Paskatīsimies kopā.
Kā zināms, Tieslietu ministrs ir paziņojis, ka jautājums par Latvijas pilsoņu viendzimuma attiecību reģistrāciju nav un nebūs aktuāls. Tātad, Latvijas pilsoņu viendzimuma ģimenes ir otrās šķiras ģimenes un viņu bērni ir otrās šķiras bērni. Tātad, Latvijas valsts šīm ģimenēm un šiem bērniem saka, lai brauc prom. Lai te ir lielāks tukšums.
Ja Latvijas pilsone ir iemīlējusies kādas citas valsts pilsonē, un viņas vēlas dzīvot un strādāt Latvijā un maksāt nodokļus, tādas iespējas viņām nav. Latvijas pilsones mīļotai sievietei nav likumīga pamata šeit iegūt uzturēšanas atļauju – jo likuma priekšā viņas viena otrajai nav nekas un pamata gribēt būt kopā viņām nav.
Ja Latvijas pilsones partnere nāk no tādas attīstītas Eiropas valsts, kurā ir iespēja reģistrēt partnerattiecības vai laulāties, protams, viņām ir iespējam imigrēt. Un ir loģiski, ka viņas to arī darīs. Līdz ar to, Latvija ir zaudējusi vēl vienu pilsoni, kā arī viņas iespējamos bērnus. Veidojas lielāks tukšums.
Ja Latvijas pilsone ir iemīlējusies kādas citas valsts pilsonē, un tajā valstī arī nav tiesiskā regulējuma viendzimuma attiecībām, Latvijas pilsone, par kuru it kā Latvijai būtu jārūpējas, ir bezizejas situācijā. Latvijas pilsonei nav likumīga iemesla lūgt uzturēšanas atļauju savas mīļotas sievietes valstī.
Un viņas mīļotai sievietei nav likumīga pamata lūgt uzturēšanas atļauju mūsu valstī. Kas jādara šīm pārim, lai varētu dzīvot kopā, strādāt, audzināt bērnus? Pareizi, kopā imigrēt uz kādu valsti, kur viendzimuma attiecības tiek atzītas. Un ir loģiski, ka viņas to arī darīs. Līdz ar to, Latvija ir zaudējusi vēl vienu pilsoni, kā arī viņas iespējamos bērnus. Vēl lielāks tukšums.
Vai kādam rastos kādi zaudējumi, ja šie pāri paliktu Latvijā, strādātu šeit un celtu Latvijas ekonomiku? Ne. Tieši otrādi, Latvijai būtu vairāk nodokļu naudas, lai maksātu algas ārstiem un pabalstus bērnu vecākiem. Latvijā būtu par dažiem laimīgiem pilsoņiem vairāk. Protams, ja mums ir iecere veidot Latviju par valsti, kuras mērķis ir pilsoņu labklājība un laime. Ja mūsu valsts mērķis ir tukšums, ministrs visu dara ļoti pareizi un pamatoti.
Jā, valstij ir vajadzīgi bērni. Bet bērniem ir vajadzīga nākotne – ir nepieciešams zināt, ka valsts par viņiem parūpēsies arī tad, kad viņi izaugs, nevis teiks, ka tas, kas viņiem rūp un sāp, valstij "nav un nebūs aktuāls jautājums". Jo tad šie bērni augs Latvijā, izaugs un tad brauks prom. Un bērniem, lai vispār izaugtu, un lai viņu vecāki nebrauc prom izmisumā, ir vajadzīga valsts ar stipru un stabilu ekonomiku, kuru veido arī Latvijas viendzimuma pāri.
Vai nu mums Latvijā katrs iedzīvotājs, kurš strādā un mīl savu valsti, ir svarīgs, vai nu te turpina veidoties tukšums. Nu nav jābūt cilvēkam ar augsto izglītību, lai to saprastu. Tātad, ministrs to saprot, bet viņa redzējumā Latvijai jābūt tukšai.
Mani aizskar mūsu tieslietu ministra patriotisma trūkums. Patriots noteikti nav tas, kas Latvijas pilsoņus par viņu nodokļu naudu dzen no viņu dzimtenes prom un par viņiem nerūpējas. Patriots noteikti nav tas, kas mūsu sarežģītajā ģeopolitiskajā situācija dod priekšroku Kremļa vērtībām. Jo homofobija ir tieši Kremļa vērtība.
Un uzskats, ka ministrs nav tautas nolīgtais darbaspēks, kura uzdevums būtu sev uzticēto jomu sakārtot tā, lai pilsoņiem te ir jauki dzīvot, lai viņi Latvijā jūtas pieņemti un nozīmīgi, arī ir Kremļa vērtība. Mūsu ģeopolitiskajā situācijā man tas šķiet ļoti bīstami. Ļoti, ļoti bīstami.
Esmu Latvijas patriote, ļoti daudz esmu darījusi un daru savas valsts labā. Pašlaik jūtos lielas izvēles priekšā – palikt Latvijā vai arī braukt prom uz citu valsti, kura nesaka man, ka es esmu otrās šķiras cilvēks, kurai ir svarīgi sakārtot savus procesus tā, lai es un mana ģimene valstī justos labi.
Jo es varu mīlēt, ja jūtos mīlēta. Un ja es valsti mīlu, bet tā man saka, ka par mani nerūpēsies un grib, lai es braucu prom, tā vairs nav mīlestība.
Un tā tas tukšums veidojas, Rasnača kungs.