Foto: LETA
Desmit gadus un trīs mēnešus ilgs ieslodzījums! Tādu sodu Rīgas apgabaltiesa piesprieda Mārtiņam Grīnbergam par karošanu (!) "Islāma valsts" ("Daesh") rindās. Tas notiek dažus mēnešus pēc pirmās instances sprieduma par četru gadu cietumsodu. Atgādināsim, ka prokuratūra cēla apsūdzību par smagiem noziegumiem pret cilvēci, mieru, kara noziegumiem, genocīdu un sevišķi smagiem noziegumiem pret valsti, pieprasot sodīt Mārtiņu ar 11 gadu brīvības atņemšanu.

Pirmās instances tiesa apsūdzēto par piedalīšanos noziedzīgas organizācijas noziegumos pret cilvēci vai mieru, vai valsti vai kara noziegumos attaisnoja, bet cietumsodu piesprieda par citā pantā inkriminēto – prettiesisku piedalīšanos bruņotā konfliktā. Apgabaltiesas spriedums, pēc M. Grīnberga advokāta teiktā, tiks pārsūdzēts. Lai arī galīgais tiesas spriedums vēl nav stājies spēkā, tomēr notikušais rada vielu pārdomām.

Pirmkārt, par taisnīgas tiesas esamību. Rīgas apgabaltiesas spriedums vairāk atgādina pasūtījuma rakstu ar "feika" ziņām, kura mērķis ir iebiedēt, nevis radīt objektīvu, patiesu un taisnīgu risinājumu. Zīmīgi, ka šis ir pirmais spriedums lietā, kas paredz atbildību par prettiesisku dalību bruņotā konfliktā ārvalstī.

Mārtiņu Grīnbergu, šķērsojot Sīrijas robežu, 2016. gadā arestēja Turcijas varas iestādes, kurām viņš izteica lūgumu deportēt viņu uz Latviju. Tā informācija par Mārtiņu nonāca Drošības policijas rīcībā. Drošības policija konvojēja Mārtiņu uz Latviju, kur viņu aizturēja. Tika uzsākts kriminālprocess par smagiem noziegumiem. Saprotams, ka drošības iestāžu brašie puiši Mārtiņa dēku laikā Sīrijā viņam nesekoja un blakus nestāvēja. Tādēļ vainas tiešos pierādījumus iegūt nevarēja. Bet vēlme izdabāt "vecākajam brālim" guva virsroku. Lūk, mēs arī cīnāmies ar teroristu grupējumu "Daesh", un nav svarīgi, ka "vecākā brāļa" sabiedrotais balsta "Daesh" un kopējais sabiedrotais NATO ietvaros gūst patieso labumu no naftas biznesa ar "Daesh".

Pastāvot šādiem apsvērumiem, nav svarīgi tiesiskie argumenti, ka Mārtiņš labprātīgi atteicās no noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas, kā rezultātā viņu nav iespējams saukt pie kriminālatbildības, vai tas, ka laikā, kad Mārtiņš devās uz Sīriju, norma par prettiesisku piedalīšanos bruņotā konfliktā vēl nebija spēkā. Ja tiešo pierādījumu, ka Mārtiņš devies uz Sīriju ar mērķi piedalīties karadarbībā, nav, tad pietiek uzsvērt, ka vainojamo personu nepieciešams atzīt par vainīgu un piešķirt 11 gadu brīvības atņemšanu.

Cilvēks nav šāvis uz cilvēkiem, nav piedalījies bruņotās sadursmēs ne ar karojošajām pusēm, ne ar civiliedzīvotājiem, tātad nav nevienu nogalinājis, bet sods ir vairāk nekā trīsreiz bargāks nekā tad, ja, piemēram, notiktu nonāvēšana aiz neuzmanības. Tiesa, pretēji visiem krimināltiesību un kriminālprocesa principiem, apstiprina spriedumā Drošības policijas sagatavotos apgalvojumus, kur dominējošs ir – "mēs nevaram paredzēt, kādas darbības viņš varētu veikt nākotnē". Ne velti sabiedrībā ir noturīgs priekšstats, ka lietās, kur viena puse ir Drošības policija, tiesa spriedumā pārraksta sagatavotās apsūdzības vai paskaidrojumos ietverto.

Otrkārt, par Mārtiņu un par mums visiem. Atskatoties uz Mārtiņa dzīves gājumu, prātā nāk Garlība Merķeļa rakstītais par bezjūtību un pieradumu neatrast līdzcietību pret sevi kā latviešus raksturojošu pazīmi.

Šodien, raksturojot Mārtiņu, piemin, ka viņš ir viegli iespaidojama persona. Bet kas to pamanīja un sniedza palīdzīgu roku pirms notikušā? Ir viegli konstatēt, ka Mārtiņš 12. klasē reģistrējies vienā no lielākajiem musulmaņu forumiem, vai pat apgalvot, ka viņš bija kļuvis islāmticīgs. Tā vietā labāk atskatīsimies uz mūsu pašu sabiedrību. Ik dienu kā ideoloģisko štampu Latvijā piesauc eiropeiskās, kristīgās un nacionālās vērtības, latvisko dzīvesziņu, norādot, ka tās veido Satversmes kodolu. Bet Mārtiņš sāk "meklēt patiesību" islāma kalifāta idejā. Ar meklēto, iespējams, šķietamo patiesību viņš mēģina aizvietot patiesības, viņaprāt, trūkumu tuvākajā realitātē. Vai tas nav skaidrojams kā spontāns viegli iespaidojamas personas protests pret to, ka apkārtējā vidē viņš nesaskata patiesību un jūtas pamests? Vai arī mēs visi neesam līdzatbildīgi par notikušo ar Mārtiņu?

Treškārt. Mārtiņa advokāts uzsvēra, ka, ņemot vērā jaunieša rakstura īpašības, viņam būtu labāk atrasties ārpus cietuma vides. Tiesa piesprieda bargu sodu. Var gadīties, ka sabiedrības griezumā atsevišķas viegli iespaidojamas personas, kas jūtas pamestas, to uztvers kā pamudinājumu meklēt patiesību līdzīgi Mārtiņam, bet ar citādu rezultātu.

Ir labi zināms, ka viegli iespaidojamas personas smagi pārdzīvo netaisnību un patiesības neesamību. Tas bieži noved pie traģiskām sekām. Vai Drošības policija un tiesa šādā situācijā uzņemsies atbildību? Un vai mēs visi, kārtējo reizi novēloti, jutīsimies līdzatbildīgi?

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!