Šis raksts būs pietiekami apjomīgs, tādēļ aicinu lasītājus būt pacietīgiem. Raksta pamats galvenokārt ir veidots, izmantojot apjomīgo A. Aizsilnieka grāmatu "Latvijas saimniecības vēsture, 1914 -1945".
Līdzīgi kā mūsdienās, arī Lielā depresija līdz Latvijai atnāca ar banku problēmām. Toreiz gan situācija banku sektorā bija specifiska, jo Latvijas Banka funkcionēja kā privātā banka, tai bija iespēja izsniegt ilgtermiņa hipotekāros kredītus, kamēr pārējām privātajām bankām bija iespēja izsniegt īstermiņa kredītus. Tā kā pārējās privātās bankas bija konkurenti Latvijas Bankai, tad tā neuzstāja uz to, lai šīs bankas stingri veidotu finanšu rezerves.
Šī laika posma specifika, kas būtu jāzina, bija tāda: Latvijai šajā laika posmā bija valūta, kura bija pilnībā segta ar zeltu (iedzīvotāji varēja apmainīt naudu pret noteiktu daudzumu zelta). Tāpat arī valūtai bija cits kurss - LVL pret GBP bija 25:1. Mūsu eksporta noieta galvenā valsts bija Lielbritānija, svarīgākā importētājvalsts bija Vācija.
Ekonomiskajai krīzei progresējot pasaulē, daudzas valstis atteicās no zelta standarta nacionālajās valūtās, tas apgrūtināja starptautisko tirdzniecību valstīm, kas to nebija izdarījušas. Ļoti daudzas bankas nonāca maksāšanas grūtībās, radās sajukums un neuzticība, kritās preču cenas, mazinājās cilvēku pirktspēja, radās daudz preču, kuras neviens nepirka, kritās to cenas. Līdz ar to daudzas rūpnīcas, nespēdamas samazināt preču ražošanas izdevumus, samazināja ražošanu vai vispār bankrotēja. Miljoniem strādnieku pasaulē palika bez darba. 1930.gadā arī Latvijā sāka parādīties pirmās ekonomiskās krīzes pazīmes. Tās veicināja arī Latvijas valdības un Latvijas Bankas nepareizā darbība ekonomiskās krīzes laikā.
Pirmo triecienu Latvijas tautsaimniecībā izdarīja Latvijas Banka, kuras padome 1930. gada 20. decembrī nolēma veikt kredītu restrikciju ar 1931. gada 1. janvāri. Jaunu kredītu izsniegšana tika ierobežota, savukārt aktīvos kredītus kredīta ņēmējiem bija jāatmaksā skaidrā naudā. Ielās sākās panika, un cilvēki no bankām sāka izņemt naudu, jo baidījās, ka tās bankrotēs. Lai to novērstu, drīz vien sekoja vēl daudz neapdomīgu lēmumu, kas ekonomikai izdarīja vairāk slikta nekā laba, piemēram, noguldījumu izņemšanas ierobežojumu izstrāde. Noguldītāji varēja izņemt vairs tikai daļu savas noguldītās naudas, tomēr tas neapturēja naudas aizplūšanu no banku sektora.
LATVIJAS VALSTS POLITIKA
Smagākais trieciens Latvijas ekonomikai bija 1931. gada septembrī, kad Anglija pazemināja savas valūtas vērtību par 30%. Tai sekoja arī citas valstis, piemēram, Norvēģija devalvēja savu valūtu par 40%.
Latvijai toreiz, tāpat kā tagad, bija divi krīzes risināšanas ceļi:
1. Devalvēt valūtu
2. Ierobežot importa apjomu (kontrolēt ārzemju valūtas tirdzniecību), samazināt izmaksas.
Vēsturnieki atzīst, ka toreiz Latvijas valsts, izvēloties otro ceļu, izvēlējās visgrūtāko ceļu krīzes pārvarēšanai. Mūsdienās politiķi, nerēķinoties ar realitāti, atkal ir izvēlējušies otro krīzes risināšanas ceļu. Toreiz šo ceļu bija iespējams realizēt, tas paredzēja muitu nodokļu palielināšanu, protekcionismu un visaptverošus importa ierobežojumus, tajā pat laikā pārstrukturalizējot uzņēmumus, pazeminot algas darbiniekiem, daļu darbinieku atlaižot, lai produkta izmaksas samazinātos. Mūsdienu Latvijas politiķi nav spējuši saprast, ka šo krīzes risinājuma ceļu mēs varam īstenot tikai, ja izstājamies no Eiropas Savienības, citādi mēs nevis atveseļosim ekonomiku, bet tā vietā nokļūsim ļoti ilgstošā stagnācijā.
Lielās depresijas laikā Latvija pieņēma šo krīzes risināšanas ceļu drīzāk psiholoģisku nevis racionālu apstākļu dēļ. Līdzīgi kā mūsdienu Latvijā, arī toreiz, veidojot valsti, Latvija bija piedzīvojusi hiperinflāciju un bezvērtīgu valūtu (Latvijas rubļi), tāpēc sabiedrība baidījās no jaunas hiperinflācijas, kuru varētu radīt valūtas devalvācija. Tomēr šis pieņēmums, ka devalvācija noved pie inflācijas, ir mīts, jo krīzes gados kopējā tendence ir cenu deflācija -, apdomīgi devalvējot valūtu, var panākt balansu valsts ekonomikā, kur devalvācija vien samazina deflācijas tempus, bet nerada inflāciju.
Turpretī ja turpinās deflācija un zemākas kļūst cenas, jo vairāk padziļinās depresija un vairojās bezdarbnieku skaits. Lielās depresijas laikā Latvija piedzīvoja ilgstošu deflāciju un tikai 1934. gadā, kad sākās saimnieciskās dzīves uzplaukums, cenas atkal sāka celties.
Latvijas valdība toreiz vilcinājās īstenot valūtas devalvāciju. Šādas politikas rezultātā, turklāt, ņemot vērā vispārējo protekcionisma politiku, Latvija zaudēja lielu daļu no sava eksporta, īpaši jūtams zaudējums bija Lielbritānijas tirgū. Latvijas produkti kļuva konkurēt nespējīgi starptautiskajā tirgū – somu koka eksportētāji sāka saņemt par 40-45% vairāk ienākumu nekā latviešu koka eksportētāji.
1933. gadā Maksis Kalniņš precīzi raksturoja situāciju valstī: „Mūsu eksports vispārīgi pie pašreizējās monetārās situācijas bez piemaksām nespēj eksistēt”. Mākslīgi uzturētais augstais lata kurss vilināja tirgotājus importēt ārzemju preces.
Lielās depresijas laikā Latvijas valsts savas netālredzīgās rīcības dēļ zaudēja arī daļu rezervju, kuras glabāja Latvijas bankā Lielbritānijas mārciņās. Tomēr, lai uzsāktu savlaicīgu lata devalvāciju, Latvijas valsts sāka ierobežot importu, nosakot ievedamo preču kontingentu, ieviesa maiņu darījumus uzņēmumiem, kas eksportēja un sāka noslēgt klīringa līgumus ar dažādām valstīm, kas paredzēja, ka tirdzniecības bilance starp abām valstīm būs līdzsvarota, starpība tiks segta ar precēm. Viss pasākumu kopums radīja vēlamo efektu, bet, kā jau iepriekš tika minēts, šis ceļš bija daudz smagāks nekā valūtas devalvācijas ceļš. Lai arī krīze jau bija pārvarēta, 1936. gadā K. Ulmaņa valdībai nācās devalvēt latu jau par 40%, lai valsts ekonomika nesabruktu. Lai arī toreiz devalvācija bija novēlota, tomēr tā deva iespēju attīstīties Latvijas ražošanai un eksportam.
No šodienas perspektīvas raugoties, mūsdienu Latvijas valsts praktizē neizprotamu politiku. Valsts vadība atkal ir nolēmusi iet izdevumu samazināšanas ceļu, tomēr nesaprot, ka to īstenot ir problemātiski, ņemot vērā, ka Eiropas Savienība liegs mums ieviest importa ierobežojumus. Tāpat arī mūsdienu Latvijas valdības neņem vērā, ka mums vēl joprojām ir sava patstāvīgā valūta, kurai mēs varam likt strādāt Latvijas iedzīvotāju interesēs. Arī šodien Lielbritānija savu valūtu pret latu ir pazeminājusi par aptuveni 20%, bet Latvijas Banka to turpina ignorēt, tāpat arī faktu, ka Latvijas lats šobrīd ir 6. vērtīgākā valūta pasaulē (ar savām valūtām mūs apsteidz tikai Bahreina, Kipra, Kuveita, Malta un Omāna).
VALSTS BUDŽETS
Lai arī visu nav iespējams apskatīt, tomēr varam salīdzināt, kā valdība rīkojas šodien un kā Latvijas valdības rīkojās Lielās depresijas laikā, veidojot budžeta plānu, mazinot izdevumus un meklējot ienākumus.
Absolūtos skaitļos būtu grūti salīdzināt lietas, jo toreiz valsts budžets bija krietni mazāks nekā šodienas Latvijā, tomēr ir vērts salīdzināt procentus. Tā, piemēram, krīzes gados valsts budžeta deficīts bija mainīgs lielums. Ja 1930./1931. s.g. deficīts bija vien -1,39%, tad nākamajā periodā jau -18,89%, laikā, kurš tika uzskatīts par krīzes smaguma centru, tomēr nākamajos periodos deficīts bija jau normalizējies, attiecīgi -3,77% un -6,02%. Vērts pieminēt, ka mūsdienu Latvijā pat tā saucamajos „treknajos gados” valdība nespēja sastādīt bezdeficīta budžetu.
Lai precīzāk ilustrētu tā laika fonu, ir vērts apskatīt nodokļu ieņēmumu mazināšanos. Tā, piemēram, muitas ieņēmumi kritās par 50%, nodokļi no valsts mežiem, zemes, ūdeņiem un ēkām par 70%, no valsts kredītiestādēm un kapitāliem par 80%. Savukārt monopolu ienākumi pieauga par 28%.
Lai vairotu ienākumus un segtu izmaksas, valdība ieviesa „krīzes apkarošanas nodokli”. Līdzīgi kā šodien, MK izdeva noteikumus par valsts darbinieku un strādnieku algu un pensiju pazemināšanu. Nē, nedomājiet, ka valdība arī toreiz visiem samazināja algas par 50% vai kā šodien strādājošajiem pensionāriem - par 70%. Toreiz valdība samazināja algas un pensijas 3-20% apmērā, raugoties pēc algas lieluma.
Interesantu lietu varam atrast valsts kontroles ziņojumā: 1930-to gadu sākumā izplatīta bija kļuvusi parādība, ka pašvaldības sāka rūpēties, lai viņiem pienākošos nodokļu daļu nomaksā cilvēki un uzņēmumi, ne valsts. Jautājums – kā ir šodien? Vai gadījumā šodien arī nav tā, ka pašvaldības par prioritāti izvirza iekasēt ienākuma nodokli, bet ir krietni vienaldzīgākas par uzņēmuma vai peļņas nodokļa nomaksu?
Toreiz budžeta deficīta risināšanai nebija iespēja aizņemties neskaitāmus miljardus, toreiz budžetu varēja segt tikai no rezervēm, ja nebija rezervju, vajadzēja veikt naudas emisiju, kura, savukārt, apdraudēja valūtas stabilitāti. Tāpēc 1931. gada 6. maijā valsts izlaida iekšējā ceļu aizņēmuma obligācijas par 12. milj. Ls, kas izpērkamas 30 gados. 1,4 milj. vērtībā obligācijas tika izsniegtas valsts darbiniekiem, atvelkot obligāciju vērtību no viņu algas. Tomēr arī rezerves fondi bija ievērojami, sākoties krīzei, un tie varēja nosegt viena gada budžetu. Kopumā valsts pasīvos un aktīvos atradās 2,102 miljardi latu.
Neieslīgstot dziļā analīzē, ir vērts atspoguļot valsts budžeta veidošanas politiku Saimnieciskās depresijas gados, atspoguļojot nozīmīgākās nozares:
Izglītības sistēma (samazinājums – 5%), kopumā sastāda 15% no valsts budžeta.
Veselības nozare (samazinājums – 10%), kopumā sastāda 3% no valsts budžeta.
Valsts kapitālieguldījumi (samazinājums – 50%), kopumā sastāda 15% no valsts budžeta.
Satiksmes nozare (samazinājums – 25%), kopumā sastāda 8% no valsts budžeta.
Valsts aizsardzība (samazinājums – 17%), kopumā sastāda 21% no valsts budžeta.
Iekšējā drošība (samazinājums – 20%), kopumā sastāda 8% no valsts budžeta.
Tātad varam secināt, ka valstī izglītība bija prioritārā nozare, kuru skāra niecīgākais samazinājums. Ir vērts padomāt, vai arī mūsdienās valdībai nozīmīgākie ir izglītoti bērni un jaunieši? Vai tomēr tā izglītību uzskata par budžeta traucēkli, tāpēc ar vieglu roku samazina skolotājiem algas un noved vairākus simtus skolu pie likvidācijas sliekšņa?
Vēstures pieredzi mēs varam apskatīt vēl no daudziem aspektiem, piemēram, kādu tautsaimniecības politiku Latvijas valsts piekopa krīzes laikā, kā tā attīstīja valsts monopolus un rūpniecību, kā tā risināja bezdarba problēmu u.c. krīzes radītās sekas, tomēr tas viss nav ietilpināms vienā publikācijā. Latvijas valsts valdībai un sabiedrībai būtu jāizvērtē mūsu tautas kopīgā pieredze, uz kādiem principiem mūsu valsts ir funkcionējusi pagātnē un kas ir darāms šodien.
Tuvākajā laikā sekos publikācijas otrā daļa, kurā tiks apskatīti tie aspekti, kas ļāva Lielās depresijas laikā Latvijas tautsaimniecībai visnotaļ veiksmīgi pārvarēt krīzi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
