Baiļpilnā retorika panāca, ka ASV pūlas uzskatāmi - ar savu karaspēka un militārās tehnikas klātbūtni - apliecināt NATO gribu aizsargāt savu austrumu robežu. Šādi apliecinājumi vēl vairāk nervozē un biedē Krieviju, mudinot to bravūrīgi izrādīt gatavību "atvairīt agresīvā bloka uzbrukumu". Spriedze uz NATO (un ES) austrumu robežas pieaug, radot vietējās valdībās kārdinājumu to ātrāk "izlādēt" ar radikāliem līdzekļiem.
Patlaban šis noskaņojums deformē Latvijas "nacionālkonservatīvās" valdības spēju godprātīgi un efektīvi veikt Eiropas Savienības prezidentūras pienākumus. Savā ārpolitiskajā kursā tā pilnībā orientējas uz Kijevas politikas radikālā spārna un ASV Kongresa "vanagu" pozīcijām - nevis uz ES kopējā diplomātiskā kursa piesardzību, uz Vācijas un Francijas pūliņiem panākt mieru Ukrainā. Iespējams, ES prezidējošā valsts valdība atklāti nenostājās pret Minskas sarunām "ar agresoru" tāpēc, ka svēti tic - pamiers izgāzīsies un karadarbība kā "lietu dabiskā kārtība" atjaunosies.
Kaimiņos - Viduseiropā un Ziemeļvalstīs - notiekošām diskusijām par to, kā racionāli panākt kontinentālā saspīlējuma atslābumu un izbeigt Ukrainas konfliktu, nav nekādas ietekmes uz kareivīgo noskaņojumu hipotētiskajā "frontes zonā". Paužot savu pozīciju šajos jautājumos Latvija, Lietuva, Igaunija, Polija, Rumānija, Bulgārija pieņems izteikti "amerikāniskus" lēmumus - arī tāpēc, lai tīši izaicinātu "vecās ES gļēvuļus".
Protams, Baltijas un Austrumeiropas nāciju piesardzība un aizdomīgums par Krievijas nolūkiem ir dabiska, rūgtās vēsturiskās pieredzes radīta reakcija. Taču valdošie politiķi tīšām hipertrofē šo instinktu, jo "fears sells" - parlamenta vēlēšanās viņi ar Krievijas draudiem varēja nomaskēt savu neefektīvo un korumpēto politiku. Satracinātā sabiedrība ir morāli nobriedusi kara neizbēgamībai - ticot, ka jebkādi diplomātiskie pūliņi ir bezjēdzīgi un pat nodevīgi.
Austrumeiropas variācija par "Si vis pacem, para bellum"
Loģiski būtu sagaidīt, ka tieši NATO (un ES) robežvalstis, baidoties kļūt par iespējamu "frontes joslu", ir vitāli ieinteresētas Rietumu un Krievijas konfrontācijas atslābumā un to uzturošā Ukrainas pilsoņu kara izbeigšanā. Diemžēl šo valstu valdības atsakās no šādas "primitīvas" nostājas par labu "izsmalcinātai" konflikta tīšas uzkurināšanas taktikai. Kā efektīvākais risinājums Austrumeiropas politiskajā elitē acīmredzami - spriežot pēc teiktā un darītā - tiek atzīti centieni ar sev pieejamiem līdzekļiem eskalēt Ukrainas pilsoņkaru, izvēršot to starptautiskā mērogā.
Tā tiek cerēts, pirmkārt, konfliktā dziļāk ievilkt Krieviju un piespiest to pieteikt sevi kā Donbasa separātistu sabiedroto. Otrkārt, piespiest vai iemānīt NATO kļūt par Kijevas sabiedroto un tieši iesaistīt militārajās sadursmēs. Ciniska, bet diezgan racionāla nostāja - aizdabūt konflikta draudus prom no sava sliekšņa, kurinot karu kaut kur citur: "Donbasā jau tāpat šauj, tur jau ir postaža - ideāla vieta, kur beidzot atrisināt "civilizāciju konfliktu" starp Rietumiem un Krieviju!" Ukrainā cer izspēlēt Korejas kara scenāriju - tikai ar fundamentālākiem rezultātiem.
Tieši tāpēc Austrumeiropā uzstājīgi pieprasa, lai ASV piegādā Ukrainas armijai letālus ieročus - tas padarītu Vašingtonu par Kijevas militāro sabiedroto. Piesardzības un arī skopuma dēļ mudinātāji pagaidām nevēlas ar piegādēm Ukrainai patukšot savu valstu arsenālus. Toties pēdējā laikā Baltijas valstīs un Polijā tiek publiski apspriesti iespējamie veidi, kā palīdzēt Ukrainas valdībai ar dzīvo spēku, veidojot brīvprātīgo formējumus - rotas vai pat bataljonus - no savu armiju karavīriem. (Vai arī sākot reāli veidot ar šo valsti kopējas militārās struktūras, paraugam izmantojot LITPOLUKRBRIG).
Patlaban vēl publiski nav zināms, vai jau tiek reāli strādāts, lai atlasītu (vai norīkotu) brīvprātīgos. Taču, lai man tiek piedoti šie zaimi, mēs zinām, ka "iesākumā bija vārds". Tāpēc ir pamatotas aizdomas, ka vienā brīdī, Ukrainā atjaunojoties karadarbībai, tajā iesaistīsies citu valstu karavīri. Nostādot NATO pavēlniecību un ES vadību jau notikuša fakta priekšā: daža abu organizāciju dalībvalsts tur kļuvusi par karojošo pusi.
Diemžēl pamiers Donbasā ir un būs trausls, tas var sabrukt ik mirkli - pietiek kādai no karojošajām pusei demonstratīvi izšaut pāris artilērijas šāviņus virs "ikdienišķās normas". Vai arī rūpīgāk uzskaitīt pretējās puses veiktos šāvienus. Ukrainā - turklāt gan Dņepras labajā, gan kreisajā krastā - ir izveidojusies cilvēku šķira, kas vairs nespēj iedomāties savu dzīvi bez kara un vēlas to paildzināt. Jo miers būs nabadzīgs - vajadzēs atjaunot sagrauto, rūpēties par cilvēku nodarbinātību, maksāt parādus un klausīt aizdevēju norādījumus. (Tāpēc ES sniegto finansiālo atbalstu un aizdevumus Kijevai būtu konsekventi jāizmanto kā "miera uzspiešanas" līdzekli.)
"Visu baiļu beigas"
Austrumeiropas kareivīgums balstās pārliecībā, ka Rietumu pasaules militārais un ekonomiskais spēks ir spējīgs uzveikt Krieviju "uz visiem laikiem". Vēl vairāk - ka tieši tāds ir Rietumu pienākums un, šķiet, nu ir pienācis īstais laiks. Tad beidzot iestāsies totāls miers un visu baiļu beigas. Turklāt šāds viedoklis ir populārs arī Rietumeiropā, kur tam ir tikpat dziļas (kaut ne tik sāpīgas) vēsturiskas saknes.
Krievija jebkurā savā veidolā ir bijusi neērta un biedējoša kaimiņiem un citām Eiropas lielvarām jau kopš Ivana Bargā valdīšanas un Livonijas kara laikiem. Pārāk liela, varena un atšķirīga, Eiropas mērogos un tās attiecību līdzsvarā neintegrējama. Ik pa laikam kāds Rietumu civilizācijas vārdā ir centies krievu lāci iekalt važās vai sadalīt mazākos un kuslākos lācēnos: galvenokārt baltiešiem zināmais Livonijas ordeņa mestrs Valters Pletenbergs XV un XVI gadsimta mijā, zviedru Kārlis XII Ziemeļu karā, Napoleons, tāpat Eiropas lielvalstis, kas "spēku līdzsvara vārdā" glāba no sagrāves Osmaņu impēriju Krimas karā un krievu - turku karā, ķeizara Vilhelma II ģenerāļi Hindenburgs un Ludendorfs. Un, protams, Hitlers ar ģenerāli Paulusu kā plāna "Barbarossa" izstrādes vadītāju.
Diemžēl tieši ES diplomātijas veidotāju bažas un dusmas, ka Krievija atkal kļuvusi pārāk stipra, pārāk bagāta un tāpēc bīstama Eiropai, radīja fatālu kļūdu: "Austrumu partnerība" no sākotnējā postpadomju telpas eirointegrācijas projekta tika pārvērsta klajā mēģinājumā politiski un ekonomiski izolēt Krieviju. Tas izprovocēja Ukrainas krīzi - ES tagadējās problēmas lielā mērā ir pašas roku darbs.
Uz brīdi pieņemsim, ka šim konceptam - izcīnot galīgo uzvaru, Eiropa beidzot atbrīvosies no senām traumām - tiešām ir racionāls pamats. Ka Rietumiem ir vērts eskalēt konfrontāciju Ukrainā, lai tādā veidā izbeigtu visus karus un bailes, iestājoties reiz cerētām "vēstures beigām". Ir pat vēsturisks precedents: Roma sakāva savu konkurentu Kartāgu, pārvērta gruvešos, nokaisīja drupas ar sāli un pēc tam izplatīja visā Eiropā un Ziemeļāfrikā "pax romanum"...
Taču tad, pirms ķerties pie lietas, ir jāizrēķina, vai tiešām Rietumi spēj uzvarēt un pakļaut sev Krieviju? Ekonomiski vai politiski to noslāpēt nav iespējams. Dažādu ekspertu paziņojumi, ka Krievija tūlīt pat finansiāli sabruks vai izbijušies oligarhi sarīkos galma apvērsumu, sakņojas vēlmju domāšanā. Kaut tāpēc, ka joprojām pastāv BRICS sadarbība un Krievija nav kļuvusi par "rogue state". Šai valstij pasaulē ir sabiedrotie vai atbalstītāji, kas profitē no Krievijas pretenzijām spēkoties ar Rietumiem. Nākotnes lielvarām Ķīnai un Indijai nav izdevīgi, ka Rietumi pakļauj (vai pat mierīgi integrē sevī) Krieviju. Ķīna noteikti ir gatava kreditēt kaimiņu, kas garantēs šos ieguldījumus ar dabas resursiem (Sibīrijas gāze, nafta, koksne).
Arī hipotētiska Putina aiziešana neko nemainīs - Krievijas varas modelis apliecina, ka tas būs stabils, dzīvotspējīgs un nācijā autoritatīvs arī pēc tagadējā līdera aizstāšanas. Protams, Krieviju pēc Krimas aneksijas un Rietumu sankcijām skar nopietna krīze - taču tā nostiprina valsts varu. Viss šobrīd notiekošais Krievijas sabiedrībā dziļāk iesakņo Solžeņicina definēto pārliecību: viņš sākotnēji ticējis, ka Rietumi ir pret padomisko, bet atklājis, ka tie ir naidīgi krieviskajam. (Šo nelokāmo atklāsmi pretpadomju disidents izloloja, baudot ASV dāvāto politisko patvērumu Vermontas lauku idillē.) Arī Putins piedzīvoja šādu uzskatu metamorfozi: savas prezidentūras sākumā viņš gluži nopietni domāja par Krievijas iekļaušanos NATO, par tās integrāciju Rietumu ekonomikā - līdz saprata , ka iesaistījies spēlē, kurā viņam ir negrozāmi atvēlēta tikai "sliktā puiša" loma.
Tiem, kas nevaldāmi vēlas uzveikt Krieviju, atliek tikai karš. Taču militāra konfrontācija starp NATO un Krieviju nozīmē nevis daudz intensīvākas apšaudes ar ložmetējiem un lielgabaliem Donbasa frontē, bet gan nekontrolējamu globālu kodolrisku. Padziļinot militāro konfliktu, loģiska kļūst nepieciešamība alianses kuģiem bloķēt Sevastopoli. Tad Krievija centīsies atbildēt ar visiem tai pieejamiem līdzekļiem - arī tiem, ko mēra kilotonnās. "Visu baiļu beigu" vietā būs panākts trešais pasaules karš. Kāds tiešām to vēlas? Eiropai, par to aizdomājoties, acīmredzami ir daudz izdevīgāk turpināt sadzīvot ar savām vēsturiskajām bailēm.
Godkāre var uzveikt vēlmi karot
Manis pārstāvētā partija "Saskaņa" nav iesaistīta Latvijas valdībā un tādēļ patlaban ir "ES prezidējošā opozīcija". Šāds statuss uzliek man pienākumu ne tikai analizēt valdības centienus un uzrādīt to destrukciju, bet arī piedāvāt iespējamu risinājumu izejai no krīzes. Tādu, kas ir ne tikai visiem izdevīgs, bet arī kārdinošs tā iespējamajiem īstenotājiem. Godkāre ir būtisks dzinulis politikā - iespēja ierakstīt savus vārdus Eiropas vēsturē kā miera procesa veicinātājiem noteikti spētu izraisīt entuziasmu nelielas un nomaļas ES dalībvalsts politiskajā elitē, liekot izgaist tās šābrīža kareivīgumam.
Latvijai vēl ir iespējams savā prezidentūrā īstenot vai vismaz iesākt grandiozu procesu - ielikt pamatus saspīlējuma atslābumam starp Rietumiem un Krieviju. Rīgai vēl ir iespēja kļūt par "otriem Helsinkiem". Tieši par to - kā izbeigt konfliktu Ukrainā, kā atjaunot ES un Krievijas sadarbību, Krievijas un NATO sadarbību - ir nepieciešams runāt "Austrumu partnerībai" veltītajā 22. maija konferencē. Nevis kategoriski pieteikt to kā "kara laika samitu" (Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs). Es varētu savu piedāvājumu izteikt tieši Latvijas valdībai, taču kāda tam jēga - atteikums opozicionāra idejai būs automātisks. Savukārt autoritatīvi Briseles, Berlīnes vai Parīzes politiķi tiešām varētu Latvijas šobrīd kareivīgo valdību iekārdināt aizstāt zobenu ar olīvu zaru.
Kā jau esmu teicis iepriekš, "Helsinki-2" un miers Eiropā ir iespējami tikai tad, ja balstās dialogā starp ASV un Krievijas līderiem. Diemžēl "Minska-2" bija viss, uz ko izrādījās spējīga pati Eiropa. Nevajag noniecināt tajā ieguldīto darbu un panākto rezultātu, taču vērtējums ir nežēlīgs - pašai Eiropai nav plāna mieram Ukrainā. Tā var nodrošināt vienīgi vēl kādu pamieru ar citiem noteikumiem.
Šobrīd abu lielvalstu dialogs šķiet mazticams. Putins ir aizvainots, Krievija ir aizvainota un netic nevienam. Obama jau būtībā "kravā ceļasomas" un nav gatavs nopietnām iniciatīvām. "Helsinki-2" ir riskants pasākums abiem prezidentiem. Viņiem pašu mājās tiks pārmests: "Ar ko gan tu gribi salabt - nedrīkst viņam uzticēties! Turklāt tik un tā sarunās būs jāslēdz kaut kādi kompromisi - tu nebūsi uzvarētājs." Tomēr mums paliek cerība, ka Obama un Putins vēlas pierādīt, ka spēj nebūt kareivīgās inerces ķīlnieki. Viņi apzinās, ka "vanagi" var aizspēlēties tiktāl, ka zemeslode izkrīt no orbītas. Paliek cerība, ka Obama vēlas "skaisti aiziet". Ja ne, tad Eiropai nāksies gaidīt "svaigu" prezidentu ASV - un varbūt arī Krievijā.