Lielbritānijas referenduma rezultāti nav jāuztver kā unikāls, pašpietiekams notikums – vispirms tas ir visas Eiropas pārmaiņu posms, kurš tikai paātrinās procesus, kuri jau gadiem notiek ES – tos, kurus savulaik iniciēja Vācija, piekopjot "laipni lūdzam" politiku, piesedzoties ar solidaritātes lozungiem, atverot robežas darbaspēka migrācijai, bet nerēķinoties ar citu dalībvalstu valstu interesēm.
Kad Vācijai parādījās vajadzība pēc aptuveni pusmiljona viesstrādnieku, tā atvēra vārtus imigrantiem. Rezultātā pusmiljona vietā ieradās miljons un imigrantu skaits turpināja augt. Vācija saprata, ka būs gana un sāka propagandēt solidaritātes principu, tomēr problēmas, kādas radīja nekontrolējamā darbaspēka plūsma, apturēt kļuva grūti. Migrācija nevarēja neradīt tādus darbaspēka tukšumus kā Latvijā, un tādu darbaspēka pārprodukciju kā Lielbritānijā.
Problēmu šajā situācijā rada tas, ka ES vēlas regulēt jautājumus, kuros teikšanai būtu jābūt katrai suverēnajai valstij, nevis, savienībai, kura sākotnēji tika izveidota kā tirdzniecības organizācija, bet ar laiku uzņēmusies valsts funkcijas, pārvēršoties par globālu pretstāvēšanas un pseidolabklājības organizāciju. Lai gan ES ilgstoši kultivēja solidaritātes un eirointegrācijas idejas, diemžēl tās palikušas lozungu līmenī, bet reālu pazīmju un uzlabojumu šajā jomā nav. Realitātē aiz eirointegrācijas slēpies vien mērķis izolēt Krieviju kā potenciāli bīstamu partneri un mazināt tās ietekmi. Tas skaidri redzams, piemēram, no Austrumu partnerības projekta, kurā ES iesaistīja valstis, kuru radniecība ar Eiropu ir stipri apšaubāma, tomēr tām tiek pastiprināti solīti Eiropas Savienības labumi.
Mazattīstītas valstis, kuras kā tādi no trimdas atgriezušies radi, tiek pāraudzinātas no bagāto "radu" puses, izmantojot vienotas direktīvas. Tās tiek ražotas, nerēķinoties ar valstu lokālajiem apstākļiem, kas, protams, ļauj tās vieglāk kontrolēt, tomēr arī rada arvien jaunas problēmas, spriedzi un sarežģījumus. Taču kamēr jaunās, pakļāvīgās dalībvalstis ilgu laiku demonstrējušas bezierunu paklausību, bagātās un spēcīgās ES dalībnieces ilgstoši baudījušas dažādus izņēmumus. Tāpēc no pārmaiņām, kuras šobrīd notiek ES, izvairīties nebija iespējams. Konsekvences trūkums arī kļuva par iemeslu Lielbritānijas idejai izvērst Brexit kampaņu.
Briti ES vienmēr ir bijuši vienlīdzīgāki ES dalībnieki nekā citi. Lielbritānija baudīja virkni īpašu nosacījumu un regulāri kaulējās par arvien jauniem, tai labvēlīgākiem noteikumiem, kas nav nekāds pārsteigums, jo šāda rīcība var kalpot kā viens no veidiem bijušās impērijas varenības demonstrēšanai. Brīdī, kad citas ES dalībvalstis, sevišķi jaunās, sāka kaunināt Lielbritāniju, un pamācīt, kā tai rīkoties, referenduma rezultāts kļuva prognozējams. Labu gribot, savienības valstis izprovocēja "protesta balsojumu", kura rezultātu jau sāk "izbaudīt" visas puses. Situāciju pasliktināja tas, ka Vācijas izraisītais migrācijas vilnis, kurš radīja bailes, agresiju un protestus, bēgļu veidolā tika tiražēts un ekspluatēts visos iespējamajos veidos.
Lielbritānijas sacelšanos pavadīja Ungārijas nacionāli egoistiskā reakcija uz bēgļu uzņemšanas jautājumu, poļu nacionālistu uzvaras gājiens, "Grexit" draudi, kuri varēja pārvērsties par īstenību, tomēr kļuva "tikai" par tirgošanās instrumentu Briseles gaiteņos – gluži tāpat kā Kamerona gadījumā. Process, kura ietvaros noticis Brexit balsojums, jau novedis ES strupceļā, kuram atrast risinājumu nebūs viegli.
Šodien atbilžu, uz jautājumu, ko darīt – nav. Diez vai attiecībā uz Lielbritānijas dalību ES notiks lielas pārmaiņas – gadījumā, ja Lielbritānija paziņos par izstāšanos no ES, faktiski nekas nemainīsies – apstākļus, ko briti baudījuši de facto, tagad būs iemesls noformēt arī de iure. Tomēr steigties nevajag, jo britu balsojums nenozīmē, ka tā patiešām izstāsies no ES. Visticamāk, tāpat kā iepriekš, Lielbritānija būs ieguvusi sev trumpi, ar kura palīdzību vēl nākamos divdesmit gadus kaulēties ar ES par sev vēl īpašāka, izdevīgāka statusa iegūšanu.
Priekšā ir apzinātu egoistu un piespiedu mazohistu sadursme. Gan Lielbritānijas kaunināšana, gan provocēšana sākt ES saspēli ar skotiem vai īriem, neko neatrisinās, bet radīs tikai bailes par ES nākotni un nacionālisma uzplaiksnījumus citviet Eiropā. Attiecībā uz bēgļiem, problēma netiks atrisināta – gan norobežošanās, gan pārlieku lielā solidaritāte ir galējības, kuras nav iespējamas īstenot. Pat britu norobežošanās no bēgļu uzņemšanas nenozīmē, ka bēgļi nevar doties pie viņiem ar laivām, tāpat kā tie iepeld Itālijā un Grieķijā.
Kamēr ES dalībvalstīm nav kopīga plāna, redzējuma, kā rīkoties tālāk un kādu ES redz kopīgo nākotni, valstis turpinās šķirot pēc dažādām pazīmēm. Šobrīd tiek modelēta ātrāka pāriešana uz divu līmeņu pārvaldi Eiropā, kur lielajām un bagātajām valstīm būs lielāka teikšana, bet zemāka līmeņa patērētājvalstis – aplaudēs, un visskaļāk – Baltija. Tālāk Briseles ļaudis pastāstīs mums par laimes formulu, kurai mēs priecīgi sekosim nākamos gadus.
Tomēr līdz kopīgam redzējumam par ES nākotni, tās politiku un mērķiem, valstis nenonāks drīz. Tas var vispār nenotikt – atšķirīgo dzīves līmeņu un ģeogrāfijas dēļ ES dalībvalstu mērķi vienkārši nesaskan. Katrai valstij, tostarp Latvijai, jau tagad vajadzētu rēķināties ar potenciāli jauno kārtību ES pārvaldē, kura, kā jau minēts iepriekš, tiks organizēta vismaz divos līmeņos. Diemžēl nekas neliecina, ka Latvija pēkšņi varētu nokļūt ES politikas noteicējvalstu vidū. Tādēļ mums būtu jāsāk ar sevi – jāizdara secinājumi, kas tad Latvijai būtu nepieciešams ne tikai, lai akli paklausītu balsīm no Briseles, bet pašiem sāktu attīstīt savu valsti.
Mana nostāja ir sen zināma un nemainīsies – pirmais priekšnosacījums sekmīgas valsts veidošanai ir sabiedrības saliedēšana. Kamēr Latvijā eksistē atstumto nepilsoņu kasta, kamēr Latvijas sabiedrībā nav vienprātības šīs problēmas risināšanā, un kamēr daļa sabiedrības atteiksies atzīt, ka nepilsoņu statuss ir problēma – tikmēr Latvijai nav izredžu panākt saliedētas pilsoņu sabiedrības izveidošanu, visā sabiedrībā iekļaujošu demokrātiju un politisko konkurenci kopīgā politiskā telpā.
Otrais priekšnosacījums, kas izriet no Latvijas ģeogrāfijas, ir labu attiecību veidošana ar visiem kaimiņiem, sevišķi austrumos, bet arī ar ASV, kuru klātbūtne Latvijā un Eiropā pieaug ar katru dienu. Izdevīgu, nevis nodevīgu attiecību veidošana ar Krieviju, ir pirmkārt pašas Latvijas interesēs.
Trešais priekšnosacījums sekmīgai attīstībai, ir nekautrējoties izmantot visas savienības un organizācijas, kurās Latvija ir iestājusies. Ja mēs spēsim pragmatiski izmantot saslēgtos līgumus savā labā, tad Latviju sāks cienīt ne tikai paši tās iedzīvotāji, bet arī citi eiropieši.