Lai saprastu Latvijas iedzīvotāju teju ģenētiskā līmenī iepotēto piesardzību pret izmaiņām naudas sistēmā, ieskatīsimies vēsturē ar tautsaimniecības un naudas vēsturei veltītā pētījumu apkopojuma "Latvijas Bankai XC (90)" palīdzību.
Pagājušajā gadsimtā Latvijas teritorijā ir cirkulējušas daudzas valūtas - sākot ar cariskās Krievijas naudu līdz pat atjaunotās Latvijas latam. Okupācijas varas ir izmantojušas naudu, lai izlaupītu Latviju, un tāpēc nav nekāds brīnums, ka cilvēki ir piesardzīgi pret svešu naudu.
Reālus piemērus min vēsturnieks Gatis Krūmiņš - pēc padomju karaspēka ienākšanas 1940. gada 17. jūnijā lata kurss attiecībā pret padomju rubli tika noteikts 1:1, kas neatbilda šo valūtu pirktspēju attiecībai. Latvijā preču nominālās cenas bija būtiski zemākas nekā PSRS, un, nosakot abu valūtu vienlīdzīgumu, jaunais režīms deva iespēju valsts darbiniekiem un militārpersonām daudz un lēti iepirkties. Veikalu plaukti tika "izslaucīti", preces izvestas uz Austrumiem un Latvijas iedzīvotāji iepazina deficītu un rindas pie veikaliem.
Pēc kara Latvija kopā ar pārējo PSRS piedzīvoja trīs naudas reformas, un viena no tām smagi skāra iedzīvotājus.
1947. gada nogalē tika īstenota negaidīta naudas reformu ar mērķi samazināt apgrozībā esošo naudas daudzumu. Apgrozībā esošā papīra nauda pret jaunā parauga naudu tika mainīta attiecībā 10:1, apgrozībā esošās monētas nezaudēja savu vērtību, bet iedzīvotāju noguldījumi tika pārvērtēti diferencēti (līdz 3000 rubļu - attiecībā 1:1; 3000-10 000 rubļu - attiecībā 3:2; vairāk par 10 000 rubļu - attiecībā 2:1). Naudas reforma atjaunoja naudas segumu un normālas funkcijas, tomēr tā notika uz iedzīvotāju rēķina, tādējādi būtībā tā bija konfiscējoša reforma. Iedzīvotāji kopumā zaudēja 15.9 miljonus rubļu, kas bija 18% no Latvijas privātpersonu noguldītās summas.
Nākamā naudas reforma notika 1961. gadā - tās gaitā mainīja vecos rubļus pret jauniem pēc kursa 10:1. Atšķirībā no citām padomju režīma naudas reformām, iedzīvotāji tiešus zaudējumus necieta. Par gaidāmo reformu tika laikus paziņots, un iedzīvotāji pastiprināti iepirkās tikai dažas dienas. Tomēr vienlaikus ar naudas maiņu notika rubļa devalvācija.
PSRS norieta laikā - 1991. gada janvārī - padomju valdība pēkšņi paziņoja, ka vecā tipa 50 un 100 rubļu banknotes vairs nebūs derīgas, un ierobežoja piekļuvi noguldījumiem bankās. Tā padomju amatpersonas mēģināja cīnīties ar to, ka naudas bija sadrukāts par daudz. Pamatā šie pasākumi bija iecerēti kā konfiscējoša naudas reforma, jo naudas zīmju apmaiņai tika noteikti būtiski ierobežojumi. Taču PSRS vadībai pietrūka politiskas drosmes būtiski samazināt iedzīvotāju uzkrājumus, un šī naudas reforma nedeva nekādus pozitīvus rezultātus, tikai vairoja iedzīvotāju neuzticību PSRS valūtai. Ekonomiski nepamatota naudas emisija turpinājās, savukārt Baltijas republikas sāka priekšdarbus savu valūtu ieviešanai.
Pēc tam sekoja vēl neatkarīgās Latvijas naudas reformas: vispirms PSRS rublis tika nomainīts ar Latvijas rubli, kam sekoja lata atjaunošana. Ņemot vērā PSRS rubļa hiperinflāciju - cenas pēc to brīvlaišanas 1991.-1992. gadā pieauga 28 reizes (Latvijā inflācija 1991. gadā bija 172%, bet 1992. gadā - 951%) un iedzīvotāju iekrātie rubļi dramatiski zaudēja vērtību - cilvēkiem arī šīs naudas maiņas iegūlušās atmiņā kā zaudējumus nesošas.
Pārlūkojot šo pieredzi, kļūst skaidrs vismaz viens no svarīgiem iemesliem, kāpēc Latvijā stabila, uzticama valūta tiek uzskatīta teju par būtisku valstiskās identitātes elementu. Tāpēc arī saprotams, kāpēc cilvēki ar aizdomām vērtē iecerēto Latvijas pievienošanos eiro zonai un lata nomaiņu ar eiro.
Un šādā brīdī ir ļoti būtiski atbildēt uz pavisam vienkāršu jautājumu - vai šoreiz viss būs citādi un cilvēkus neapkrāps? Atbilde ir jā, un to pierāda ne tikai tas, ka neatrodamies kādas okupācijas varas pakļautībā, bet arī līdzšinējā eiro ieviešanas pieredze citās valstīs.
Cilvēki jaunajās eiro zonas valstīs ar nostaļģiju atceras savu naudu un saka, ka nedaudz kāpušas cenas, taču neviens nav sūdzējies, ka būtu pazaudējis iekrājumus, neviens nav sajuties aplaupīts.
Nepamatotas ir bažas, ka cenas veikalos mainīs pēc viena kursa, bet atalgojumu konvertēs pēc cita. Kurss būs vienots (1 eiro=0.702804 lati, 1 lats=1.42 eiro), to izmantos cenu, algu, pensiju, uzkrājumu pārrēķināšanai, turklāt bankas to pusgadu darīs pēc vienota maiņas kursa, nevis kā tagad valūtas maiņas punktos, kad eiro pirkšanas un pārdošanas cena atšķiras. Tas nodrošinās to, ka uz valūtas konvertāciju pārejas posmā neviens neiedzīvosies.
Visi lati, kas cilvēkiem ir mājās vai bankā, tiks apmainīti. Neviens lats netiks pazaudēts, ja vien to grāmatā vai matracī nebūs piemirsis pats īpašnieks. Kaut gan arī tas būs labojams - Latvijas Bankā latus pret eiro varēs apmainīt neierobežoti ilgu laiku.