Jo šis biežums lielāks, jo līmenis zemāks, un otrādi. Atsauce uz izcilā latviešu akadēmiķa Jāņa Stradiņa 1980.gadā izdotās monogrāfijas nosaukumu manu pārdomu virsrakstā nav nejauša.
2014.gada sākums Latvijas zinātnes telpā zīmīgs ar diviem notikumiem. Pirmais bija toreizējā zinātnes ministra Vjačeslava Dombrovska uzruna Latvijas Zinātņu akadēmijā 8.janvārī.
"Esmu pārliecināts, ka, lai pienācīgi attīstītos, katrai zinātnes nozarei pretī ir jābūt attiecīgajam ražotājam, industrijai. Šādā tandēmā ir iespējams sasniegt vislabākos rezultātus'' – šī ir hrestomātiska atziņa. Paturpinot zinātņu nozaru uzskaitījumu ar latviešu valodu, vēsturi un kultūru atbalstošajām zinātnēm, kuras bez mums nevienam citam pasaulē nerūpēs, izveidotos labs zinātņu komplekts, kuru attīstīt ierobežota valsts finansējuma apstākļos.
Otrs notikums bija publiskotais Latvijas nacionālās zinātnes novērtējums ar "skatu no malas". Mežzinātnieki šo novērtējumu gaidīja ar lielu interesi un paļāvību. Un ne tikai mēs – daudzas nozares to gaidīja ar nepacietību, bet gala rezultātā šķiet, ka neesam piedzimuši pareizajā nācijā...
Iepriekš mežzinātnes jomā bijām izdarījuši virkni mājasdarbu, tostarp pēdējo 10 gadu laikā konkursu kārtībā četrpadsmit reizes palielinājuši mežzinātnes finansējumu, iesaistījušies visos ES un Ziemeļvalstu mežzinātnes komunikācijas tīklos, ar to līdzdalību pēdējo divu gadu laikā noorganizējot trīs starptautiskas konferences.
Lielā konkurencē uz starptautiskās ekspertīzes pamata esam ieguvuši tiesības īstenot trīs Latvijas Zinātnes padomes grantus, kas izdevies vien dažiem institūtiem. Esam kļuvuši par, iespējams, gados jaunāko Latvijas zinātnieku kolektīvu, un mūsu zinātniece, pēc žurnāla ''Ir'' 2012. gada aplēsēm, ierindojusies 10 visvairāk citēto latviešu zinātnieku sarakstā.
Esam uzbūvējuši un nodevuši ekspluatācijā divus laboratoriju korpusus pusotra miljona vērtībā valsts nozīmes centru programmas ietvaros. Protams, mums bijušas un joprojām ir arī savas neveiksmes - kā jau ikvienam.
Starptautisko vērtējumu sākām iepazīt, izlasot 15 Latvijas labāko zinātnisko institūciju sarakstu. Neilgi pēc tam mums darīja pieejamu kopējo zinātnisko institūtu vērtējuma tabulu, pēc kuras sapratām, ka mūsu zinātnieku kolektīva darbu eksperti novērtē ar trijnieciņiem... tomēr neiesakot mūs likvidēt. Vēl vēlāk saņēmām pilno izvērtējuma tekstu. Šo vērtējumu mēs nešaubīgi varam piedāvāt zināšanai visai sabiedrībai – tas ir objektīvs, pozitīvs un absolūti patiess. Tikai viena lieta - mēs nesaprotam, kā radies skaitliskais vērtējums...
Mežu nozarē darba starptautisks izvērtējums ir ierasta prakse. Viens no piemēriem ir mežu apsaimniekošanas sertifikācija kā meža produktu tirgus atbalsta instruments. Šis izvērtējums balstās uz labās prakses standartu, kurš satur kritēriju un indikatoru sistēmu. Obligāta sertifikācijas komponente ir starpziņojums, kuru iesaistītās puses apspriež un izdiskutē. Un tikai tad procesu noslēdz final report jeb gala ziņojums ar publisku vērtējumu.
Zinātnes starptautiskais izvērtējums diemžēl satur tikai pēdējo no iepriekš uzskaitītajām komponentēm. Tas ir lielisks dokuments, kur izlasīt par mūsu attīstības potenciālu: ""Silava" has a young age structure, good facilities and good international contacts making its development potential considerable ("Silavai" ir jauna darbinieku vecumstruktūra, labs aprīkojums un labi starptautiskie kontakti, kam ir vērā ņemams attīstības potenciāls)." Vēl mēs izlasām, ka eksperti ir bijuši pārsteigti par mūsu darbības vērienu un dinamismu. Bet mēs nevaram izlasīt, kas tad jāizdara, lai par savu darbu mēs saņemtu augstāku vērtējumu un būtu droši par savu turpmāko netraucētu attīstību. Domāju, mēs Latvijā šajā neizpratnē neesam vieni.
Mūsu piemērs uzsver izvērtējuma neskaidrības. Tomēr šo vērtējumu varam izmantot arī racionāli - kā nozares problēmu spoguli, lēmumu pieņēmējiem piedāvājot to risinājumus. No tiem es gribētu akcentēt trīs risinājumus.
Pirmkārt, pat paviršam vērotājam ir skaidrs, ka relatīvi zemāku vērtējumu saņēmuši A panelī ietilpstošie zinātnieku kolektīvi, kas pārstāv lauksaimniecības, meža vai veterināro jomu. Tās ir zinātnes, kuras "cieši turas pie Latvijas zemes'' un savu stratēģisko attīstību saista ar nacionālajām nozarēm. Izvērtēšanā izpalika nozaru ministriju viedoklis, ar kuru rēķināmies savā darbā.
Valstī noteiktās kārtības ietvaros plānojot savu darbības un attīstības stratēģiju, sākotnēji arī mēs mēģinājām to balstīt uz starptautiskā zinātnes biznesa pieeju "to produce papers and publications'' (izlasiet rūpīgi, ko piedāvā producēt!). Bet jau pirmajā stratēģijas saskaņošanas reizē mēs nonācām pie uzstādījuma tā vietā plānot un definēt saprotamu, taustāmu pienesumu savām nozarēm. Tā rezultātā esam panākuši stabilu izaugsmi.
Mūsuprāt, arī starptautiskais zinātnes izvērtējums bija jābalsta uz diferencētu pieeju atkarībā no zinātnisko institūtu stratēģiskajiem uzdevumiem.
Otrkārt, izvērtējumā atrodams ieteikums par zinātnes un augstākās izglītības procesu tuvināšanu. Ar pilnu atbildību varu teikt, ka Latvijā zinātnes un augstskolas nošķirtība daudzviet ir reāla un neizprotama. Mūsu mežzinātniekiem ir gan vēlēšanās, gan resursi, gan nešaubīgs nozares atbalsts, lai iesaistītos augstākās izglītības procesos. Diemžēl centieni zināšanas darīt pieejamas studējošai jaunatnei kaut vai tikai elementārā, minimālā līmenī, lai nākamie nozares speciālisti pēc sejas atpazītu Latvijas vadošos mežzinātniekus, ikreiz beigušies neveiksmīgi.
Augstskolai to acīmredzami nevajag, jo tā sajūtas pašpietiekama. Lēmumu pieņēmējiem būs jāizšķiras, kā tad izpildīt visumā pareizo ekspertu ieteikumu. Vai, piemēram, Latvijai ko dos Latvijas Organiskās sintēzes institūta sadalīšana sīkdaļās un to pievienošana katrai ķīmijas katedrai? Vai "Silavas" izjaukšana, to sadalot starp vismaz piecām līdzīgu kompetences jomu augstskolu fakultātēm, būs pareizais ceļš, kā nodrošināt augstākās izglītības un zinātnes simbiozi? Mūsuprāt, vispirms ir nepieciešams pārliecināties, vai augstskolas jau pašlaik dara visu iespējamo, lai savā darbā iesaistītu un izmantotu Latvijas zinātnes potenciālu.
Zināms pamats atsevišķu augstskolu šķietamajai pašpietiekamībai ir valsts deleģētais zinātnieka nosaukuma iegūšanas process (doktorantūra). Doktorantūras procesa organizācijas un norises nodošana zinātņu nozaru pārziņā būtu nenovērtējams ieguldījums Latvijas zinātnes attīstībā. Vismaz starptautiskiem ekspertiem nebūtu jālauza gudrās galvas par to, kāpēc zinātne atrodas vienā institūcijā, bet doktorantūra – citā.
Un treškārt, lēmumu pieņēmējiem būtu jāformulē attieksme pret latviešu valodas lietojumu Latvijas zinātnē. Kopsim vai nekopsim latviešu zinātnisko valodu un terminoloģiju? Esam diskutējuši, ko mūsu eksperti domājuši, uz latviešu valodā rakstīto zinātnisko domu attiecinot vārdu "regrettable" jeb "nožēlojams".
Nacionālā valodā izdoti zinātnisko rakstu krājumi pasaulē nav nekas neparasts, ja satur noteiktu teksta un paskaidrojumu apjomu angļu valodā. Mūsu trīs gadu darbs, gatavojot zinātnisko rakstu krājumu "Mežzinātne" iekļaušanai zinātnes datu bāzē SCOPUS, beidzās ar korektu, mutisku noraidījumu: "small nation, small language, means small audience, sorry'' jeb "maza nācija, maza valoda, būs maza auditorija, piedodiet". Jā, būtu mēs labāk piedzimuši par amerikāņiem!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
