Rietumvalstu vēsturnieku historiogrāfijā pieņemts uzskatīt, ka Otrais pasaules karš Eiropā noslēdzās 1945.gada 8.maijā – tā gada 7. maijā ģenerālpulkvedis Alfrēds Jodls Vācijas Bruņoto spēku "Wehrmacht" virspavēlniecības vārdā Reimsā (Francijā) parakstīja Vācijas bezierunu kapitulāciju Sabiedrotajiem, kas stājās spēkā 8. maija vakarā.
Šo bezierunu kapitulāciju parakstīja arī PSRS pārstāvis ģenerālmajors Ivans Susloparovs, tomēr Kremlis Reimsā parakstīto kapitulācijas aktu noraidīja, atzīmējot, ka I. Susloparovs nebija saņēmis Maskavas pilnvaras šāda līguma parakstīšanai. Vairums vēsturnieku atzīst, ka PSRS līdera Josifa Staļina neapmierinātība ar Reimsā parakstīto līgumu bija saistīta ar viņa vēlmi nacionālsociālistiskās Vācijas bezierunu kapitulāciju padarīt par PSRS uzvaras triumfu, tādējādi akcentējot tās vadošo lomu Vācijas sakāvē (jāatzīmē arī tas, ka Reimsā parakstītais Vācijas bezierunu kapitulācijas akts tika izstrādāts tikai angļu un vācu valodā). Šī iemesla dēļ 1945. gada 8. maijā PSRS maršals Georgijs Žukovs kā PSRS pārstāvis un "Wehrmacht" Ģenerālštāba priekšnieks feldmaršals Vilhelms Kaitels kā viens no Vācijas pārstāvjiem parakstīja jaunu līgumu par Vācijas bezierunu kapitulāciju. Līgums tika parakstīts 1945. gada 8. maijā plkst. 22:43 pēc Centrāleiropas laika, bet pēc Maskavas laika – 9. maijā plkst. 00:43.
Krievijas vēsturnieks Vladimirs Afanasenko norāda, ka pirmajos pēckara gados 9. maijs netika atzīts par valsts svētku dienu, jo karš bija beidzies salīdzinoši nesen, bija izpostītas 1710 Padomju Savienības pilsētas, 73 000 apdzīvotu vietu un valsts infrastruktūra bija sagrauta. Tāpat jāatzīmē lielie cilvēku zaudējumi – kaut arī J. Staļins karā bojāgājušo skaitu nosauca kā septiņus miljonus, šis skaitlis tiek lēsts kā pārāk mazs un tiek apstrīdēts (atsevišķi pētnieki PSRS zaudējumus lēš četras līdz piecas reizes lielākus). PSRS līderu J. Staļina un Ņikitas Hruščova valdīšanas gados t.s. Uzvaras diena tika atzīmēta tikai ar 30 salūta zalvēm un ierakstiem avīzēs.
1965. gadā PSRS līderis Leonīds Brežņevs 9. maiju pasludināja par oficiālu svētku dienu. Viņa valdīšanas gados par (līdz mūsdienām nemainītām) t.s. Uzvaras dienas sastāvdaļām kļuva militārā parāde ar smagās tehnikas un aviācijas līdzdalību, ziedu nolikšana pie Nezināmā kareivja kapa, minūte klusuma un ārvalstu delegāciju klātbūtne.
Pēc PSRS sabrukuma samazinājās pompozums, ar kādu Krievijā tika atzīmēts 9. maijs. Līdz 1995. gadam netika rīkotas militārās parādes, kuras atsākās 1995. gadā, atzīmējot 50. gadadienu kopš Otrā pasaules kara Eiropā beigām, tomēr smagās militārās tehnikas klātbūtne atsākās tikai 2008. gadā. Kopš tā laika vēriens, ar kādu tiek atzīmēta Uzvaras diena, ar katru gadu pieaudzis.
9. maija politizācija
Krievijas pašreizējā vara izmanto dažādus vēsturiskus notikumus, īpaši no PSRS vēstures, savu politisko mērķu sasniegšanai. Šādiem mērķiem tiek izmantots arī tā dēvētais Lielais Tēvijas karš, par kuru valsts iedzīvotājiem ir liela interese – šī gada 22. martā publicētie socioloģisko pētījumu centra "Ļevada-Centr" aptaujas dati liecina, ka attiecībā uz Krievijas vēstures notikumiem vislielākā interese ir par Lielo Tēvijas karu, par kuru interesējas 38% aptaujāto. Vienlaikus jānorāda, ka pērnā gada 5. decembrī publicētie "Ļevada-Centr" aptaujas dati norāda, ka 56% Krievijas iedzīvotāju nožēlo PSRS sabrukumu.
Šajā sakarā arī jāatzīmē daļas Krievijas iedzīvotāju vienpusējās zināšanas par Otro pasaules karu, tā norises un seku atšķirīgo interpretāciju dažādās pasaules valstīs un laikabiedru vērtējumu par PSRS lomu karā. Kā norāda Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Ainārs Lerhis: "Nevar noliegt PSRS un visas Antihitleriskās koalīcijas milzīgos upurus un ieguldījumu nacisma sagrāvē. Tomēr Krievijā daudziem iedzīvotājiem joprojām ir grūti pieņemt faktu, ka Austrumeiropas valstu iedzīvotājiem Sarkanā armija atnesa jaunas ciešanas."
Kā piemēru varasiestāžu vēlmei manipulēt ar pagātni pašreizējo interešu sasniegšanai var minēt PSRS himnas melodijas atjaunošanu 2000. gadā. Šīs rīcības tālejošā jēga, kā norādījusi vēsturniece Argita Daudze, esot bijusi "sagatavot sabiedrību asociēt mūsdienu Krieviju ar PSRS varenības laikiem, mītisko tautas un partijas vienotību un lepnumu par to, ka ar padomju valsti rēķinājās pasaulē". Šādiem mērķiem tiek izmantotas arī 9. maija svinības Krievijā. Kā norādījis A. Lerhis, Krievija ir "privatizējusi" uzvaru Otrajā pasaules karā, lai padarītu to par savas mūsdienu identitātes pamatu un uzsvērtu Krievijas kā lielvalsts varenību.
Ieklausoties Krievijas prezidenta Vladimira Putina 2015. gada 9. maija Uzvaras dienas runā, kurā tika atzīmēta 70. gadadiena kopš Otrā pasaules kara Eiropā beigām, ir identificējami vairāki vadmotīvi, kuri tiek regulāri uzsvērti Krievijas medijos, politiskajās aprindās un presē, ja runa ir par Lielo Tēvijas karu.
Piemēram, pretnostatot Vāciju un PSRS, Vāciju attēlo kā "ļaunos spēkus", kurus sakāva Sarkanās armijas atbrīvotāji, taču netiek pieminētas represijas, vardarbība un komunistisko režīmu uzspiešana Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu iedzīvotājiem.
Retušējot sabiedroto nopelnus uzvarā, tiek īpaši uzsvērts, ka PSRS no Ass valstu uzbrukumiem cieta visvairāk, uz Austrumu fronti sūtītas labākās Vācijas vienības, PSRS teritorijā tika izcīnītas nozīmīgākās Otrā pasaules kara kaujas un Sarkanā armija veica pēdējo uzbrukumu Berlīnei, tādējādi izbeidzot karadarbību Eiropā. Kaut arī V. Putins šajā runā pateicās PSRS sabiedrotajiem par to lomu Vācijas sakaušanā, akcents ir vērsts uz PSRS kā galvenās kara uzvarētājas tēla radīšanu. Šie paziņojumi ir domāti gan starptautiskajai sabiedrībai, kura tiek aicināta godināt PSRS (un Krieviju kā PSRS mantinieci) par tās lomu Otrajā pasaules karā, gan Krievijas sabiedrībai, kurai cenšas radīt lepnumu par PSRS (attiecīgi arī Krievijas) lomu Vācijas sakāvē;
Tiek arī uzsvērts, ka visas PSRS tautas cīnījās par PSRS atbrīvošanu no nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas. Bet tiek noklusēta informācija par tiem PSRS iedzīvotājiem, kuri cīnījās pret PSRS, piemēram, ģenerālleitnanta Andreja Vlasova komandētā Krievijas atbrīvošanas armija. Tāpat netiek minēts, ka Lielā Tēvijas kara sākumposmā liela daļa Vācijas okupēto PSRS teritoriju iedzīvotāju iebrūkošos "Wehrmacht" karavīrus sagaidīja kā atbrīvotājus. Netiek minēts arī par PSRS īstenotajām represijām pret tautām, kuras tika uzskatītas par neuzticamām, piemēram, Baltijas un Kaukāza iedzīvotāju deportēšana;
Neatzīstot Sarkanās armijas nodarīto postu, tiek uzsvērts, ka tieši tā Eiropas valstis atbrīvoja no nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas. Sarkanās armijas ienākšana Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs daudziem šo teritoriju iedzīvotājiem tiešām asociējās ar Kremļa propagandēto atbrīvošanu. Piemēram, ebreji tika atbrīvoti no ieslodzījuma nacionālsociālistiskās Vācijas koncentrācijas nometnēs un pilsētu geto, bet Polijas rietumdaļā varēja atkal brīvi runāt poļu valodā, ko vairākus gadus bija aizliegts publiski darīt.
Tomēr vienlaikus jānorāda, ka Sarkanā armija, virzoties uz Berlīni, savā ceļā atstāja milzīgu postu. Aprakstot notikušo, daudzi runāja par "jaunu mongoļu invāziju". Redzot Centrāleiropas un Austrumeiropas, salīdzinot ar PSRS, pārticību, padomju karavīri sprieda, ka šīs bagātības ir tikušas nozagtas. Kāds karavīrs vēstulē uz mājām rakstīja: "Viņu aitu ganāmpulkos ir vislabākās krievu merīnaitas, un viņu veikali ir piekrauti ar precēm no visiem Eiropas veikaliem un fabrikām. Tuvākajā nākotnē šīs preces kā mūsu trofejas nonāks arī Krievijas veikalu plauktos." Sarkanās armijas karavīri nodarbojās ne tikai ar vietējo iedzīvotāju aplaupīšanu, bet arī ar vardarbīgiem uzbrukumiem pret civiliedzīvotājiem, tostarp masveidīgu sieviešu izvarošanu, kas tika akceptēta PSRS augstākajos vadības līmeņos. Dienvidslāvu komunists Milovans Džilass sūdzējās J. Staļinam par Sarkanās armijas uzvedību, tomēr PSRS līderis norādīja, ka M. Džilass kā rakstnieks "nespēj saprast to, ka kareivis, kurš tūkstošiem kilometru gājis cauri asinīm, ugunij un nāvei, mazliet papriecājas ar sievieti vai paņem kādu nieku".
Arī Rietumvalstu politiķi zināja par Centrāleiropas un Austrumeiropas iedzīvotājiem nodarīto vardarbību, un vienlaikus atzīmēja, ka šo valstu atbrīvošana no nacionālsociālistiskās Vācijas daudzējādā ziņā būtu vērtējama kā PSRS īstenota okupācija. "No Štetinas Baltijas jūras krastā līdz Triestei pie Adrijas jūras pāri kontinentam ir nolaists dzelzs priekškars. Aiz šīs līnijas ir palikušas visas Centrāleiropas un Austrumeiropas seno valstu galvaspilsētas. Varšava, Berlīne, Prāga, Vīne, Budapešta, Belgrada, Bukareste, Sofija – visas šīs slavenās pilsētas un valstis ap tām atrodas, kā man nākas to dēvēt, padomju zonā un ir pakļautas tādā vai citādā formā ne vien padomju iespaidam, bet ļoti ciešai un daudzos gadījumos pieaugošai Maskavas kontrolei," savā slavenajā 1946. gada 5. marta runā Fultonā (Misūri štats, ASV) atzīmēja britu valstsvīrs Vinstons Čērčils.
Otrā pasaules kara noslēgums tiek izmantots, arī lai atgādinātu - ja Krievijas Federācijas priekštece PSRS un Rietumvalstis tolaik spēja sadarboties, šis pozitīvais piemērs būtu jāatceras arī mūsdienās.
V. Putins 2015. gada 9. maija runā norādīja, ka Otrais pasaules karš ir apliecinājums valstu sadarbībai miera un stabilitātes nodrošināšanai. Tāpat viņš akcentēja, ka Aukstā kara laikā tika dibināta sistēma starptautisku konfliktu risināšanai, kura pēdējos gados esot tikusi ignorēta vienpolāras pasaules veidošanas ietvaros un vardarbības pielietošanā.
Vienlaikus V. Putins neminēja Krievijas starptautisko tiesību pārkāpumus, īstenojot Krimas aneksiju 2014. gadā un atbalstot Austrumukrainas separātistus. Tā vietā viņš centās radīt iespaidu, ka Krievija ir atvērta dialogam un, atšķirībā no Rietumvalstīm, nekad nav pārkāpusi starptautisko tiesību normas.
Ik gadu 9. maija svinībās izskan vairākas Kremļa proponētas tēzes, kuru mērķis ir nevis pieminēt Otrā pasaules kara upurus, bet norādīt, ka karš ir slava un varonība. Respektīvi, Krievija uzvarēja agrāk un uzvarēs atkal, un Krieviju ielenc ienaidnieki.
9. maija atmosfēras radīšana
V. Afanasenko norāda, ka kara veterāniem 9. maijs biežāk izraisa sēras, nevis prieku, jo viņi atceras karā kritušos biedrus, tāpēc daudzi no dzīvi palikušajiem veterāniem izvēlas neapmeklēt 9. maija svinības. Vienlaikus vairāki 9. maija svinību novērotāji ir atzīmējuši, ka katru gadu veterānu skaitam būtu jāsarūk, tomēr bojā gājušos vai uz svinībām ierasties nespējīgos veterānus aizstāj gados jaunākas personas, kuras Otrajā pasaules karā nevarēja karot. Šo fenomenu blogeris Deniss Kazanskis sauc par nepieciešamu Uzvaras kulta veidošanai, kas ir kļuvis par daļu no mūsdienu Krievijas ideoloģijas.
Zīmīga 9. maija svinēšanas Krievijā sastāvdaļa ir Maskavā notiekošā ikgadējā militārā parāde, kurā piedalās Krievijas Bruņoto spēku militārpersonas, demonstrējot ne tikai jaunāko apbruņojumu, bet arī Krievijas militāro varenību.
Tāpat jānorāda uz "nemirstīgo pulka" maršu, kas ir salīdzinoši nesena Uzvaras dienas sastāvdaļa. Gājiena laikā tiek nesti fotoattēli ar dalībnieku Lielajā Tēvijas karā mirušajiem ģimenes locekļiem. Šādā gājienā ir piedalījies arī V.Putins. Blogeris D.Kazanskis norāda, ka pērnā gada 9. maija "nemirstīgo pulka" gājienā Doņeckā tika nesti fotoattēli ar karadarbībā Ukrainas austrumos kritušajiem kaujiniekiem, kas apliecinot, ka arī šīs konflikta zonas veterāni kādu dienu varētu uzstāties kā Lielā Tēvijas kara veterāni. Tāpat jānorāda – kaut arī vairāki cilvēki paši veido šādus plakātus ar savu radinieku fotoattēliem, ir bijuši vairāki gadījumi, kad amatpersonas cilvēkiem izdala svešu personu fotoattēlus, lai viņi varētu piedalīties "nemirstīgo pulka" maršā un tādējādi palielināt gājiena dalībnieku skaitu.
9. maija svinības tiek plaši reklamētas un atspoguļotas Krievijas valsts medijos. Ziņu aģentūra "RBK" 2015. gada 30. aprīlī publicēja informāciju, ka tā gada 9. maija svētku koncertiem, parādēm un salūtiem atvēlēti 1,511 miljardi RUB [tajā laikā 26,20 miljoni EUR], pieminekļu uzstādīšanai un remontam – 1,072 miljardi RUB [18,56 miljoni EUR], savukārt svinību reklamēšanai un medijiem – 1,878 miljardi RUB [32,56 miljoni EUR].
Jāsecina, ka galvenie Kremļa ārpolitiskie mērķi 9. maija svinībās ir apliecināt Krievijas militāro varenību, uzsvērt tās vadošo lomu globālu konfliktu risināšanā, kā arī radīt ārvalstīs dzīvojošajos krievu tautiešos kopības sajūtu ar Krievijas valsts iedzīvotājiem.
Ieteicamā literatūra:
Aplbauma, Anna. "Dzelzs priekškars: Austrumeiropas pakļaušana 1944–1956" Rīga, 2016.
Zellis, Kaspars (sastādītājs). Kaņepe, Vija (red.). "Mīti Latvijas vēsturē" /Daudze, Argita. "Vēstures mitoloģizācija Krievijā kā režīma instruments". Rīga, 2006.
Keruss, Jānis (sastādītājs). Bekmanis, Holgers (sastādītājs). "1945.gads: 8.maijs – Atbrīvošanas diena? 9.maijs – Uzvaras diena?" Rīga, 2006.
Rabičevs, Leonīds. "Karš visu norakstīs. 1941 – 1945. 31.armijas virsnieka sakarnieka atmiņas" Rīga, 2017.
Казанский, Денис. "Почему не кончаются ветераны" 2016, Май 10
Афанасенко, Владимир. "Для ветеранов День Победы — не праздник, а день скорби" 2015, 6 мая.