Modelis, kurš paredz 68% pārdošanu ir tikpat pievilcīgs sertifikātu dzēsējiem, jeb tautai, cik pirmais, jo mazie akcionāri nepērk akcijas tādēļ, lai attīstītos uzņēmums, bet gan “atstātu tās mazbērniem” vai paspekulētu. Lai uzņēmums attīstītos, visbiežāk interesē tikai uzņēmuma vadībai, arī lielākajiem akcionāriem, bet ar noteikumu, ka uz to var labi nopelnīt. No naudas ieņēmumu viedokļa valstij tikpat izdevīgi ir pārdot visus 100% uzņēmuma, kā rezultātā tiks iegūts nopietns un lietpratīgs investors, ja jau tas ir svarīgākais. Taču “sertifikātu dzēsēji ” gan būs vīlušies, jo “mēs ticējām ...”. Puiši, bet ne jau pirmo reizi.
Ļoti ilgi Latvijas vērtspapīru tirgus gaidīja akciju atpirkšanas noteikumus. Tie paredz, ka akcionāram ir pienākums no citiem akcionāriem atpirkt akcijas, ja tas iegādājas publiskās akciju sabiedrības akcijas tādā daudzumā, ka to iegūšanas rezultātā viņa balsstiesības akcionāru pilnsapulcē sasniegs vai pārsniegs pusi vai trīs ceturtdaļas no kopējā balsu skaita. Tiesa gan, ka publiskas akciju sabiedrības juridiski top tikai pēc apliecības saņemšanas no Finansu un Kapitāla tirgus institūcijas, līdz ar to valsts nepārdod publisku uzņēmumu akcijas un akciju atpirkšanai loģiski nav jāseko. Bet princips taču ir pilnīgi tāds pats – tiek pārdota ietekme uzņēmumā.
Neskatoties uz to, ka daudzi joprojām jūtas apkrāpti saistībā ar Latvijas gāzes privatizāciju, jo pēdējā valsts akciju izsolē vienas akcijas cena sasniedza 12,51 latus, un rēķinot “zaudējumus” pēc pēdējās akcijas cenas, varu nomierināt, jo nākamajās izsolēs būs vēl lielāki pārsteigumi. Taču privatizācijas modelis, kas jau pašā sākumā paredz cīņu par akcijām un ietekmi akcionāru starpā, dod labumu arī mazākuma akcionāriem, šajā gadījumā “sertifikātu dzēsējiem”. Nu ko, varbūt beidzot “septiņas reizes nomērīsim un tad nogriezīsim” ?
p.s. Kāds labs draugs teica, ka gudri padomi vienmēr ir pēc padarīta darba. Gaidu padomus!