Kāda tad ir esošā situācija? Baltijas jūras un Rīgas jūras līča ierobežotas saimnieciskās darbības zonā apmēram 80 tūkstošos hektāru platībā līdz 5 km attālumā no jūras krasta dominē relatīvi vecas vienvecuma priežu tīraudzes. Ir skopas ziņas par šo mežu izcelsmi, bet, ņemot vērā izteikto mežu vienvecuma struktūru, varam droši minēt, ka tos ir izveidojuši cilvēki.
Cilvēku stādītās un sētās priedes ir izaugušas, dodot mums nopietnu pamatu uzskatīt šos mežus par Latvijas nacionālo bagātību, attaisnojot striktus ierobežojumus to apsaimniekošanā, kas atšķiras no prakses saimnieciskajos mežos citviet Latvijā. Piejūras priežu mežu nepārvērtējamā nozīme slēpjas to rekreatīvajā un dizaina (vizuālās pievilcības) aspektā, kas nosaka raksturīgo ainavu. Dabas vērtība tiem ir tāda pati, kā jebkurai citai cilvēku veidotai mežaudzei, kurā koki ir auguši noteiktu gadu skaitu.
Pat paviršs vērotājs, braucot pa autoceļiem Baltijas jūras un Rīgas jūras līča tuvumā, pēdējos gados noteikti ir pamanījis ainavas izmaiņas. Esošās normatīvās bāzes ietvaros šajos mežos ir veiktas ''izlases cirtes'' – sākumā vienlaidus, vēlāk ''grupās''. Augu zinātāji piekritīs, ka priedei kā visiem saulmīļiem ir noteiktas prasības pēc gaismas. Esošās likumdošanas ietvaros piejūras mežos priedes gan atļauts cirst, bet tās atjaunot nedrīkst – gaismas trūkumā priežu retaines aizaug ar zāli, krūmiem, lapu kokiem un, labākajā gadījumā, eglēm. Mežsaimniekiem šādus ''pieminekļus'' atļauts veidot viscaur gar Baltijas jūras piekrasti. Situācija nav bezcerīga – dabas faktoru ietekmē daļa no vecajām priedēm ar laiku nokalst vai izgāžas, paplašinot atvērumus, kas vairāku desmitgažu laikā, visticamāk, tomēr novedīs pie tā, ka kādas jaunās priedes tur tomēr izaugs.
Uzmanīgākam vērotājam var rasties divi jautājumi – kāpēc vispār šajā 80 tūkstošu hektāru platībā ir jāveic koku ciršanu? Varbūt vajag izveidot kārtējo rezervātu vai liegumu papildus jau Latvijā izveidotajiem? Un kāpēc tad mēs nevaram esošo, atļauto praksi piemērot visos piejūras mežos, nodrošinot, atsevišķu cilvēku prāt, lielisku iespēju ''iegūt koksni'' lielā daudzumā ''atvērumos'', ja vien kādam tiešām būtu interese to šajos mežos stādīt par mērķi.
Mēģināšu atbildēt uz abiem jautājumiem. Lietojot vārdu salikumu ''ierobežota saimnieciskā darbība'' un nosakot normatīvu, kā tai jāizpaužas mežsaimniecībā, likumdevējs rezervātu acīmredzami nav gribējis veidot. Iespējams, tādēļ, ka ierobežotā budžeta finansējuma ietvaros valsts nav gribējusi uzņemties papildus finansiālas saistības, jo rezervātu uzturēšana ir papildu izdevumu postenis. Iespējams, likumdevējs nav gribējis ar kārtējā rezervāta veidošanu palielināt mežsaimniecības intensitāti pārējos, ārpus rezervātiem palikušajos, mežos. Kāpēc tā būtu jāpalielina, tas ir atkal cits stāsts, kas beigsies tad, kad mēs Latvijā atradīsim citu, mežsaimniecībai ekvivalentu nozari, kas spētu to aizvietot savā nozīmībā valsts ekonomikā. Visticamāk, tad būs beidzot jāsameklē nafta. Bet godājamais lasītājs, iespējams, zina arī kādus citus veidus.
Varbūt likumdevējs būs dzirdējis plaši izskanējušos faktus Belovežā, Piemaskavā un citviet, kur primitīvi koku ciršanas aizliegumi ir noveduši pie pieaugušu mežu masīvu bojāejas lielās platībās, visbiežāk, kukaiņu masveida savairošanās rezultātā. Mūsdienās Latvijā mēs saskaramies ar priežu tīkllapsenes populācijas uzliesmojumu un masveida koku kalšanu Daugavpils piepilsētas mežos, kur arī ilglaicīgi tika praktizēta koku neciršana, veidojot viendabīgu vecumstruktūru. Zinātniski pierādīti iemesli tīkllapsenes izplatībai tieši Daugavpilī gan nav, bet ir zināms, ka strukturāli dažādi meži ir noturīgāki, dabai draudzīgāki un vizuāli pievilcīgāki nekā monotoni vienas sugas masīvi.
Svarīgāks ir otrs jautājums – kāpēc tagad, kad likumdošana pilnībā atļauj, pārkrūmotās priežu retaines tomēr aizņem relatīvi mazu platību, nevis tiek intensīvi praktizētas par bēdu mums visiem. Ņemot vērā lielo mežu platību, kuru skar esošie normatīvi, valsts mežu apsaimniekotājs ir centies tajos ar mežsaimniecību tomēr nodarboties, par pamatmērķi izvirzot priežu atjaušanu. Metodes ir lietotas dažādas – no vienlaidus vecās kokaudzes retināšanas līdz atvērumu ciršanai un priežu stādīšanai tajos. Patiesībā esošais ''acīmredzamais – neticamais'' ir mācību rezultāts, jo pieredze, strādājot vienvecuma priežu mežos ar ''izlases'' cirtēm, Latvijā šādā veidā nav bijusi aprobēta. Lai novērtētu darba rezultātu šajos likumdošanas noteikto rāmju ietvaros, iesaistījās Latvijas mežzinātnieki.
Zinātnieku secinājums bija vienkāršs – par vislabāko metodi priežu mežu atjaunošanai no visiem esošās normatīvās vides atļautajiem variantiem tika ieteikta apmēram 40X50 m lielu atvērumu (grupu) veidošana, saglabājot vecās audzes kokus mežaudzē apmēram 25-30 % līmenī. Alternatīvas ārpus normatīvā regulējuma netika vērtētas. Līdzīgi netika vērtēta mežsaimniecības modeļa maiņa šajos mežos. Tā kā jebkuri akcijas sabiedrības ''Latvijas valsts meži'' sadarbībā ar zinātniekiem veiktie pētījumi ir ikvienam publiski pieejami, arī zinātnieku veiktais esošās (atļautās) prakses vērtējums ir pamanīts. Precīzāk, ir pamanīta pirmā atziņas daļa. Otra gan ne. Pamanītāju vidū ir arī VARAM ierēdniecība, savus kategoriskos iebildumus (uzsveru – kategoriskos) pret meža nozares iniciatīvu pārtraukt retaiņu veidošanas praksi argumentējot ar meža zinātnieku pētījumiem.
Racionāls cilvēks gadījumā, ja zinātnieku domu gājiens šķiet sarežģīts vai neizprotams, paņemtu rokā telefonu, planšeti vai kādu citu civilizācijas sasniegumu un censtos tiešsaistē izprast un noskaidrot zinātnieku viedokli. Diemžēl ir izvēlēta cita, mūslaikos plaši lietota alternatīva – izraut no konteksta frāzes un tās izmantot cilvēku mulsināšanai un kacināšanai. Jo kuram gan no mums patiktu ''plašas kailcirtes pie Baltijas jūras'', kuras turklāt ierosinājusi Zemkopības ministrija?
Kāds tad ir racionālais piedāvājums mežsaimniecībai šajos mežos, ja pieņemam, ka rezervātu neveidojam? Piedāvājums meklējams pagājušā gadsimta pēdējā desmitgadē, kad Latvijas mežsaimniecības praksē tika ieviestas jaunas zināšanas. Ieviešanu organizēja organizācija ''Pasaules dabas fonds'' (WWF) bijušā deputāta Uģa Rotberga vadībā. Par demonstrējumu poligonu tika izvēlēta tā laika Valsts meža dienesta Mežoles mežniecība toreizējā Valkas rajona teritorijā. Mūsdienās šiem mežiem ir valsts zinātniskās izpētes mežu statuss, kaut gan starp demonstrējumu un zinātni ir vēl tāls ceļš starpā. Tomēr relatīvi senu demonstrējumu mēs varam vērtēt ar šodienas acīm.
Kas tad Mežolē tika izdarīts? Priežu mežā Pasaules dabas fonda vadībā tika veikta ''plaša kailcirte'' apmēram 1,2 – 1,4 ha platībā 1,6 ha lielas priežu mežaudzes (mežkopju valodā – meža nogabala) robežās, neveidojot saimnieciskajos mežos pierasto cirsmu ar taisnām malām. Mežaudzē tika saglabātas lielie koki un to grupas, kā arī esošā priežu paauga. Demonstrējumu autori paši šo paņēmienu, visticamāk, par ''plašu kailcirti'' neskaitīja, domādami izveidojuši dabai draudzīgas, sociāli taisnīgas un vizuāli pievilcīgas mežsaimniecības paraugu. Un viņiem tas pilnībā izdevās! Ikviens interesents tagad, pēc apmēram 20 gadiem, var aizbraukt uz šo mežu un paskatīties - gribam mēs šādu ainavu priežu mežos jūras tuvumā vai labāk turpinām tur iegūt koksni ''grupās'' vai vienlaidus retainēs? Objekta koordinātes: LAT. 57.3499468, LON. 25.9431156 (www.balticmaps.com).
Kāpēc meža zinātnieki un nozares praktiķi atbalsta esošā regulējamu maiņu un līdz 2 ha lielu atjaunošanas ciršu (tīrciršu, kailciršu, atvērumu, grupu, logu utt. – terminoloģija ir gaumes jautājums) atļaušanu priežu mežos, kurus cilvēki vēsturiski izveidojuši jūras tuvumā? Pielietojot labākās dabai draudzīgas mežsaimniecības metodes, ir iespējama atvērumu saslēgšanās. Tas savukārt rada iespēju koku ciršanu interpretēt kā ''kailcirti'', mežaudzes ietvaros izdalot par 0,2 ha lielākus desveida vai zvaigžņveida apakšnogabalus un faktiski nosodot cilvēkus par labi padarītu darbu. Meža nozarē šāds risks ir liels, un likuma uzraugus mēs arī nevaram ne vainot, ne ierobežot - jo tāds taču likums! Risks pieaug vēl vairāk, ja mēs sekojam rekomendācijām mežā strādāt nevis ar taisnām līnijām, bet pa audžu dabiskajām robežām, respektējot audzes lielumu, struktūru un simulējot procesus, kādi mežos notiku cilvēku neapdzīvotā vidē.
Latvijā nemitīgi, ļoti gausi, bet pārliecinoši norit virzība uz eiropeisku valsti. Daudzu cilvēku apziņā Latvijā mums pienāktos dzīvot skandināvu līmenī. Bet mums jāpatur prātā, ka vismaz meža nozarē ziemeļvalstīs normatīvo regulējumu faktiski nav – ir valsts uzstādījumi, rekomendācijas (vadlīnijas) un labā prakse. Mēs esam pieraduši un nespējam atteikties no domas, ka Latvijā, pretēji Skandināvijai, labā prakse allaž ir jānostiprina ar normatīvajiem aktiem, kas vienlaikus ir arī sodāmības robeža. Pārfrāzējot – ja mēs ar likumu nenoteiksim, ka cilvēkam ik rītu ir jāmazgā mute, un neizdomāsim veidu, kā valsts šo normu kontrolē, mēs visi staigāsim ar nemazgātām mutēm visai pasaulei par brīnumu.
Ar dzīvi apnicis lasītājs, visticamāk, par latviešu tautu ar melnām mutēm ļoti satrauksies. Līdzīgi mēs varam satraukties par iespēju valstij piederošu piejūras mežu ''saštāpelēt'' 2 ha lielās kailcirtēs, starp tām saglabājot 9 metru joslu. Šādu teorētisku iespēju iekļaut diskusijas dienas kārtībā uzstājīgi ir centušies atsevišķi ''dabas draugi'', kuri gan, mums par laimi, nepieņem lēmumus par valsts mežu apsaimniekošanu. Mūsuprāt, šobrīd ļoti vietā būtu akciju sabiedrības ''Latvijas valsts meži'' viedoklis par ilgtermiņa iecerēm strādāt šajos priežu mežos, kuri, kā uzvēru raksta sākumā, ir izveidojušies par nopietnu vērtību, kuras apsaimniekošana pamatoti prasa īpašu un, līdz ar to, sarežģītāku pieeju mežsaimniecības plānošanā un īstenošanā. Un, riskējot atkārtoties, vēl laikam trešo reizi mēs vēlētos uzsvērt lūgumu likumdevējam atcelt normatīvo stulbumu, kas aizliedz atjaunot kvalitatīvas, veselīgas un ainaviski pievilcīgas priežu audzes 80 tūkstošos hektāru meža pēc esošo priežu nociršanas, kas jau šobrīd tur ir atļauta faktiski neierobežotā daudzumā.