Ceļu satiksmes negadījumos 2014.gada pirmajos trīs mēnešos bojā gājuši jau 44 cilvēki, kas ir par 20 vairāk nekā iepriekšējā gadā šādā laika periodā. Tas liek pat vislielākajiem fotoradaru kritiķiem atzīt - kopš radari izzuduši no Latvijas ceļiem, to vietu ieņēmusi autobraucēju pārgalvība. Cīņā pret to Ceļu policijas patruļas diemžēl zaudē.
Jau ierasts, ka Latvijas sabiedrība un nereti arī institūcijas viedokli maina tieši proporcionāli apstākļiem. Piemēram, nepilnu mēnesi pēc tam, kad uz Latvijas ceļiem izzuda fotoradari, vairums iedzīvotāju (67%)[i] uzskatīja, ka bez fotoradariem ceļu satiksmes drošība noteikti nav vai drīzāk nav pasliktinājusies, tādu pat viedokli 2013.gada 17.janvārī publiski paudusi arī Valsts policija. Taču jau 2013.gada nogalē aina krietni cita: 47% iedzīvotāju uzskata, ka fotoradaru neesamība ir pasliktinājusi satiksmes drošību. Šādi domājošo skaits, salīdzinot ar gada sākumā veikto aptauju, bija dubultojies. Vienlaikus bijušais Ceļu policijas priekšnieks E.Zivtiņš 2013.gada nogalē kādā intervijā atzīst, ka domstarpības ar privāto partneri bija risināmas un "grūti radīto sistēmu" nevajadzēja jaukt.[ii]
2012.gadā, kad Latvijā darbojās fotoradari, vidējo braukšanas ātrumu uz valsts galvenajiem autoceļiem bija izdevies samazināt un 56% ( 2011.gadā - 47%) autovadītāju ievēroja ātruma ierobežojumus, taču 2013.gada 1.pusgada dati iezīmē krietnu samazinājumu par 4%[iii]. Lai arī sākotnēji tika pausts viedoklis, ka radaru trūkumu uz ceļiem kompensē policijas ekipāžas, 2014.gada martā no policijas vadības izskanējis viedoklis, ka biežas masveida pārbaudes vairāku iemeslu dēļ policija organizēt nevar.
Lai nu kā, jāpiemin, ka šis nav vienīgais gadījums, kad grūtības sekmīgas publiskās privātās partnerības projektu ieviešanā valsts cenšas aizstāt ar principu: "pēc tam kaut vai ūdens plūdi", bet darīsim visu paši, kārtējo reizi apliecinot, ka zaudētas cilvēku dzīvības ir mazāk svarīgas par valsts vai precīzāk sakot, par atsevišķu valsts amatpersonu ambīcijām.
Taču, ieviešot fotoradaru projektu, izskatās, ka valsts sastopas ar identiskiem "klupšanas akmeņiem", kādi pastāvēja arī iepriekš. Piemēram, jau šobrīd radaru ieviešana nesekmējas tik raiti, kā iecerēts - 2013.gada janvāra vidū iekšlietu ministrs R. Kozlovskis prognozēja, ka fotoradari uz Latvijas ceļiem atkal varētu parādīties nākamā gada (2014.gada) sākumā, taču šī gada martā Ceļu satiksmes drošības direkcija (CSDD) sniegusi informāciju, ka fotoradari uz ceļiem varētu parādīties 2014.gada rudenī. Taču, reālistiski vērtējot valsts spējas ieviest šo projektu, visdrīzāk šogad mēs fotoradarus uz Latvijas ceļiem tā arī neieraudzīsim.
Liela problēma privātajam komersantam fotoradaru ieviešanas projektā bija vienošanās panākšana ar zemju īpašniekiem par komunikāciju izbūvi - pārsvarā elektrības vadu ierakšanu viņiem piederošo īpašumu zemēs. Vēl martā CSDD ar zemju īpašniekiem nebija noslēgusi līgumus par fotoradaru izvietošanu. Turklāt skarbos pārmetumus par peļņas rēķināšanu no iegūtajiem sodiem, kas tika veltīti privātajam partnerim, nu adresējami valdībai - 2014.gada augustā izskatītais "Informatīvais ziņojums par pārkāpumu fiksēšanas tehnisko līdzekļu (fotoradaru) ieviešanu"[iv] skaidri parāda detalizētus aprēķinus ieņēmumiem no sodiem valsts pamatbudžeta ieņēmumos, kuru pieaugums četru gadu laikā plānots vairāk kā 10 reizes, salīdzinot ar 2014.gadu.
Liela daļa vainas fotoradaru projektu ieviešanā tika novelts uz nepietiekamu un nekvalitatīvu komunikāciju ar sabiedrību. Taču, vērtīgi būtu uzzināt, cik līdzekļus informatīvo kampaņu vajadzībām valsts atvēlēja, lai fotoradaru projekts sadarbībā ar pakalpojuma sniedzēju gūtu sabiedrības atbalstu, taču zināms, ka pašlaik tam plānoti prāvi līdzekļi.
Kā liecina jau pieminētajā informatīvajā ziņojumā rakstītais: "ļoti būtisks priekšnosacījums radaru efektīvai darbības nodrošināšanai ir efektīva komunikācija ar sabiedrību (autovadītājiem) par radara ieviešanu un darbību, izskaidrojot radaru ieviešanas nepieciešamību un radaru darbības principus. [..] Tam nepieciešams veikt komunikācijas kampaņu, kuras laikā iedzīvotājiem radaru mērķi un uzdevumi tiktu skaidroti. [..] No publicitātes pakalpojumu nodrošināšanai pieejamā finansējuma apmēra ir atkarīga komunikācijas ar sabiedrību efektivitāte un līdz ar to arī radaru ieviešanas un darbības rezultāti. Publicitātes pasākumi tiek plānoti katru gadu, tāpēc vienāds finansējuma apjoms (Ls 100 000) tiek plānots katru gadu."
Nav šaubu, ka rūpes par sabiedrības informētību un izpratni ir svarīgas, bet kāpēc no valsts puses tās aktualizējušās tikai tagad, kad valsts institūcijas ir vienīgie projekta ieviesēji? Vai iepriekš īstenotais projekts nebija patiesas valsts intereses un informatīvas kampaņas vērts?! Arī iepriekš fotoradaru sistēmas ieviesējs bija valsts; privātais partneris bija tikai un vienīgi projekta tehniskais izpildītājs, īstenojot valsts pasūtījumu.
Bez zaudētā laika un cilvēku dzīvībām, vēl atliek secināt, ka izpratne par publisko privāto partnerību Latvijā joprojām ir neskaidra, lai gan Publiskās un privātās partnerības likums vispārējos principus definējis pietiekami skaidri: tā ir publiskā un privātā sektora sadarbība, kuru vienlaikus raksturo šādas pazīmes: 1) sadarbība notiek starp vienu vai vairākiem publiskajiem partneriem un vienu vai vairākiem publiskās un privātās partnerības procedūrā iesaistītajiem privātajiem partneriem, 2) sadarbība notiek, lai nodrošinātu sabiedrības vajadzības pakalpojumu sniegšanā, 3) publiskais un privātais partneris apvieno un izmanto tam pieejamos resursus (piemēram, īpašumu, finanšu līdzekļus, zināšanas un pieredzi), 4) atbildība un riski tiek dalīti starp publisko partneri un privāto partneri.
Latvijā jau ilgstoši nevaram izslimot demokrātijas sākumstadijas slimību - nespēju rast kompromisus, bet pamest iesāktas iniciatīvas, katram paliekot pie sava, nemeklējot iespējas vienoties - katrs kaut ko iegūstot un no kaut kā arī atsakoties. Tā dēļ cieš valsts attīstība un sabiedrība. Fotoradaru projekts ir tikai viens no piemēriem, kā rezultātā Latvija ir vienīgā no Baltijas valstīm, kurā nedarbojas fotoradari. Lietuvā publiskā iepirkumā izvēlētais pretendents 150 radarus trīs etapos visā valsts teritorijā ieviesa no 2008.gada.
Pakalpojuma sniedzējs nolīgts uz 10 gadiem, un uzņēmums saņem fiksētu maksu par katru uzstādītu un funkcionējošu radaru, nevis noteiktus procentus no pārkāpēju soda naudu apjoma.[v] Igaunijā pirmie fotoradari testa režīmā uzstādīti 2009.gadā un turpinās to ieviešana, kopumā 2013.gadā nodrošinot 44 automātisko ātruma mērierīču darbību. Projektu īsteno Ceļu administrācija sadarbībā ar Policijas un robežsardzes pārvaldi.[vi] Pārliecinoši fotoradaru pozitīvo ilgtermiņa ietekmi uz autobraucēju braukšanas paradumiem raksturo Igaunijas statistikas dati: 2010.gadā sākotnējie astoņi fotoradari Tallinas-Tartu šosejā fiksēja vairāk pārkāpumu, nekā visu 31 fotoradaru fiksētie pārkāpumi 2013.gadā.[vii] Fotoradari sekmīgi darbojas Zviedrijā, baudot pārliecinošu atbalstu fotoradaru darbībai un apliecinot, ka šīs sistēma izglābj ap 20 cilvēku dzīvību gadā.
Nenoliedzot projekta ieviešanas iespēju jaunajā pārvaldes modelī, autoceļu negadījumu un bojāgājušo cilvēku statistika tomēr uzdod vairākus jautājumus - vai valstij Valsts policijas un Iekšlietu ministrijas personā bija patiesa ieinteresētība darīt visu, lai fotoradaru projekts tiktu ieviests un problēmas risinātas; vai nebija nekādu iespēju nodrošināt fotoradaru preventīvu darbību pārejas periodā, kamēr valsts, īstenojot daudzās birokrātiskās procedūras gandrīz divu gadu garumā, uzsāk projekta īstenošanu no nulles punkta?
Atbildi daļēji ieskicē Valsts policijas priekšnieka I. Ķuža plašsaziņas līdzekļiem paustais viedoklis pēc 2012.gada 4.decembra Ministru kabineta slēgtās sēdes, kurā tika nolemts neatpirkt fotoradarus no privātā partnera: "komersantam jau noteikti ir plānots, ko tālāk darīt ar ierīcēm, un šāda līguma ātrāka laušana ir izdevīga abām pusēm."
Traģiski izdzēstās cilvēku dzīvības un uz autoceļiem valdošo pārgalvību gan grūti saukt par kādam izdevīgu, drīzāk gan par valsts vienaldzību, bezatbildību un nespēju operatīvi īstenot progresīvu un resursu efektīvu satiksmes drošības sekmēšanas praksi.
Iespējams, kāds uzskata, ka, ņemot vērā biedējošo negadījumu un bojāgājušo statistiku uz Latvijas ceļiem un šādas situācijas iespējamo saistību ar fotoradaru ieviešanas projekta apturēšanu, būtu nepieciešams veikt rūpīgu izmeklēšanu, atrast un saukt pie atbildības konkrēto lēmumu pieņēmējus, kas radīja šādas sekas. Taču, manuprāt, svarīgāk par kārtējām "raganu medībām", būtu iegūt apziņu, ka valstij bieži vien šādas ierēdņu spēlītes maksā ļoti augstu cenu, kas mērāma daudzu jaunu cilvēku dzīvībās un nepiepildītās dzīvēs. Iespējams, tieši tas palīdzētu nepieļaut līdzīgas situācijas nākotnē šajā un daudzās citās jomās.
[i] Pētījumu kompānijas TNS dati
[ii] "Zivtiņš: policijai nav kapacitātes", Diena.lv, 20.novembris 2013.
[iii] "Informatīvais ziņojums par pārkāpumu fiksēšanas tehnisko līdzekļu (fotoradaru) ieviešanu" http://www.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=40285878&mode=mk&date=2013-08-13
[iv] Turpat.
[v] Lithuanian Fima considering procurement of fixed speed cameras in Latvia. Baltic-course.com, 04.03.2014. http://www.baltic-course.com/eng/transport/?doc=88542
[vii] Small Harju County roads to get speed cameras. News.postimees.ee, 06.01.2014. http://news.postimees.ee/2652096/small-harju-county-roads-to-get-speed-cameras
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
