Pirms meža resursu apskata, respektējot sabiedrības viedokli par ainavas izmaiņām mežsaimniecības ietekmē, ir atkārtoti jāatgādina, ka pierastā, ar acīm redzamā dabas, tai skaitā ainavas, daudzveidība Latvijā izriet no cilvēku izsenas dzīvošanas Latvijā. Un ne tikai no mežsaimniecības - lielāko un labāko mežu daļu Latvijas iedzīvotāji gadsimtu gaitā ir pārvērtuši lauksaimniecības zemēs.
No Latvijas padzenot mežsaimniekus un visus citus cilvēkus, pēc dažiem gadu simtiem tās ainava izmainītos līdz nepazīšanai. Nelielu daļu sauszemes aizņemtu purvi. Pārējās teritorijās slietos priežu un egļu meži, atsevišķās mitrās vietās augtu melnalkšņu audzes, bet uz sevišķi auglīgām, bāziskām augsnēm nelielās platībās - ozolu un varbūt ošu audzes. Nelielu platību periodiski applūstošās palienēs aizņemtu pļavu ekosistēmas. Bērzu, apšu un baltalkšņu mežu būtu pavisam maz - to kļūtu vairāk tikai pēc vienlaidus vējgāzēm. Skuju koku mežos būtu specifiskas dabas norises, bet tajos nebūtu ne miņas no mums pierastās, piemēram, faunas daudzveidības - purvu malās mitinātos kāds alnis, tumšajos skuju koku mežos, iespējams, būtu daudz balto zaķu, bet pelēko zaķu, stirnu, staltbriežu, meža cūku, tāpat daudzu mums pierasto dziedātājputnu būtu krietni, krietni mazāk.
Šī raksta autors kā privātpersona noteikti pieskaitāms sabiedrības daļai, kura vizuāli nemīl izcirtumus. Līdzīgi viņš nespēj mīlēt rūpnieciskas maizes ceptuves, lidmašīnas un kantora telpas, bet kas tomēr ir viņa eksistencei nepieciešamas. Līdzīgi Latvijas valsts pastāvēšanai ir nepieciešama koku ciršana jeb, plašākā nozīmē, mežsaimniecība - tā ir ārkārtīgi svarīga tautsaimniecības nozare, kura dod Latvijas cilvēkiem darbu un ved valsti ārā no krīzes. To pierādīt nav šī raksta mērķis. Līdzīgi, kā pierādīt to, ka ārā, aiz loga, ir vasara.
Tomēr - ja piecas līdzīga lieluma kailcirtes tiek izkliedētas meža masīvā, sabiedrība to pat nepamana vai pamana tādā pašā emocionālajā līmenī, kā daudzus gadus līdz šim. Tiklīdz šis pašas 5 cirsmas tiek ieplānotas vienuviet, samazinot mežsaimniecisko darbu izmaksas, sakārtojot ceļu tīklu un uzlabojot mežsaimniecības ekonomiskos rādītājus, sabiedrība meža ainavas izmaiņas ierauga saasināti. Diemžēl nereti arī uzklausa bezkaunīgu propagandu, ka Latvijas ''meži pārvēršas tuksnešos''. Nepārvēršas tuksnešos. Bet, protams, pierastā ainava izmainās pamanāmāk un uz pietiekami ilgu laiku, līdz atjaunojas.
Latvijas saimniecisko mežu apsaimniekošanas lēmumu pieņemšanas pamatā ir informācija par mežu koksnes resursiem. To iespējams iegūt vismaz trīs veidos. Visprecīzāk, protams, būtu saskatīt un izmērīt katru koku līdzīgi, kā augļkopis dārzos uzskaita un uzpasē katru ābeli. Šādu uzskaiti mežā nepraktizē nevienā pasaules zemē.
Mežsaimnieki izmanto izlases veida koku uzskaites metodes. Latvijas meža profesionāļiem un meža īpašniekiem ir pazīstama nogabalu inventarizācijas metode - meža masīvā tiek izdalītas mežaudzes - puslīdz viendabīgs mežs ar līdzīgu koku sugu sastāvu un vecumu. Katrā mežaudzē tiek izmērīti meža raksturlielumi un aprēķināta kopējā krāja. Latvijā vidējais mežaudžu lielums ir 2 ha, ideālā gadījumā pa to robežām tiek plānoti meža apsaimniekošanas darbi. Latvijā mežaudžu inventarizāciju jāveic (jāpasūta) pašam īpašniekam reizi 10 gados, inventarizācijas veicēju kvalifikāciju nosaka valdība, uz mežaudžu aprakstiem balstās svarīga Latvijas meža resursu informācijas sistēma - meža valsts reģistrs, kā arī meža normatīvo aktu ievērošanas kontrole. Diemžēl vairāk kā 20% Latvijas privāto mežu īpašumu pēdējo 10 gadu laikā nav inventarizēti.
Trešā, visprogresīvākā un visās mežsaimniecības valstīs pielietotā, informācijas ieguves metode ir meža statistiskā inventarizācija, kura Latvijā ir mežzinātnieku kompetence. Šī inventarizācija notiek neatkarīgi no īpašnieku gribas. Mežs tiek uzmērīts parauglaukumos, kuri izvietoti vienmērīgi visā Latvijas teritorijā. Neviens meža īpašnieks nezin precīzo parauglaukuma atrašanās vietu, viņš pat nezin, ka viņa mežā ir parauglaukums, jo tie nav dabā atzīmēti un to informācija netiek analizēta saistībā ar konkrētu īpašumu. Parauglaukuma centru pētnieki atrod pēc iepriekš aprēķinātām koordinātēm, izmantojot GPS uztvērējus. Centrs tiek apzīmēts ar zemē iedzītu metāla stieni. Kopumā Latvijas teritoriju klāj vairāk kā 18 000 parauglaukumi, tie visi tiek apmeklēti 5 gadu laikā (katru gadu 1/5 daļa).
Meža aprakstu pēc parauglaukumu metodes var salīdzināt, piemēram, ar izkrāsotas papīra lapas mērīšanu. Sadalot A4 formāta papīra lapu 4 apmēram vienādās daļās un katru no tām izkrāsojot savā krāsā, katra krāsainā laukuma platību var iegūt 2 veidos. Var izmērīt katras krāsas daļas malu garumus un iekšējos leņķus un aprēķināt platību. Saskaitot kopā, tad sanāktu kopējā lapas platība. Bet var izmantot daudz ātrāku paņēmienu - uz šīs lapas uzlikt, piemēram, vienmērīgi izvietotu 8 punktu tīklu. Visticamāk, ka katrā no 4 krāsainajām daļām tad iekristu 2 punkti. Zinot kopējo lapas platību, varētu noteikt katras krāsas platību kā ¼ no kopējās platības.
Līdzīga pieeja tiek lietota meža resursu statistiskajā inventarizācijā, protams, aprēķini ir nesalīdzināmi komplicētāki - jānosaka ne tikai meža platība, bet arī krāja un tās izmaiņas. Kopējā lapas platība šādā gadījumā ir Latvijas teritorija, bet lapas daļas - mežaudzes, pie tam sadalījumā pa valdošajām koku sugām, vecuma desmitgadēm, meža tipiem, vajadzības gadījumā arī pa īpašuma formām. Šī iemesla dēļ nepieciešami tik daudzi - 18 000 - parauglaukumi.
2004. gadā Latvijā tika uzsākts meža statistiskās inventarizācijas pirmais cikls, kura laikā tika nofiksēts mežu pašreizējais stāvoklis - mežu ''fotogrāfija''. Katrā parauglaukumā tika uzskaitīti visi koki, nomērīts to diametrs un izlases veidā - augstums. Izurbjot koksnes serdeni un izskaitot gadskārtas, tika noteikts meža vecums. Pirmā cikla dati nesniedz priekšstatu par meža koksnes resursu dinamiku - nav iepriekšējie mērījumi, ar kuriem salīdzināt. Tādēļ pirmā cikla laikā tika veikti koku urbumi un izmērīts pēdējo 5 gadu gadskārtu platums. Šādi tika iegūta informācija par koka diametra pieaugumu pēdējos 5 gados. Pēc iepriekš veiktu pētījumu datiem empīriski aprēķinot koku augstuma pieaugumu, tika izrēķināts krājas pieaugums.
2009. gadā mežzinātnieki uzsāka nākamo etapu - pirmo pārmērījumu ciklu, kuram jāsniedz pilna patiesība par Latvijas mežiem - cik iestāda, cik pieaug, nozāģē, cik atmirst tādā vai citādā veidā. Liktenis tiek noteikts katram pirmajā reizē uzmērītajam kokam, to pārmērot vai fiksējot ''pazušanu'' no meža.
Ko mēs uzzinājām meža resursu statistiskās inventarizācijas I ciklā? Uzzinājām, ka kopējā platība Latvijā, kurā aug koki, ir 3751 tūkst. ha. Meža kritērijiem atbilstošas kokaudzes gan vēsturiskajās meža zemēs, gan pamestajās lauksaimniecības zemēs aizņem 3162 tūkst. ha. Kopējā augošu koku koksne Latvijā ir 638 milj. m3, no tiem mežā - 631 milj. m3. Mežā augošie koki ik gadus saražo 25 milj. m3 koksnes. Šī koksne gan veidojas dažāda vecuma mežos, kādēļ ar ikgadējo pieaugumu nekādā ziņā nedrīkst samērīt galvenās cirtes apjomus. Latvijas mežos norit arī savdabīga krājas ''mazināšanās'' - vecākos mežos krāja ir mazāka nekā vajadzētu būt, jaunāku mežu krājai pieskaitot to ikgadējo pieaugumu. Tātad ik gadus veidojas atmirums un daļa koksnes tiek izcirsta starpcirtēs. Visas neskaidrības atrisinās II cikla pārmērījumi, publiski rezultāti prognozējami apmēram 2013. gadā.
Interesanti dati raksturo galvenās cirtes gatavību sasniegušos mežus jeb ekspluatācijas fondu. Kopumā Latvijā priežu, egļu, bērzu, apšu, melnalkšņu un baltalkšņu (virs 20 gadu vecumam) mežos ciršanas vecumu sasniegušo mežaudžu platība ir 531 tūkst. ha, un tajās uzkrāti 183,8 milj. m3 koksnes. Ja ekspluatācijas fondam pieskaita par ciršanas vecumu jaunākus mežus, kuros valdaudzes caurmērs sasniedz šobrīd Meža likumā noteikto mērķa caurmēru jeb sabiedrībā izsenis akceptētās zāģbaļķu dimensijas, ekspluatācijas fonda krāja sasniedz 210,3 milj. m3 (www.silava.lv). Jāatzīmē, ka ik gadus ekspluatācijas fondā, kļūdamas vecākas, ienāk jaunas mežaudzes, tieši tāpat, kā no tā aiziet ik gadus nocirstās platības. Pēc tuvinātiem aprēķiniem, ekspluatācijas fonds ik gadus papildinās ar vairāk kā 20 tūkst. ha meža un vismaz 6 milj. m3 koksnes, briestaudzēm kļūstot vecākām, un aptuveni 6 milj. m3 koksnes, ko pieaugušās audzes saražo pašas.
No aprēķiniem izslēdzot mežaudzes, kurās dabas aizsardzības interesēs netiek pieļauta galvenā cirte, kopējais ekspluatācijas fonds samazinās par 13%. Jebkurā gadījumā izaugušie koksnes resursi Latvijā veido milzīgu rezervi, kura daudzkārt - vismaz 13-15 reizes - pārsniedz faktiskos ikgadējos koku ciršanas apjomus Latvijā. Ir pilnīgi skaidrs - Latvijas meži ar pašreizējo ciršanas intensitāti netiek ne noplicināti, ne izlaupīti. Šo atziņu netieši papildina dabas aizsardzības eksperta Viestura Lārmaņa medijos
publicētais apgalvojums, ka pēdējo 10 gadu laikā nocirstās kailcirtes Latvijā aizņem vairāk kā 300 000 ha. It kā liels skaitlis, bet liecina arī to, ka desmitgades laikā Latvijā gadā nocirstās cirsmas ir samērojamas ar simto daļu no kopējās mežaudžu platības.
Koksnes resursu izmantošana jeb cirsmu telpiskā izvietošana sabiedrībai pieņemamā vai nepieņemamā veidā ir meža taktiskās apsaimniekošanas plānošanas uzdevums. Visticamāk, ir nepieciešamas aktīvākas diskusijas ar sabiedrību vai lielāks tai pieejamās informācijas apjoms.