Un dažādās sarunās par mūziku tiek glorificēts angloamerikāniskais roks un pops vai vāciskais šlāgeris, un tamdēļ latviešu bāliņi esot tikai vārguļi, kas skrien pakaļ minēto lielvalstu labumiem, kamēr paši tām nav vajadzīgi, un arī mūsu tirgus ir tāds sīkums, ka neviens ar to nerēķinās.
Otra galējība ir kā tajā krievu anekdotē... Tas un tas noticis Parīzē. Bet kur tā Parīze ir, cik tālu no Samovarovkas ciema? 3000 kilometru? Ū–ū–ū, tā taču drūmā nomale! Mums, letiņiem, viss "rullē", un lai tie Rietumu āksti ieskrienas! Taču tam pamatā ir tā pati kļūdainā niecības apziņa, un lai to apslāpētu, vajag plātīties. Tas pats provinciālisma komplekss stimulē nepamatotu lielīšanos ar neko.
Tagad daži fakti. Latvijā pirātisms pārņēmis 60–70 % tirgus (dati dažādos avotos atšķiras, vidēji varētu būt ap 65 %). Latvijā ir aptuveni 2,4 miljoni iedzīvotāju. Ja pareizi atceros, tad Latvijā par 4000 pārdotiem ārzemju albumiem piešķir "Zelta disku", par 8000 – "Platīna disku". Vietējo ierakstu apbalvojumiem attiecīgi nepieciešami 8000 un 15000.
Pamatotība ir tirgus attiecībās: Latvijā vietējo ierakstu tiek pārdots divreiz vairāk nekā ārzemju. Tas savukārt liecina par normālu vietējo mākslinieku tirgus aizsardzību (pateicoties albumu atbalstītājiem), un mums pagaidām nav vajadzīgi valdības lēmumi, kā Francijā, kas uzliek ierobežojumus "no augšas". 1999. gadā* Latvijā pārdots 1260820 (ap 1,3 milj.) ierakstu (CD un kasešu kopā: pārsvarā albumu, ja ņem vērā, ka singlu tirgus mums tikpat kā nav). Tas viss – neskaitot pirātiskos ierakstus.
Kā tad ir "viņiem"? Vispirms – pāris Latvijai nosacīti līdzīgu (iedzīvotāju skaita vai ekonomikas līmeņa ziņā) valstu...
Portugāle
Pirātisms – zem 10 %. Iedz. skaits – 9,9 milj. (tātad citi dati jādala aptuveni ar 4, lai varētu salīdzināt ar Latviju). Vietējā un starptautiskā repertuāra pārdoto ierakstu atzīmēšana sakrīt: "Zelta diskam" vajag 20000, "Platīna diskam" – 40000. Gada laikā pārdots ap 20 milj. ierakstu (1999. gadā – 29. vieta pasaulē).
Urugvaja
Pirātisms – 25-50 %. Iedz. skaits – 3,2 milj. "Zelta" apjomi – 3000, "Platīnam" – 6000. Gadā pārdoto ierakstu skaits – ap 1 milj. (57. vieta pasaulē).
Īrija
Pirātisms – zem 10 %. Iedz. skaits – 3,6 milj. (1,5:1 pret Latviju). "Zelta diskam" – 7000, "Platīna diskam" – 15000. Gadā pārdoto ierakstu skaits – ap 9 milj. (36. vieta pasaulē).
Grieķija
Pirātisms – 10-25 %. Iedz. skaits – 10,5 milj. (4,4:1 pret Latviju). Starptautiskajiem ierakstiem: "Zelta diskam" – 15000, "Platīna diskam" – 30000. Vietējiem ierakstiem: "Zelta diskam" – 25000, "Platīna diskam" – 50000. Gadā pārdoto ierakstu skaits – arī ap 9 milj. (34. vieta pasaulē).
Un tagad – Lielbritānijas dati (globālā mērogā tuvi Vācijas datiem), bet blakus tiem – Lielbritānijas dati uz Latvijas iedzīvotāju skaitam atbilstošu vienību (ievērojiet: es pat ignorēju totālas atšķirības iedzīvotāju ienākumos un citos faktoros).
Pirātisms – zem 10 % (Latvijā – ap 65 %).
Iedzīvotāju skaits – 60 milj. (Latvijā – 2,4 milj.).
"Zelta disks" – 100000 (pārrēķinot uz Latvijas iedz. skaitu – 4000).
"Platīna disks" – 300000 (Latvijas apmēros – 12000).
Starptautisko un vietējo ierakstu apjomi šīm balvām ir vienādi.
Gadā pārdots ap 290 milj. albumu (4. vieta pasaulē) (Latvijas apmēros – 11,6 milj.).
Piedevām, ja briti pārdod deviņas reizes vairāk ierakstu, tad, šādā pašā veidā Latviju salīdzinot ar Itāliju, visai attīstītā Itālija pārdot tikai divreiz vairāk par Latviju, atkal neņemot vērā daudzus ekonomiskos faktorus, kas runā par labu itāļiem.
Rezultātā atliek secināt, ka esam kaut kur starp Portugāli, kur ir daudz zemāks pirātisma līmenis, un Urugvaju (kur cilvēki, starp citu, nedzīvo kokos vai "vigvamos"). Pie mūsu piecus gadus vecā mūzikas tirgus, tas ir ļoti normāls rādītājs. Nav pamata nedz lielībai, nedz pazemībai. Ne velti ierakstu giganti tomēr deleģējuši Latvijā pārstāvību vietējām kompānijām. Tas nozīmē, ka viņi ir ieinteresēti mūsu tirgū, kaut arī tas ir maziņš.
No otras puses – jānosargā vietējo ierakstu tirgus, un to diemžēl var tikai ar sponsoru atbalstu. Ļoti reti kuru latviešu mūzikas albumu redzam bez cita uzņēmuma logotipa uz tā, jo latviešu mūziku ārpus valsts nepārdosim, un mūsējiem pāris simtu vai daži tūkstoši interesentu no šiem 2,4 miljoniem ir vienīgā iespēja.
Savukārt mūsu ierakstu kompānijas savu "Zelta" un "Platīna" disku latiņu ir pacēlušas respektējamā pasaules līmenī. Vienīgā atšķirība – Latvijā šo disku statusu sasniedz mazāk albumu.
Tātad neesam nekādi situācijas noteicēji, bet lupatlaši arī ne. Un gan komentāri sabiedrībā, gan tepat, DELFI rakstos, dažkārt ir tukša provinciālisma pilni. Tādā veidā tieši tauta ir tā, kam derētu vairāk pašapziņas, lai ar savu provinciālismu beigtu "čakarēt smadzenes", piemēram, mūziķiem, kurus pasaulē varētu pamanīt dēļ viņu unikalitātes nevis dēļ Latvijas ierakstu tirgus.
Un mēs arī esam šī tautas daļa, no kuras 49,2 % dod priekšroku šlāgermūzikai (tās arī ir sekas provinciālismam), kura, kā to savā mācību literatūrā** atzīmējis respektējamais muzikologs Boriss Avramecs, liecina par neizglītotu gaumi.
Nobeigumā vēl daži skaitļi tūkstošu un miljonu cienītājiem, kas salasījušies "The Beatles", Robija Viljamsa, Britnijas Spīrsas vai Merilina Mensona biogrāfijas... 2000.gadā visā pasaulē lielie leibli (ierakstu komercgigantu struktūrvienības) izlaida 6188 albumus, bet no tiem tikai 50 tika pārdoti vairāk nekā miljons vienībās (visā pasaulē), 65 albumus pārdeva ap 500000 vienībās, bet 356 – ap 100000. Taču, lai starptautiskā mērogā izlaists albums tādam lielam leiblam atmaksātos, tas jāpārdod vairāk nekā 400000 vienību... Secinājums – ierakstu biznesā tikai daži brauc ar limuzīniem, kamēr vairākums – ar "opelīšiem". Un tā tas ir arī realitātē, kuru MTV klipos neredzam. Neskatoties uz muzikāliem "hamburgeriem", šis bizness tomēr saistīts ar mākslu, un tādēļ ir ļoti riskants.
Savukārt daudzo fanu pielūgsmes objekti (starptautiskās popzvaigznes un roka ģēniji) mūzikā nebūt neveido vairākumu. Dažādu valstu vietējais repertuārs (t.i., indiešu, portugāļu, brazīliešu, franču, latviešu vai somu ieraksti) 2000. gadā veidoja 68 % no kopējā globālā tirgus, tātad – vairākumu. Arī šī ir informācija pārdomām.
--------------
* izvēlējos 1999. gada datus, jo arī lielākā daļa ārvalstu datu ir no tā gada (globāla mēroga kopsavilkumi savu publicēšanu sasniedz vēlu).
** domāta Borisa Avrameca un Valda Muktupāvela grāmata "Mūzikas instrumentu mācība / Tradicionālā un populārā mūzika" (Rīga. Musica Baltica. 1997)
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
