Mēdz teikt: kāda ticība, tādas arī lūgšanas. Regulāri klausoties Latvijas valdības vadošu politiķu izteikumus un vēlmes, kļūst skaidrs, cik ļoti stipri viņi ir savā kara ticībā.
Sabiedrības biedēšana, piesaucot neizbēgamu "hibrīd-" vai tiešu militāro konfliktu ar Krieviju, vēl nesen, 2014. gada vasarā un rudenī, bija tikai labējo partiju piekopta vēlētāju emociju ciniska ekspluatācija. Tagad valsts varai tā ir kļuvusi par nepārvaramu apsēstību. Katrs uz Ādažiem viesizrādēs atsūtītais ASV armijas tanks, bruņumašīna un karavīrs mūsu valsts varai rada nevis pateicību, bet negausību – sīkstulīgais Pentagon, sūti vairāk, vēl vairāk!
Militāristi vienmēr modelē situācijas "kas būtu, ja būtu..." – gluži tāpat kā mediķi preventīvi domā par to, kā rīkoties, piemēram, buboņu mēra vai vēdertīfa epidēmijas gadījumā. (Nu, vismaz viņiem tas būtu jādara). Ir tikai loģiski, ka mūsu armijas un NATO eksperti apcer, ko darīt gadījumā, ja kāds iebrūk Baltijā, – viņiem tieši par to arī algu maksā. Tagad šāda diskrēta analīze tiek padarīta par Latvijas publiskās politikas sastāvdaļu, par propagandas līdzekli, kam jāpārliecina nācija par drīzu militāro konfliktu kā vienīgo iespējamo izeju no ES&NATO un Krievijas attiecību krīzes. Kara sludināšana kļūst par arvien reālāku "pašpiepildošos prognozi".
Valdības politiķu dedzība sakņojās pārliecībā, ka arī viņu vēlētāji un latviešu tauta kopumā ir tikpat stipri ticībā, ka NATO un Krievijas karš ir neizbēgams un pat pilnīgi nepieciešams. Jo Rietumu neizbēgamā uzvara tajā beidzot atbrīvotu latviešus no visām vēstures traumām, no šodienas un nākotnes problēmām, varbūt pat sagādās to 185 miljardus eiro lielo kontribūciju, ko operatīvi sarēķināja tieslietu ministra patronāžā strādājusī komisija. Mūsu "vanagi" jūtas droši, ka tik daudzsološu mērķu vārdā ikkatrs kārtīgs patriots piecietīs, ja Latvija uz nenoteiktu laiku kļūst par frontes zonu, par placdarmu, no kura tiek dots nāvējošs trieciens krievu imperiālismam utt. Viņu pārliecību spēcina tas, ka sabiedrības "pareizā" (latviskā) daļa neuzrāda skaidru pretkara noskaņojumu un nekritizē valdības politiku.
Es ticu mieram un saskaņai. To arī sludinu šodien, tāpat kā vakar, un esmu stiprs savā pārliecībā, ka šo ticību ar mani dala latviešu vairākums. Ir daudz ieganstu, kāpēc viņi skaļi neapliecina savu pacifismu. Iespējams, cilvēki gluži tautiski negrib "lekt acīs kungiem", atklāti nostājoties pret valsts varas kareivīgo ģenerāllīniju. Policejiskā iebiedēšana – kaut tā it kā adresēta "piektajai kolonnai" – vienmēr efektīvi iedarbojas uz "vienkāršo tautu", stindzinot pilsonisko sabiedrību. Droši vien stipra ir cerība uz eirovaras garo roku: lai kara kūrēji padižojas ar savu varonību, ja tie aizrunāsies pa tālu, Brisele noliks pie vietas!
Tagadējā Latvijas valsts vara, ieslīgstot arvien dziļāk kara piesaukšanā, tomēr izvairās būt līdz galam konsekventa. Ja tā izvēlas militārā saspīlējuma veicināšanu kā risinājumu Latvijas austrumpolitikai, tad viņiem vajag godīgi pasacīt autopārvadātajiem, lai tie nemaz neskatās uz austrumu pusi. Nav ko pīties ar potenciālo ienaidnieku – Drošības policijai jau tāpat darba pietiek! Uldim Augulim tad nevajag domāt, kā noturēt kravu apgrozījumu, bet gan ir jāliek "Latvijas dzelzceļam” apcirst sliedes pie Zilupes un Indras.
Ja Latvija tiek sludināta par frontes joslu, tad nevajag brīnīties, ka mūsu ekonomikai trūkst respektablu kapitāla ieguldītāju.
Kurš prātīgs investors ilgtermiņā riskēs ar savu naudu, ieguldot naudu valstī, kuras valdība cenšas pierunāt, izlūgties sev medusmaizi – NATO un Krievijas konfliktu? Tāpat arī iedzīvotājus ir pieņemts evakuēt no frontes līnijas – vai tie evakuējas paši. Katra Saeimas deputāta vai ministra kareivīguma izpausme dod papildu stimulu nodokļu maksātājiem, vēlētājiem, tautas atražotājiem "aut kājas".
Politiķiem, kuri skaita kara lūgšanas, vajag tās publiski noskaitīt līdz loģiskam galam. Tad "vanagi" atklātu, cik milzīgs skaits "nepatriotu un nodevēju", kara negribētāju, ir tiem visapkārt. Turklāt ne tikai tradicionālā "piektā kolonna" – zvejnieki un šprotu kūpinātāji, dzelzceļnieki, tranzītbiznesa nozare un Satiksmes ministrija. Šodien, raugoties no kara kurinātāju loģikas, katrs bērns, kurš piedzimst Latvijā, ir mātes un tēva "nodevības" apliecinājums. Laižot atvasi pasaulē, vecāki apliecina ticību tam, ka Latvijā būs miers – nevis savu gatavību karam.
Cerīgu optimismu uztur Vjetnamas piemērs. Šī nācija nodzīvoja nepārtrauktā karā jau kopš 1940. gada četru desmitgažu garumā – cīnoties ar japāņu okupantiem, franču kolonizatoriem, amerikāņu demokratizētājiem, ar kaimiņiem: "sarkanajiem" khmeriem, laosiešiem, ķīniešiem. Spēcīgi ienaidnieki vjetnamiešus padarīja par karotāju nāciju. Šķita, ka šī tauta jau vairs neko citu nemaz neprot. Tomēr Vjetnama veiksmīgi atrada savu vietu pasaules ekonomikā. Turklāt par spīti amerikāņu aviobumbu, napalma un defolianta "Agent Orange" radītajam postam, tai jau ilgus gadus ir arvien pieaugoša tirdzniecība (35 miljardi USD 2014. gadā) ar ASV, savu kādreizējo zvērināto ienaidnieku desmitgades garumā.
Savukārt mēs ar Krieviju patlaban "karojam" tikai verbāli, un šādu cīkstēšanos var ātri nobremzēt. Tikai Latvijas tautai ir jātiek skaidrībā par savām patiesajām izjūtām, jāpārvar iekšējais biklums un skaidri jāpasaka valdībai: piedodiet, ka liekam jums sevī vilties, bet mēs tomēr gribam mieru!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
