Foto: F64
Pirms deviņiem gadiem es nejauši iegadījos Ogres 800 gadu svinībās. Kopš Rīgai 800 bija pagājuši pieci gadi, 800.gadadienu nupat bija atzīmējušas arī Cēsis, un ogrēniešiem droši vien šķita, ka arī viņu pilsētai ir pēdējais laiks iedegt tortē 800 svecītes. Kas par to, ka Ogre pilsētas tiesības ieguva vien 1928.gadā.

Ballīte nebija vērienīga. Pie pilsētas muzeja bija pulcējusies saujiņa entuziastu, kas izspēlēja ainiņu no 13.gadsimta, kad lībieši pie Ogres upes it kā tikušies ar Polockas kņaza Vladimira sūtņiem - lūk, te arī 800 gadi.

Viens no svinību viesiem savā īsajā uzrunā pat nekautrējās apaļo jubileju nodēvēt par "šo neizprotamo pasākumu".

Tuvojoties Latvijas simtgadei, arī man ir grūti saprast, kam īsti apritēs 100 gadi. Tā nav 1918.gada 18.novembrī dibinātā valsts - pat ignorējot Kārļa Ulmaņa veikto apvērsumu, tā tika izvarota un nogalināta 1940.gadā. Juridiski, protams, 50 gadus vēlāk neatkarība tika atjaunota, bet faktiski tas ir līdzīgi kā jaundzimušu bērnu nosaukt sen miruša dārga radinieka vārdā un apgalvot, ka zīdainis ir tas pats cilvēks.

Atjaunotā Latvija galu galā tika būvēta no okupācijas gados saražotajiem ķieģelīšiem jeb cilvēkiem, kuru priekšstats par atjaunojamo valsti bija visai miglains. Droši vien tāpēc vispirms tika atjaunota Satversme, bet pēc tam par atjaunotās valsts pirmo prezidentu ievēlēts Guntis, kura būtiskākā kvalitāte bija uzvārds - tas bija tāds pats kā viņa radiniekam Kārlim, kurš savulaik to pašu Satversmi bija likvidējis. Tiesa, nākamo prezidentu ievēlēšanā īpaši svarīgas nebija vispār nekādas īpašības, pat ne uzvārds.

Latvijas 100 ir tāda pati sevis mānīšana kā alusdarītavu dižošanās ar "gadu simtiem glabātām receptēm" vai nīkulīgo sporta klubu VEF vai Dinamo atsauces uz varenajām padomju laika komandām - izņemot nosaukumu, tām nav nekā kopīga ar šodienas veiklo un naudīgo vīru īstenotajiem projektiem.

Ja man tiktu uzticēts veidot Latvijas dzimšanas dienas zīmolu (tas, protams, nekad nenotiks), es izvēlētos "Latvija +1" koncepciju - gan simtgadei, gan visām nākamajām gadadienām. Mainīt ierasto 18.novembri nebūtu lietderīgi - latviešiem piestāv svētki, kas tiek svinēti nevis tāpēc, ka ir silts un spīd saule, bet par spīti miglai, tumsai un lietum. Turklāt novembra 50 pelēkā nokrāsās Latvijas karogs izskatās visskaistāk.

100 un citu lielu skaitļu minēšana var radīt maldīgu priekšstatu, ka Latvija ir sena un stabila valsts (tikai mazliet jaunāka par Īriju vai Somiju), kas bez īpašas piepūles sagaidīs arī 150. vai 200. gadadienu.

Latvija +1 turpretī gadu no gada iezīmētu tikai atskaites punktu un ar "1" uzsvērtu ikviena (vēl labāk izklausās angliskais "katra viena") individuālo atbildību. +1 turklāt ir kas līdzīgs "ielaikošanai", un tas jau ir tas, ko cilvēki 18.novembrī dara - piesprauž pie mēteļa karodziņu jeb uzspiež "like" Latvijai, pat ja ikdienā ar nodokļu maksāšanu vai citām garlaicīgām un nepatīkamām, bet valstij svarīgām lietām gājis visādi.

Turklāt gadu skaitam tāpat nav nozīmes - svarīgāks par aizvadītajiem 100 tāpat būs nākamais viens.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!