vairs nenoklusē arī pašā Krievijā. Protams, Krievija ne reizi vien atklāti pasludinājusi sevi par Bizantijas mantinieci, mesiju, Trešo Romu, kā galveno pretsvaru Rietumiem un tamlīdzīgi. Antirietumnieku idejas noformulēja Nikolajs Daņiļevskis grāmatā "Krievija un Eiropa", kas izdota jau deviņpadsmitajā gadsimtā, precīzi – 1869. gadā. Un kopš deviņpadsmitā gadsimta allaž spēkā uzturēta arī ideja par visu slāvu un kristiešu ortodoksu apvienošanu, Krievijas dominējošā un aizbildnieciskā loma. Antirietumnieciskums arī pašlaik ir faktiski galvenā doktrīna Krievijā, ļoti populārs ir Aleksandra Dugina deklarētais neoimperiālisms. Gluži konkrēti tas izpaudās solidaritātē ar Serbiju un mēģinājumos to aizstāvēt pret Rietumu "iebrucējiem" – NATO un ASV. Visnotaļ kuriozs sanāca arī Serbijas mēģinājums prasīties Krievijas un Baltkrievijas savienībā. Tiesa, par to tagad visi jau veiksmīgi aizmirsuši... Starp citu – Dugins ir patlabanējais Putina ideologs, kuram pieder mums adresētais "spārnotais" izteiciens, sak, tiklīdz Amerika kļūs vājāka, mēs jūs atkal sev pievienosim.
– Un kas, jūsuprāt, dominē visvairāk?
– Krievu nacionālajā raksturā, uzvedības stereotipos, kultūrā un politikā pietiekami spilgti izpaužas mongoļu–tatāru ietekme. Par to drosmīgi un pozitīvi savos darbos rakstījis Ļevs Gumiļevs. Ir vērts izlasīt viņa 1997. gadā izdoto grāmatu "No Krievzemes līdz Krievijai". Tajā pausts, ka mongoļu–tatāru mantojums ļoti lielā mērā baro arī Krievijas eiroaziātisma koncepciju. Šo doktrīnu, kā zināms, turpina virzīt Vladimirs Putins... Tostarp arī ietekmi no atrašanās Lietuvas kaimiņos Krievijai var novērtēt kā ievērojamu. Tas pats Gumiļevs tieši tā arī apgalvo: līdz Pētera I valdīšanai galveno civilizācijas ietekmi uz Krieviju veica tatāri un Lietuva. Protams, tā ir tikai ietekme, jo kopumā krievi attīstījās patstāvīgi un atrada savus attīstības ceļus. Iespējams, galveno Lietuvas ietekmi uz krievu vēsturi var konstatēt tā – ja nebūtu Lietuvas Lielkņazistes, diezin vai šodien pastāvētu tādas valstis, kā Ukraina un Baltkrievija. Un varbūt ne gluži nejauši un pat simboliski ir tas, ka galveno valsts svētku "oktobra revolūcijas" gadadienas – iepriekš: septītajā novembrī – vietā pašlaik Krievijā svin atbrīvošanās dienu no Polijas–Lietuvas jūga ceturtajā novembrī. No kā varam secināt, ka šis jūgs krieviem bijis briesmīgāks nekā mongoļu–tatāru jūgs. Turklāt Krievijā aizvien skaļāk dzirdamas viņu pašu drosmīgāko vēsturnieku balsis, kas pauž, ka patiesībā mongoļu–tatāru jūga nemaz nav bijis, ka tā, visdrīzāk, bijusi savdabīga savstarpējas sadarbības, simbiozes izpausme. Un šeit varam arī paironizēt par to, ka daži desmiti lietuviešu un latviešu izcelsmes augsta ranga karavīru un latviešu strēlnieki izglāba boļševiku "revolūciju" Krievijā. Labāk jau nu nebūtu glābuši... Mēs jau labi zinām, ka sarkanais un staļiniskais terors viņus pašus vēlāk nežēloja un pašā Krievijā viņiem neviens joprojām negrasās izteikt pateicību.
(..) – Prūši, kurši, lietuvieši, latvieši – vai varam uz viņiem raudzīties kā uz vienu veselumu gan vēsturiski, gan mūsdienās un tostarp varbūt arī nākotnē?
– Pirmsvēsturiskajā laikmetā baltu teritoriju varēja uzskatīt par vairāk vai mazāk viendabīgu areālu. Baltu ciltis savā kultūrā bija ļoti tuvas, lai gan atšķirības bija, tomēr ne pašos pamatos. Var pat runāt par baltu civilizāciju. Tiesa, šodien ar civilizāciju bieži saprot lielus tehnoloģiskos sasniegumus, augstu materiālo labklājību un sociālo kultūru. Balti, protams, nav atstājuši gigantiskas akmens piramīdas un tūkstošiem kilometru garus mūrus. Jo – nebija tādas vajadzības. Toties mēs redzam citus, visnotaļ augstu kultūras līmeni apstiprinošus elementus, kas liecina par ļoti savdabīgu un patstāvīgu civilizāciju. Piemēram, attīstīts ekoloģisks, harmoniju ar apkārtējo vidi uzturošs pasaules uzskats, sarežģīta politiski reliģiskā sistēma un mitoloģija, reliģiska tolerance, arī pasaules mērogā bagāts vārdiskās kultūras, īpaši tautas dziesmu mantojums un tamlīdzīgi. Sasniegumi materiālajā kultūrā ir mazāk ievērojami, bet tā arī nekad nav bijusi baltu civilizācijas pamatiezīme. Lai gan, ja aplūko kuršu un zemgaļu rotājumus, nevar nepamanīt, ka to mākslinieciskais līmenis ir ļoti augsts, nekādā ziņā nav zemāks par citu tā laika civilizāciju līmeni. Turklāt mūsu senču rotājumi pamatā nav no zelta, bet gan no sudraba vai bronzas, taču dažkārt tie ir ļoti masīvi, kas nav novērojams citiem. Un tā jau tomēr ir pietiekami augstas un bagātas kultūras pazīme.
– Bet vai balti necentās dibināt savus valstiskos veidojumus?
– Vēsturiskajos laikos balti neiespēja izveidot vienotu politisku organismu, savstarpējā solidaritāte izpaudās fragmentāri, ne ilglaicīgi. Tam traucēja pietiekami lielā konkurence. Iekavējās arī sabiedriskās organizācijas veidošanās, pašu valstu rašanās. Piemēram, Lietuva tikai trīspadsmitajā gadsimtā sāka baltu cilšu integrāciju, līdz ar to daudz nepaguva, jo baltu vairākumu jau bija iznīcinājuši un daļēji asimilējuši slāvi un vācieši. Tagad mēs – lietuvieši un latvieši – esam palikuši divatā. Loģiski it kā būtu iet tuvināšanās, apvienošanās ceļu. Bet... Par Latvijas un Lietuvas apvienošanos federācijā pie mums daudz runāja arī pirmskara laikā, piemēram profesori Jonas Šliūpas un Kazis Pakštas un citi. Savā ziņā līdzīgi drosminieki rodas arī pašlaik, piemēram, filosofs Arvidas Juozaitis, kurš – manuprāt, tas jūs varētu ļoti ieinteresēt – pagājušajā gadā publicējis grāmatu "Rīgas civilizācija". Tomēr es šaubos par to, vai pārskatāmā nākotnē tāda kopā darbošanās ir reāla. Katram no mums pašu neatkarība pagaidām liekas svarīgāka.
– Kāpēc kopš trīspadsmitā gadsimta latviešu un lietuviešu likteņa ceļi tomēr sāka iet dažādos virzienos, lai gan astoņpadsmitajā un deviņpadsmitajā gadsimtā tie atkal bija satuvinājušies? Vai tā ir likumsakarība, vai tikai nejaušs gadījums?
– Tur izpaužas gan likumsakarība, gan vēsturiskā likteņa atšķirības. Viens no iemesliem tam, kāpēc lietuvieši trīspadsmitajā gadsimtā iespēja izveidot valsti, bija ģeogrāfiskā atrašanās vieta. Novads atradās perifērijā, bija salīdzinoši grūti sasniedzams, stratēģiski ne īpaši nozīmīgs. Kad sākās vācu ordeņu ekspansija un kamēr tie cīnījās ar prūšiem, jatvingiem, kuršiem un zemgaļiem, tikmēr lietuviešiem bija laiks izprast valsts vēsturisko nozīmīgumu un to arī īstenot. Vārdu sakot, mums mazliet paveicās ar ģeogrāfiju. Savukārt astoņpadsmitajā un deviņpadsmitajā gadsimtā mūs apvienoja vēsture, proti – mēs kļuvām par Krievijas impērijas laupījumu un tātad arī par skaudrā likteņa brāļiem. Valstiskuma vēsturisko tradīciju dēļ mūs bargāk apspieda, bet līdz ar to arī mēs dūšīgāk turējāmies pretim.
(..) – Vai vēstures gaitā tautas likteņos pietiekami būtiska loma ir tās garīgajā vērtībām? Varbūt jārunā atsevišķi par nācijas līderu garīgajām vērtībām?... Lai gan šo pēdējo piebildi varu arī atsaukt, jo, ja runājam par, piemēram, Ivana Bargā vai Ādolfa Hitlera garīgajām vērtībām, atbilde jau šķiet gluži skaidra...
– Žēl, bet to, kas ir galvenais, svarīgākais, visbiežāk vienkārši salauž tas, ko tagad dēvē par "reālpolitiku", proti – spēks un ģeopolitiskās intereses. Tomēr gara pārspēks vēsturē bieži vien radījis brīnumus. Piemēram, neskatoties uz cariskās Krievijas divsimt gadus īstenoto apspiestību, kolonizāciju un rusifikāciju, un tostarp arī piecdesmit gadus ilgo padomju okupāciju, represijām un stratocīdu – proti, kad speciāli iznīcina sabiedrības augšējo slāni no politiskās elites līdz mācītājiem, skolotājiem un strādīgākajiem zemniekiem –, mēs pārliecinoši atdzimstam un atjaunojam savu valsti. Bet līderu loma patiešām ir ļoti nozīmīga. Bieži vien viņi ir savas tautas atspulgs, tie nerodas no nekurienes. Un tieši tāpat viņi kļūst par visas nācijas uzvedības piemēru un etalonu. Tā, kā uzvedas līderis, kādās vērtībās viņš balstās, uzvedas arī pietiekami liela daļa sabiedrības. Iepriekš dominēja orientēšanās uz garīgajiem līderiem, uz kultūras eliti, kas pati izkaroja sev ceļu uz virsotnēm. Tagad mēs līderus, raugi, ievēlam, par tādiem kļūst politiķi, tā dēvētie biznesmeņi, dažādi klaigātāji un avantūristi. Patlabanējā materiālisma laikmetā mēs izvēlamies tos, kuri nekautrējas allaž solīt drīzu labklājību. Bet garīgie līderi, kultūras elite – viņi mums šķiet tāda kā nepraktiska, nespējīga risināt mūsu "galvenās" problēmas. Tāpēc varam uzskatīt, ka tā ir īstena vērtību krīze un izteikti visvājākā demokrātijas vieta... Bet, turpinot par līderiem, jāpiebilst, ka postpadomju telpā sevišķi populāri kļūst tā dēvētie "stiprie" līderi, tādi alfa tēviņi vai mātītes. Un, piemēram, ļoti interesanti novērot, kā Krievijā ierēdņi atdarina Vladimira Putina runas manieri. Acīmredzot jau tieši tāpēc nav nejauši, ka tauta lepojas ar saviem "ivaniem bargajiem", par populārākajām personībām joprojām uzskata "staļinus" un ir neslēptā sajūsmā par sava prezidenta lietoto cietuma žargonu, piemēram, tā paša Putina piesolīto teroristu "mocīšanu" atejās un tamlīdzīgi. Un ir vairāk nekā grūti saprast, kā Krievijā, valstī, kas cietusi milzīgus zaudējumus cīņā ar fašismu, sekmīgi vairojas un, droši pa Maskavas ielām staigājot, nacistu simboliku vicina krievu neofašistu pūļi. Tā jau vairs nav vienkārši vērtību krīze, drīzāk tāds gluži apzināti uzturēts "nacisms"?
– Bet kam tomēr ir lielāka nozīme, lai viena tauta spētu sasniegt labklājību: vai pietiekamam kareivīgumam, pareizi sakārtotai saimnieciskajai dzīvei jeb tātad ekonomikai, vai attīstītai garīgai dzīvei – tādā izpratnē, kā zināmu noteikumu ievērošana, ko mēs saucam par garīgiem, proti, tev nebūs zagt, nogalināt, sniegt nepatiesu liecību, bet mīlēt savu tuvāko un tamlīdzīgi?
– Visam ir nozīme, un ir grūti noteikt, kas svarīgāks. Mūsdienās kareivīgums pats par sevi vairs neko negarantē. Iespējams, daudzkārt svarīgāks ir kara tehnikas līmenis. Turklāt jāapzinās, ka gan viskareivīgākie, gan miermīlīgākie tomēr paši dzīvo ne gluži tik lielā labklājībā, kā varētu vēlēties. Kareivīgums mēdz būt dažāds – ar uzbrūkošu un aizstāvības nokrāsu. Noteikts kareivīguma līmenis jau būtībā ir vajadzīgs, piemēram, lai spētu aizstāvēt savu zemi. Un šo iezīmi mēs, lietuvieši, noteikti neesam pazaudējuši. Par to liecina kaut vai ilgā un asiņainā partizānu cīņa pēc 1945. gada okupācijas. Tiesa, to un līdzīgas darbības izvērtējot, allaž jāielāgo arī karojošo pušu "svaru kategorijas", objektīvās iespējas uzvarēt. Ņemot vērā to, ka šodien labklājību pielīdzina tikai materiālajai labklājībai, tad arī ir saprotams, ka ekonomiskā un tehnoloģiskā attīstība kļūst galvenā. Savukārt garīgums vienkārši nav izdevīgs. Absolūti lielākā daļa tautas cenšas ievērot morālās vērtības, māca to arī saviem bērniem, lai gan realitātē labāka dzīvošana tomēr kļūst svarīgāka par brīvību.
(..) – Kā jūs varat raksturot laika nogriezni no 1990. gada līdz mūsdienām saistībā ar Lietuvas un varbūt visas Austrumu vai Centrālās Eiropas vēsturē?
– Ja raugāmies vēsturiski retrospektīvi, pēdējie divdesmit gadi Lietuvai un visai Centrāleiropai ir viens no sekmīgākajiem periodiem. Mūsu un jūsu Atmoda, tā dēvētā dziedošā revolūcija, Baltijas ceļš un vēl daudz kas cits – tas ir absolūts cilvēka un tautas gara triumfs. Mums ļoti palīdzēja mūsu neagresīvais, kultūras, aizsardzības pozīciju nacionālisms. Mēs esam kļuvuši par pilntiesīgiem starptautiskās sabiedrības dalībniekiem, par elites politisko, ekonomisko un militāro organizāciju sastāvdaļām – Eiropas Savienība un NATO. Vai kādam kaut kas tāds varēja rādīties kaut vai sapņos, piemēram, 1985. gadā? Nē. Un mēs vēl nekad neesam kopumā tik labi dzīvojuši un tik ātri attīstījušies. Savukārt patlabanējā finanšu krīze būtībā ir tikai dzīves sīkums, par ko mēs neko daudz neuzzināsim no nākotnes mācību grāmatām. Salīdzinot ar to, kā mēs dzīvojām pirmajos gados pēc neatkarības atjaunošanas, šodienas situācija tā laika cilvēkiem būtu likusies gluži kā nereāls sapnis... Mēs taču esam stabili iekļauti pasaules visvairāk attīstīto valstu sarakstā. Mums faktiski nav neatrisināmu problēmu. Tikai laikam jau tā lielākā nelaime ir tā, ka kaut kur, raugi, cilvēki dzīvo vēl labāk. Lūk, un mūsu austrumu kaimiņi kaut kā tomēr ļoti nevēlas kļūt brīvāki.
– Kāds ir jūsu personīgais skatījums uz Latvijas un Lietuvas savstarpējo attiecību perspektīvu?
– Mūsu attiecības varēja būt daudz tuvākas un tām noteikti tādām vajadzētu būt. Joprojām taču dēvējam viens otru par "brāli", vai ne? Un tā ir patiesība, jo tuvāku radinieku mums vairs nav. Bet – diemžēl – šodien bieži vien rīkojamies kā nežēlīgi konkurenti. Darbojamies nevis kopā, bet atsevišķi, pat runājam savā starpā krieviski, dažkārt arī angliski. Bet pirmskara laikā mūsu sadarbība bija ļoti aktīva, cieša un daudzveidīga. Piemēram, darbojās lietuviešu un latviešu vienotības biedrības, kurās piedalījās slavenākās abu tā laika sabiedrību personības. Mums noteikti vajag rīkoties tā, lai tas atdzimst. Un, manuprāt, mēs nobriedīsim ne tikai tam, bet arī vēl tuvākai sadarbībai. Uz to mūs vienkārši piespiedīs pati dzīve un ģeopolitika.
– Vai ir vēsturiski piemēri tam, ka "neperspektīva" valsts krīzes stāvoklī – zaudējusi karā vai tamlīdzīgi – negaidīti lauž visu norises inerci un izraujas citā kvalitatīvā līmenī?
– Tādu piemēru vēsturē ir daudz. Neperspektīvu tautu vispār nav. Kaut kā deklarētam dižumam, skaitam vai citiem tamlīdzīgiem vērtējumiem šeit nav izšķiroša nozīme. Protams, pastāv izzūdošas tautas un daudzas ir arī izzudušas. Svarīgi apzināties, ka izzūd ne tikai mazas, bet arī lielas un varenas tautas. Piemēram – senie ēģiptieši, feniķieši. Bet sagrautas tautas patiešām spēj veiksmīgi atdzimt. Spilgts piemērs ir kareivīgās, imperiālistiskās, rasistiskās, karā pilnībā sagrautās Vācija un Japāna, kas taču kļuva par attīstītām un demokrātiskām sabiedrībām. Latvieši un igauņi izveidoja savas valstis tikai divdesmitajā gadsimtā, tāpēc tām vēl ir ļoti lielas iespējas... Savukārt ebreji vispār ir atsevišķs, īpašs vēsturisks fenomens, kas vēl jo sevišķi pierāda to, ka viss ir iespējams. Esmu pārliecināts, ka tuvākajos simts gados pasaulē iespējams parādīsies vēl vismaz simts vai pat simtpiecdesmit jaunas valstis, kas iepriekš nekad nav bijušas. Un visbeidzot, jāapzinās arī to, ka etnoss nav nemainīgs. Gluži otrādi, tas pastāvīgi mainās un pārveidojas. Bet nezūd. Mainās valoda, reliģija, zūd valstiskums, bet etnoss paliek. Šajā ziņā ļoti interesants ir grieķu piemērs. No savulaik lielas koloniālas sistēmas tagad palikuši tikai pilsētu nosaukumi, bet astoņpadsmitajā un deviņpadsmitajā gadsimtā pilnībā negrieķiskas izcelsmes cilvēki atkal iemācījās grieķu valodu, pārņēma grieķu kultūru, atbrīvojās no turku jūga un šodien mēs atkal redzam Grieķiju uz pasaules kartes. Tostarp nopietnas transformācijas pārdzīvojuši arī krievi, un diezin vai varam uzskatīt, ka šodienas krieviem ir daudz kopēja ar Kijevas kahanāta laiku krieviem. Un kam gan pirms piecdesmit gadiem būtu ienācis prātā Marokas arābu vai Mozambikas melnādaino nosaukt par franci? Bet, ko mēs redzam šodien? Francijas futbola izlasē spēlē tikai franči, kuri gan mūsu izpratnē klasiskiem frančiem itin nemaz nelīdzinās... Tieši tāpat mēs arī nekad neizzudīsim. Ja vien spēsim būt patrioti, normāli un jaunradoši nacionālisti, nevis apmāti kosmopolīti. Tad mēs dzīvosim un uzplauksim...
Vairāk lasiet žurnāla "Kabinets" jaunākajā numurā (Nr.95)